Ja Bērziņa pausto pārprast un dažādi interpretēt nevarēja, tad citādi ir ar mīmiku un žestiem. Zinātnieki uzskata, ka vārdus, kurus neiekrāso balss intonācija, žesti un mīmika, ir grūti uztvert un tie neiespiežas atmiņā, jo lielāko daļu - līdz pat 80% informācijas mēs nododam ar ķermeņa valodu.
Sacītajam cilvēki pievērš tikai 7% uzmanības, balss intonācijai 40%, bet vairāk par 50% - sejas, roku un ķermeņa kustībām.
Žesti nāk no zemapziņas, tāpēc pauž cilvēka iekšējo stāvokli un domas pirms izteiktajiem vārdiem. Secība ir šāda: vispirms žests, tad mīmika un tikai pēc tam seko vārdi. Kad ķermeņa valoda atbilst sacītajam, veidojas tā dēvētā kongruence. Situāciju, kad žesti un fizioloģiskie procesi (acu zīlīšu kustības, mikromīmika) ir pretrunā ar pausto, dēvē par nekongruenci.
Tātad, kad otra sacītais neatbilst tam, ko viņš domā patiesībā, mūsu spoguļneironi reaģē, tāpēc, vēl pirms apziņa ir izanalizējusi situāciju, mēs jau zinām, ka otrs nav līdz galam patiess. Tautā to mēdz saukt par intuīciju. Tieši spoguļneironi mums sniedz informāciju par līdzcilvēka iekšējiem procesiem, liekot gatavoties aizsardzībai.
2007. gadā Tautas partijas deputāts Jānis Lagzdiņš prezidenta vēlēšanu laikā pa Saeimas logu piketētājiem parādīja rupju žestu. Vēlāk viņš taisnojās, ka tas domāts kādam senam paziņam, kas bijis pūlī.
Par šo rīcību Lagzdiņam piešķīra bargāko Saeimas kārtības rullī paredzēto sodu — rakstveida brīdinājumu, par ko paziņots no Saeimas tribīnes un laikrakstā «Latvijas Vēstnesis».
2006. gada martā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdī pie Brīvības pieminekļa toreizējā valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga piesita ar pirkstu pie deniņiem. Žests bija veltīts dažiem aktīviem pensionāriem. Vēlāk šī kustība tika skaidrota gan kā «prātiņ, nāc mājās», gan «domāt vajag».
Pēc 1997. gadā Vilis Krištopans savu vietu vēsturē ieguvis ar 1997. gadā «Lauku Avīzei» sacīto, ka Latvija ir stulbeņu un muļķu zeme.
