Tesla vai meteorīts? Jaunā pētījumā sniegts Tunguskas fenomena skaidrojums (5)

Aculiecinieki toreiz ziņoja par briljanta mirdzuma gaismas bumbu debesīs, spēcīgu sprādzienu, izsistiem logiem un birstošu apmetumu no māju sienām. Tunguskas fenomens jeb Tunguskas meteorīts vēlāk tika raksturots kā meteorīta vai bolīda 30 megatonnu spēcīgs sprādziens 10 līdz 15 kilometru lielā augstumā. 

Kā rakstīts vietnē "Science Alert", bieži to dēvē par lielāko “trieciena notikumu pasaules vēsturē”, par spīti tam, ka netika atrasts trieciena krāteris. Vēlākajos meklējumos tika atrasti akmens fragmenti, kuru izcelsme varētu būt meteorīts, tomēr joprojām viss šis notikums ir miglā tīts. Vai tiešām tas bija meteorīts? Ja ne, tad kas? 

Ļoti iespējams, ka mēs to nekad neuzzināsim, tomēr jaunā pētījumā zinātnieki pacentušies sniegt iespējamās atbildes. Proti, liels dzelzs meteorīts, ielidojot Zemes atmosfērā un virzoties uz priekšu relatīvi nelielā augstumā, varētu nest Tunguskas fenomenam līdzīgas sekas, pēc tam nonākot atpakaļ kosmosā. 

“Mēs esam pētījuši 200, 100 un 50 metru diametra dzelzs, akmens un ledus meteorītu uzvedību, nonākot Zemes atmosfērā 10 līdz 15 kilometru augstumā. Rezultāti atbalsta mūsu ideju, kas skaidro Tunguskas fenomenu. Mēs domājam, ka to izraisīja dzelzs meteorīts, kurš izgāja cauri Zemes atmosfērai, bet palika orbītā ap Sauli, nonākot atpakaļ kosmosā,” pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Monthly Notices of the Royal Astronomical Society”. 

Pētnieku komanda, lai noskaidrotu, vai tāds notikums ir iespējams, matemātiski atveidoja visu trīs sastāvu, dažādu izmēru meteorītu ceļu. Ledus objektu - hipotēzi, kuru 1970. gados izvirzīja krievu zinātnieki - uzreiz varēja noraidīt. Siltums, kuru radīja meteorīta ātrums, būtu pilnībā izkausējis ledu, vēl pirms tas sasniegtu aprēķināto augstumu. 

Arī akmens, visticamāk, nesaglabātos. Tiek uzskatīts, ka meteorīti mēdz uzsprāgt, kad gaiss iekļūst to sīkajās plaisās, liekot lidojuma laikā pieaugt spiedienam. Dzelzs meteorīti ir daudz noturīgāki pret fragmentāciju nekā akmens meteorīti. 

Balstoties uz pētnieku aprēķiniem, visticamākais variants ir no 100 līdz 200 metriem diametrā liels dzelzs meteorīts, kas mūsu atmosfērā nolidoja 3000 kilometrus, nonākot 11 kilometrus virs Zemes virsmas. 

Šis modelis varētu izskaidrot vairākas Tunguskas fenomena raksturiezīmes, piemēram, krātera trūkumu. Arī meteorīta fragmentu trūkums varētu skaidrot ar šo modeli, jo tā lidojuma ātrums bija pārāk liels, un tas bija pārāk karsts, lai rastos kādas atlūzas. 

Lai arī rezultāti ir visai pārliecinoši, tomēr zinātnieki atzīmē, ka ir viens trūkums, kas nākotnē, cerams, zudīs līdz ar nākamajiem pētījumiem, proti, viņi neņēma vērā to, kāpēc radās tik milzīgs triecienvilnis.