/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
Mātei ir sastrādātas rokas, viņa ir klusa ikdienas darba darītāja; mātei jāgādā bērniem maizes rieciens; māte ar vienu acu skatu savalda bērnus. Mātes dienā arī sievietei vajadzētu par to padomāt, vai nebūtu labāki šķirties no papirosa un jautras nakts dzīves ar riebīgo iedzeršanu. Ja atmet patosa pilno un cukursaldo mātes godināšanu atbilstoši laikmeta stilam, apmēram šādi mātes tēls iezīmējas pirmās Latvijas laika avīzēs. Arī padomju laiku presē māte tiek slavēta, bet ar nosacījumu, ka viņa ir ne vien māte varone, bet arī traktoriste, slaucēja un komuniste.
Mātes diena kā reliģiski svētki tika svinēti 16. un 17. gadsimtā Anglijā, bet mūsdienu izpratnē Mātes dienu pirmo reizi atzīmēja ASV, Rietumvirdžīnijā 1908. gadā. Jau 20. gadsimta 20. gados šie svētki bija atceļojuši līdz Latvijai. Sākumā mātes godināja baznīcās, bet pamazām Mātes diena vērsās plašumā un to atzīmēja valsts līmenī ar oficiāliem pasākumiem. 1934. gadā organizācija “Baltā Lenta” Mildas Ķempels vadībā, lai propagandētu Mātes dienu, izlaida ap 18 000 uzsaukumu, skrejlapiņas, ko izsūtīja provinces organizācijām, skolu padomēm, jauniešu pulciņiem, aizsargiem, skautiem un gaidām. Par Mātes dienas patronesi tika uzaicināta Alberta Kvieša sieva Elza. Kad 1936. gadā pie varas nāca Kārlis Ulmanis, viņš pārņēma stafeti un ar jaunu sparu turpināja propagandēt mātes lomu čaklas tautas audzināšanā. Pirms Ulmaņa, spriežot pēc publikācijām tā laika presē, Mātes diena bija ģimeniski un reliģiski svētki, par kuru rīkošanu plēsās dažādas sieviešu organizācijas, bet jaunajā autoritatīvajā režīmā arī “sieviešu lietas” savās rokās pārņēma vadonis. Presē sieviete tiek stereotipizēta un viņas loma sabiedrībā nonivelēta līdz “māmuliņai”, kurai jāaudzina čakli un paklausīgi pilsoņi. Teju katrā Mātes dienai veltītajā rakstā ieskanas virsvadoni slavinošas propagandas notis.