Kāda ir sēru jēga?

Un tie nav tikai cilvēki, rakstīts izdevumā "The Conversation". Ir daudz pierādījumu par to, kā arī citi zīdītāji, īpaši primāti, ilgi paliek pie saviem mirušajiem radiniekiem vai mazuļiem, nēsājot to līķus sev līdzi kādu laiku, pirms ieslīgst depresijas perioda skavās. 

Evolūcijas ziņā, ja sēras un skumjas nebūtu derīgas, tās dabiskās atlases ceļā būtu pazudušas no mūsu sugas. Lielākais jautājums ir par to, kāpēc mēs sērojam - kāda ir sēru jēga?

Sēru stadijas 

Cilvēki bieži runā par sēru stadijām. Zināmākās ir četras sēru stadijas: noliegšana, dusmas, depresija un samierināšanās. Tomēr šīs stadijas vairāk fokusējas uz samierināšanos ar kāda nāvi, nevis skaidro pašu sēru jēgu. 

Daudzi, kas pēta smaga zaudējuma izraisītas sēras, šīs stadijas uzskata par pārāk nelokāmām un nepietiekami individualizētām. Ciešanas nenāk pār cilvēku fiksētās stadijās; katrs tās piedzīvo atšķirīgi. 

Patiesībā lielākā daļa, ko mēs šodien zinām par ciešanām, ir balstīta uz psihologa Džona Boulbija teoriju, kas fokusējas uz “psiholoģiskajām saiknēm starp cilvēkiem”. Šī teorija vēsta par intīmajām saiknēm, kuras mēs veidojam dzīves laikā. Īpaša uzmanība pievērsta vecāku un bērnu attiecībām. Izskatās, ka sēras ir cieši saistītas ar šīm tuvības saiknēm, kuras mēs spējam veidot. 

Katrs vecāks pazīst spalgo kliegšanu, kad mazulis ir atstāts vienatnē. Ja vecāks atgriežas atpakaļ ātri, miers ir atjaunots. Boulbijs secina, ka šāda veida uzvedība evolucionēja, lai bērns vienmēr paliktu vecāku tuvumā un drošībā. 

Ja kāda iemesla dēļ vecāki nespēj atgriezties, pēc noteikta laika raudāšanas bērns kļūst rezignēti izmisis. Eksperti šādu uzvedību pielīdzina sērām. 

Sēru zinātne 

Smagu zaudējumu piedzīvojušo psihologs un pētnieks Džons Frederiks Vilsons to visu vēro katru dienu. Viņa klienti sākumā raud, bet pēc laika piedzīvo klusu izmisumu, beigās atlaižot savus mīļotos un saprotot, ka viņi nekad neatgriezīsies. 

Sēras nav tikai garīga pieredze. Tām ir arī fizioloģiska ietekme, jo tās paaugstina stresa hormona kortizola līmeni asinīs. Tas varētu izskaidrot, kāpēc daudzi sērojošie piedzīvo panikas lēkmes, īpaši tad, ja viņi cenšas savas emocijas apspiest. 

Modernās tehnikas neiroloģijā ļauj mums vērot sēras reālajā laikā. Magnētiskās rezonanses uzņēmumos atsevišķā smadzeņu kodolā (nucleus accumbens) norisinās paaugstināta aktivitāte, gan kad cilvēks runā par saviem mīļotajiem, gan sērojot pēc tiem, kad viņi zaudēti. 

Šie atalgojuma centri mūsu smadzenēs liek mums būt laimīgiem, kad esam kopā, un liek mums skumt vienam pēc otra, kad neesam. Protesta fāze, kad raudam, evolūcijas ceļā ir izveidojusies pietiekami gara, lai mums būtu laiks atrast vai sagaidīt savus mīļotos, tomēr pietiekami īsa, lai atgūtos, kad cerība būs zudusi.

Protesta fāzei seko izmisuma fāze, kas ir depresijas paveids. Tās laikā mēs lēnām atgūstamies no zaudējuma. Šis izmisuma periods paglābj mūs no enerģijas izsīkšanas, bezjēdzīgi gaidot un meklējot zudušos. Tajā pašā laikā mēs lēnām atgūstamies, lai varētu atrast jaunu partneri. 

Lielākā daļa cilvēku sēras saista ar mīļotā cilvēka zaudēšanu, tomēr patiesībā cilvēki sēro dažādu iemeslu dēļ. Mums, lai izdzīvotu, ir ļoti svarīgi zināt, kas gaidāms, un justies droši un stabili. Tāpēc, kad mēs piedzīvojam kādu zaudējumu, mūsu pasaule apgriežas kājām gaisā. 

Tomēr ar laiku mēs pielāgojamies jaunajai pasaules kārtībai un apstākļiem. Mēs apgūstam jauno pasauli, kuru radījis zaudējums, un kļūstam spēcīgāki.