Mātei ir sastrādātas rokas, viņa ir klusa ikdienas darba darītāja; mātei jāgādā bērniem maizes rieciens; māte ar vienu acu skatu savalda bērnus. Mātes dienā arī sievietei vajadzētu par to padomāt, vai nebūtu labāki šķirties no papirosa un jautras nakts dzīves ar riebīgo iedzeršanu. Ja atmet patosa pilno un cukursaldo mātes godināšanu atbilstoši laikmeta stilam, apmēram šādi mātes tēls iezīmējas pirmās Latvijas laika avīzēs. Arī padomju laiku presē māte tiek slavēta, bet ar nosacījumu, ka viņa ir ne vien māte varone, bet arī traktoriste, slaucēja un komuniste.

Mātes diena kā reliģiski svētki tika svinēti 16. un 17. gadsimtā Anglijā, bet mūsdienu izpratnē Mātes dienu pirmo reizi atzīmēja ASV, Rietumvirdžīnijā 1908. gadā. Jau 20. gadsimta 20. gados šie svētki bija atceļojuši līdz Latvijai. Sākumā mātes godināja baznīcās, bet pamazām Mātes diena vērsās plašumā un to atzīmēja valsts līmenī ar oficiāliem pasākumiem. 1934. gadā organizācija “Baltā Lenta” Mildas Ķempels vadībā, lai propagandētu Mātes dienu, izlaida ap 18 000 uzsaukumu, skrejlapiņas, ko izsūtīja provinces organizācijām, skolu padomēm, jauniešu pulciņiem, aizsargiem, skautiem un gaidām. Par Mātes dienas patronesi tika uzaicināta Alberta Kvieša sieva Elza. Kad 1936. gadā pie varas nāca Kārlis Ulmanis, viņš pārņēma stafeti un ar jaunu sparu tupināja propagandēt mātes lomu čaklas tautas audzināšanā. Pirms Ulmaņa, spriežot pēc publikācijām tā laika presē, Mātes diena bija ģimeniski un reliģiski svētki, par kuru rīkošanu plēsās dažādas sieviešu organizācijas, bet jaunajā autoritatīvajā režīmā arī “sieviešu lietas” savās rokās pārņēma vadonis. Presē sieviete tiek stereotipizēta un viņas loma sabiedrībā nonivelēta līdz “māmuliņai”, kurai jāaudzina čakli un paklausīgi pilsoņi.  Teju katrā Mātes dienai veltītajā rakstā ieskanas virsvadoni slavinošas propagandas notis.

Atgriezties pie nesamākslota dabīguma

1935. gadā avīzē “Mazpulks” mācītājs Lūsis raksta par māti kā klusu ikdienas darba darītāju ar sastrādātām rokām, bet jau raksta sākumā neaizmirst pieminēt virsvadoni. “Daudziem no mums nācies un nākas pavadīt savas bērna dienas trūcīgos apstākļos, istabās, kur zemi ir griesti un piekvēpušas sijas, kur zirnekļa tīkli aizkrāsnē nav saskatāmi dziļā istabas krēslā. Un tomēr — šī vienkāršība un trūkums zūd tad, kad istabā skan mātes balss, kad krēslā kļūst saskatāms mātes tēls.” 

1937. gadā “Jaunajā Balsī” profesors Kundziņš, slavinot kuslo, gādīgo dzīves pamatu licēju - māti, rakstā iemet arī darvas pilienu: “Man reiz gadījās būt klāt kādā Mātes dienas aktā, kur pēc cēliem, mātes piemiņai veltītiem vārdiem, kāda no klātesošām dāmām nodziedāja pazīstamu “mātes dziesmu”. Raugoties dziedātājā, palika reizē žēl un reizē neveikli. Visa viņas āriene rādīja, ka viņa pati nekad nav bērnu auklējusi un ka viņa pati pavisam tālu bija aizgājusi no tiem svētajiem dzīves pamatiem, kurus cildināja viņas lūpas:

viņas seju klāja bieza kārta mākslīgas krāsas, viņas kustības bija afektētas, uzstāšanās tālu no jebkura veselīga dabīguma.

Viss likās, kā tumša, nožēlojama pozēšana. Neviļus bija jājautā: kāds labums no tāda nožēlojama farsa? Tāpēc izteiksim vēlēšanos, lai mūsu dzīvē atgrieztos vairāk īsta, nemākslota dabīguma, īsts, neviltots prieks par bērniem, saulaina ģimenes laime un smagā pārbaudījuma brīdī svēts, dievišķīgs dvēseles spēks, kam nekas nav par grūtu.”

Pie kā noved eksperimentēšanas laikmets

Toties divdesmitajos, trīsdesmitajos gados ap Mātes dienu virmoja kaislības. 1934. gadā “Intīmā Rīga” rakstīja, ka dēļ mātes goda saplēsās sieviešu organizācijas. “Tās nu gan arī vēl tagad nav panākušas vienošanos, bet, tā kā izvēlēta augsta protektore mātes dienām, tad paredzams, ka tās noritēs bez atklāta strīdus. Bet sievietes jau gan savās organizācijās un dāmu komitejās bez „kašķi" nevar iztikt, jo pamatīga izraušanās ir viņu vienīgais atalgojums par pūlēm sabiedrības labā.” 

1934. gadā kāda dāma vārdā Milda Ķempels - spriežot pēc publikācijām, aktīva, mērķtiecīga, “ar viedokli”, par kuru mūsdienās teiktu “līdere”, trīsdesmitajos gados apmeklē Ameriku un pēc turienes modes par “Mātes dienu” patronesi aicina prezidenta Alberta Kvieša kundzi. Milda vada organizāciju “Baltā Lenta”, par kuru līdz mūsdienām saglabājusies skopa informācija. Milda publicē savu viedokli par sieviešu lomu un uzsaukumus dažādos izdevumos. Par viņas neatlaidību un statusu sabiedrībā liecina tas, ka viņas pārdomas tiek publicētas avīžu pirmajās lapās. 

“Jaunajā Balsī” Milda Ķempels raksta: “Mātes dienā arī sievietei vajadzētu par to padomāt, vai nebūtu labāki šķirties no papirosa, kas saēd nervus un vispār uz sievieti māti atstāj ļaunas sekas, un no jautras nakts dzīves ar riebīgo iedzeršanu, labāki censties pēc tā, lai viņa būtu veselīga, tāpat viņas vīrs un viņu  bērni. Neaizmirsīsim, ka mūsu mājas dzīve ir mūsu bērnu dzīves skola.”  

Pateicoties šai eksperimentēšanai, mēs esam tik tālu no nākuši, ka bieži dzirdam bērnus, pusaudžus izsakāmies, ko tāds vecs cilvēks zin, viņš jau ir galīgi pratu izdzīvojis.

"Vai tas jel maz drīkst "būt? Vai ar tādu necienību drīkst izturēties pret savu māti?” “Kādreiz māte bija ģimenes iedvesmotāja, kad viņa ar vienu savu acu skatu savaldīja savus bērnus, varbūt tad Mātes dienai nebija tādas nozīmes, bet tagad kur mēs pārdzīvojam eksperimentēšanas laikmetu, kur eksperimentējam gan bērnu audzināšanā, gan ģimenes dzīves iekārtošanā, uz moderniem pamatiem šī Mātes dienas svinēšana ir nepieciešama.”  “Tie ir tie jaunie modernie pamati, kurus gribam ar varu iebīdīt līdzšinējā laulības dzīvē. Tie ir laulības atvaļinājumi — mājas draugi u. t. t. Sievietes veselību graujošie jaunie sacenšanās paņēmieni ar vīrieti, kā smēķēšana, vienlīdzīgā dzeršana, moderna nakts dzīve u. t. t. Senā sieviete to nedarīja un mūsu paaudze bija veselīgāka.”

Dzērāju meitām nav piena

Vairāki autori starpkaru laikā pievēršas alkoholisma problēmai, kas acīmredzot bija visai izplatīta. Ķempels visai progresīvi, no sievietes pozīcijām, aplūko ģimenes apgādes problēmas: “Vīrs aiziet uz krogu, lai tur starp draugiem alkohola tvanā remdētu savas sāpes.

Uz kurieni lai iet māte? Kur viņa lai aizmirstas?

Viņai jāgādā bērniem maizes rieciens. Sākas sociālās apgādes durvju virināšana — pazemošanās. Vīrs dzer. Mājā ūtrupē tiek pārdots viss, jo aizdevēji negaida. Vai ģimenes labā nebūtu likums jāgroza: pirmā vietā nodrošinot alimentus, pārējo izdalot aizdevējiem.”

1927. gadā Berta Pīpiņ “Tautas Veselībā” velta rakstu dzeršanas ietekmei uz dzērāja meitas, sievas un dzērāja mātes veselību: “Apstādināsim savu padomu pie daudzajām bezbērnu mātēm; visas tās klusībā skumst, ka nespēj nest mīļu bērnu savā klēpī. To prasību pate daba ielikusi sievietes jūtu pamatos. Kādēļ šīm sievietēm tāds neauglības lāsts? Tur zinātne apsūdz alkoholu. Lielā daļā neauglība ceļas no alkohola, iedzimstot tai no vecākiem.

Šausmīgas un sievas jūtas zaimojošas ir tās slimības, ko vīrs pārnes sievai, atgriežoties mājās no dzērumā staigātiem netiklības ceļiem.

(..) Profesors Bunge un citi zinātnieki pierāda, ka dzērāju meitas ir zaudējušas spēju barot ar krūti savus bērnus, kāds smags un sāpīgs pārdzīvojums tas jaunai mātei, redzot sevī izsīkušus tos spēka avotus, kas tik nepieciešami viņas bērniem.”

Kā redzams, sieviešu veselībai postu nodara ne vien vīru un tēvu dzeršana, bet arī tieksme pēc saldumiem, sekojošā aptaukošanās un nevērība pret veselību. 1928. gadā “Tautas Veselībā” dakteris Fērmans raksta: “Vecākas sievietes bieži cieš miesīgi un garīgi, ja viņas vidējos gados nav ievērojušas vajadzīgos veselības aizsardzības likumus. Kaut gan bērnu dzemdēšana ir dabiska fizioloģiska funkcija, viņa tomēr izsauc visu orgānu un audu pārpūlēšanos. Bieži sievietēm pēc vienām dzemdībām bez kaut kādas vai arī bez pietiekošas atpūšanās un spēku atgūšanas atkal jādzemdē otru reizi. (..) Bieži jau lietderīga vingrošana ir pietiekoša, lai pastiprinātu vēdera muskuļus, samazinātu nogurdinošas sāpes mugurā, nostiprinātu noslīdējušos vēdera orgānus un pamudinātu zarnu darbību. Ar dietētiskiem (lietojamas barības) priekšrakstiem var pārvarēt funkcionālās un organiskās ciešanas un bieži vienkāršo higiēnisko likumu ievērošana jau ir pietiekoša, lai atsvabinātos no dažas labas kaites.” 

Vienlaikus ap divdesmito gadu sievieti apvīts noslēpumainības oreols. 1924. gadā daktere Kazaka sievieti apraksta ārkārtīgi poētiski: “Teici manim, vai tu esi sievieti sastapis - kā bālu skrofulozu skolnieci ar grāmatiņām un burtniciņām padusē ceļā uz skolu — skrofulozu skolnieci, kuras papiņam maksā pusi no dienas algas viens vienīgs vitaminus patīkamā veidā saturošs apelsīns; kā mēnešserdzīgu meiteni klejojot ap pusnakti pa ielām un apsolot tevim sagādāt paradizisku baudu un laimi, ko viņa pati jau sen nepazīst; kā anemisku līdz neirastenijai un psichoneirozei nomocījušos studenti-kursisti urbjoties vīriešu gudrības grāmatās un meklējot izeju no dzīves lāsta;

kā skaistuma un daiļuma zalonu koptu, masētu „ā la Suēdoize", frizētu „ā la Grec", pūderētu „ā la Japonaise",

manikurētu „ā la Francaise", pedikurētu „ā la Americaine", parfimētu „aux Moschus moschiferus" un liķierus dzerošu „ā la Lettonne" heteri-kurtizani flirtējošu pa kafejnicām.”

FOTO: Wikipedia.org

Piedzērās visi!

Padomju varas izpratnē sīkburžuāziskā Mātes diena tiek atcelta un tās vietā kompartijiskā un darbaļaužu garā tiek svinēta Sieviešu diena. Mūsdienās daudzas gados vecākas kundzes 8. martu un sarkanas neļķes “ciest nevar” - ne jau tāpēc, ka šie pavasara svētki būtu slikti, bet tāpēc, ka padomju laikos svētku būtība tika izkropļota un tie pārvērtās dzeršanā. 8. martu svinēja darbā ar rasolu, desu maizēm un neiztrūkstošām konjaka vai degvīna pudelēm galdā. Sadzērās visi - tas skaitījās normāli.

8. marta vakarā no darba vīri nāca mājās, stutējot ceļa  stabus, bet dažs labs izvārtoties grāvī.

Sekoja strīdi un pannas vicināšana virs vīra galvas. Tomēr bērni dārziņos un skolās zīmēja un lipināja apsveikumus “Māmiņu dienā”, kas daudzās mājās joprojām glabājas kurpju kastēs bēniņos.

Padomju vara mātišķumu kā vērtību neizceļ, bet akcentē sievietes sasniegumus komunisma celtniecībā.1946. gadā  avīzē “Madonas Arājs” Katalimovs raksta: “Nav pārsteigums, redzot sievieti lidotāju, prokurori, inženieri, šoferi, traktoristi. Tieši padomju vara atvēra plašu ceļu sievietei, sevišķi rūpēdamās par sievieti-māti.”

Rūpes par sievieti izpaudās abortu legalizācijā un mudinājumā neapmeklēt “kaktu dakterus”. Ņemot vērā, ka kontracepcija nebija pieejama, uz abortiem lūkojās kā legālu kontracepcijas metodi. Grūtniecēm bija jāstrādā līdz pat pēdējiem mēnešiem. Reizēm pie virpas un konveijera stāvēja sievietes lieliem vēderiem un pildīja sociālistisko normu. 1952. gadā Liepājas dzemdību nama galvenais firets Tabačņiks laikrakstā “Komunists” rakstīja: Darba sievietes veselības sardzē stāv arī saimnieciskās un arodbiedrību organizācijas. Tās nodrošina sievietei vislabākos darba apstākļus, zīdītājas-mātes atbrīvo no fiziski smaga darba. Tomēr daži iestāžu vadītāji un rūpnīcu komiteju priekšsēdētāji aizmirsuši likumu par darba sievietes aizsardzību.

Piemēram, Liepājas elektriskajā stacijā (direktors b. Ļvovs) zīdītāju-māti S. norīkoja pie smaga gadījuma darba, bet māti F. pēc dzemdībām nepielaida iepriekšējā darbā.

Elektrostacijas vadība vispār nerūpējas par darbiniecēm. Viņām nav garderobes, dušu telpa atrodas neapkurinātā telpā, viņas slikti apgādātas ar speciāliem tērpiem. (..) Saldus starprajonu būvkantoris (priekšnieks b. Dudiņš) strādnieci S. grūtniecības stāvoklī atteicās pārvietot vieglākā darbā un uz viņas atkārtoto pieprasījumu piedraudēja ar atlaišanu.”