Kā mani Ivana kapos apzaga deviņdesmito gadu bandīts (18)

Šoreiz manā kapu detektīva rakstu sērijā mani ceļi aizvijās līdz Ivana kapiem Latgales priekšpilsētā, kur cerēju piedzīvojumiem pilnā un grūtā pārgājienā atrast kriminogēnajās aprindās par Klopu sauktā bandīta kapu. Biju domājis, ka viņa kapu kopiņa, kā jau nekrietnam noziedzniekam pieklātos, cūkaušiem aizaugusi, atradīsies kaut kur kapsētas kaktā. Prātoju, ka kapu noteikti izdaiļos melniem ķērpjiem klāts, aizmirstībā grimis piemineklis, kas bez vārdiem vēstīs: jā, lūk, šeit zem manis elles katlā vārās bandīts, recidīvists, uzņēmējs un kriminālās pasaules autoritāte Jānis Kaļva jeb Klops.

Ar tādām domām tad arī taisnā ceļā devos iekšā Ivana (Jāņa) pareizticīgo un vecticībnieku kapos Lielajā Kalna ielā 19, kas jau pa gabalu ir pamanāmi, pateicoties dūšīgiem kupoliem apjumtajai Rīgas Svētā Jāņa Priekšteča baznīcai, kas ir viena no lielākajām pareizticīgo baznīcām Rīgā. Paši kapi savukārt atklāti 19. gadsimta beigās, tomēr tagad ir daļēji slēgti. Par spīti tam, saulainajā rītā, kuru es pavadīju, klaiņodams pa kapsētu, man izdevās pamanīt vismaz divas bēres un novērot aktīvus kapu sakopšanas darbus. Pie dažām kapu kopiņām uz soliņiem sēdēja pa kādam cilvēkam, redzēju arī klasiku - pa "čarkai" ar pieminekli. Līdzīgi kā iepriekš rakstīju par Rīgas parkiem, arī Rīgas kapiem katram ir savs raksturs. Ivana kapiem, pašsaprotami, piemīt slāviskais šarms - vārda vislabākajā nozīmē.

Lai nu kā, Ivana kapos nācu meklēt Klopa kapu. Kāpēc es izdomāju meklēt bandīta kapu? Tāpēc, ka tas ir interesanti - kā lasīt burlakromānus vai skatīties filmu "Brālis". Lai arī noziedznieks, tomēr Klops, kā zināms, bija visai spilgta personība deviņdesmito gadu kriminālajās aprindās. Varbūt ne tik spilgta kā Sergejs Sniedziņš, bet tomēr. Klops, manuprāt, ir tāds kā Latvijas Rasputins. Tas ir tāpēc, ka šo neesot varējuši nogalināt. No tā arī, šķiet, iesauka "klop" (blakts). Leģendārajā un bandītu iemīļotajā kafejnīcā "Sēnīte" viņš pat sašauts galvā, tomēr izdzīvojis. Galu galā jau nomira gan - īsti neskaidros apstākļos cietumā 2000. gadā.

Kā jau ierasts, arī šoreiz es vadījos pēc pieminekļa tuvplāna attēla, kurā, tiesa, piemineklis neizskatījās melniem ķērpjiem apaudzis, nedaudz sabojājot manu detektīva prieku. Apgājis apkārt kapiem pa perimetru, es ieklīdu to viducī, visu laiku pie rokas stumdams velosipēdu, jo nevarēju atrast ērtu vietu, kur to pieslēgt. Pie kapu pieminekļa taču neslēgsi, arī uz ielas neatstāsi. Beigu beigās pamanīju metāla žoga galu pie pašas baznīcas un galvenās ieejas kapos, tāpēc stūmos turp. 

Kad biju pieķēdējis velosipēdu, Klops sabojāja man dienu, nolaupīja potenciālos piedzīvojumus un vispār paņirgājās par mani. Nē, viņš nenozaga manu velosipēdu; viņš pēkšņi, uz līdzenas vietas parādījās lepnākajā, sakoptākajā, bagātākajā un dārgākajā kapu vietā. Viņa pieminekli es pavisam nejauši pamanīju aiz skaisti kaltas metāla sētas, kas ieskāva vairāku lepnu granīta pieminekļu kopu. Bandīta Klopa kaps atradās pie paša dievnama, pie ieejas kapos, uzkalniņā, saules apspīdētā vietā. Man pat nebija jāmeklē. Biju pamatīgi vīlies un apzagts. Pabaidījies vērt vaļā metāla vārtiņus, es tāpat vien paskatījos uz kapu no tālienes. Garlaicīgi. Klops man bija nozadzis piedzīvojumus un meklēšanas prieku.

Plāna B man nebija, tomēr nolēmu pie reizes atrast arī hokejista Sergeja Žoltoka kapu, kuram, kā runāja, esot uzcelts milzīgs un skaists piemineklis. Arī to man nenācās meklēt ilgi, jo tas bija tik liels, ka to varēja redzēt jau pa gabalu. Tomēr tas vairs nebija tas. Pārāk jauns kaps un piemineklis, lai tam būtu kaut kāda vēstures elpa. Protams, visu cieņu Sergejam Žoltokam.

Lūk, tas arī viss. Klops bija mani pamatīgi pievīlis. Laikam tomēr nevajag meklēt bandītu kapus, jo, kā redzams, viņi pat no aizsaules pamanās tevi aplaupīt.