Nozaru eksperti sit trauksmes zvanu: līdzko būs iespēja, cilvēki dosies peļņā uz ārzemēm, tāpēc, lai noturētu darbaspēku Latvijā, valstij steidzami būtu jāīsteno atbalsta pasākumu komplekss. Eksperti norāda uz valsts gauso reakciju, pieņemot lēmumus, kas palīdzētu risināt ar nodarbināšanu saistītos jautājumus.
Bez darba Latvijā ir vairāk nekā 130 000 cilvēku - vairāk nekā ekonomiskās krīzes laikā pirms 11 gadiem. 2009. gada aprīlī bez darba bija vairāk nekā 123 000 cilvēku. Tā ir ļoti nopietna situācija, kad nepilnu divu mēnešu laikā bez darba palikušo cilvēku skaits faktiski dubultojies, intervijā žurnālam Dienas Bizness pauda Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns. Pēc viņa domām, lai apturētu iespējamo emigrācijas vilni, līdztekus jau ieviestajiem pasākumiem nepieciešamas tā dēvētās valsts subsidētās darba vietas. Aprīļa beigās reģistrētā bezdarba līmenis bija 8% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita, kas ir par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā mēnesi iepriekš.
Visgrūtāk mazajiem uzņēmumiem
Latvijas Tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs norāda, ka būtiskākā problēma šobrīd ir likumdevēju gausā reakcija lēmumu pieņemšanā, kas palīdzētu risināt ar cilvēku nodarbināšanu saistītos jautājumus. Piemēram, nav iespējams uz dienu vai divām nodarbināt dīkstāvē esošus darbiniekus. Ja cilvēks kaut uz dažām stundām atgriežas darbā dīkstāves laikā, viņš pazaudē pabalstu. Savukārt ir uzņēmumi, kuri saglabājuši pavisam nelielu apgrozījuma daļu un, lai gan pilnībā nespēj nodarbināt cilvēkus, cenšas saglabāt apriti un noturēties tirgū.
Lai gan mazie un vidējie uzņēmumi Latvijā kopumā veido ap 98% no kopējā uzņēmumu skaita, turklāt 90% ir mikrouzņēmumi un tiek dēvēti par Latvijas ekonomikas mugurkaulu, dodot darbu lielam iedzīvotāju skaitam, valsts atbalstu prioritāri saņem lielie uzņēmumi, skaidro Danusēvičs. Viņš atgādina, ka tikmēr vairākās valsts pārvaldes iestādēs par darbu Covid-19 krīzes laikā izmaksātas piemaksas. Piemaksas saņēmuši Ārlietu ministrijas, Labklājības ministrijas, Nacionālā veselības dienesta, Valsts ieņēmumu dienesta, Satiksmes ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Kultūras ministrijas darbinieki.
“Laikā, kad uzņēmumi pārkārtojas uz digitālu vidi un strādā efektīvāk, arī valsts pārvaldei vajadzētu pārskatīt funkcijas un rast veidu, kā organizēt darbu efektīvāk, samazinot darbinieku skaitu, nevis otrādi.”
Pēc viņa domām, mazos un vidējos uzņēmumus valsts varētu atbalstīt, līdzfinansējot uzņēmumu darbības pārcelšanu digitālā vidē. Daudziem mazajiem uzņēmumiem pietrūkst resursu, lai strauji pārkārtotos un organizētu darbu virtuāli, atverot e-veikalus.
Visgrūtāk šajā situācijā klājas ēdināšanas uzņēmumiem un nelieliem veikaliem, kas šobrīd ir atsākuši darbību, bet pircēju skaits ir sarucis. “Tiek plānots, ka pārdevējs apkalpo noteiktu cilvēku skaitu, bet šobrīd, kamēr viens klients stāv pie kases, nākamais pat netuvojas.” Arī kafejnīcās galdiņu skaits sarucis uz pusi.
Latvijas Tirdzniecības asociācijas vadītājs uzskata: uzņēmumiem, kas smagi cietuši krīzē, uz gadu būtu jāiesaldē daļa vai viss darbaspēka nodoklis. “Problēma ir tā, ka valsts neuzticas sociālajiem partneriem. Nozare neieteiktu atbalstam uzņēmumus, kas veiksmīgi darbojas.” Tāpat valsts varētu segt individuālo aizsardzības līdzekļu izmaksas, kas, piemēram, nelielam veikalam var sasniegt 50 eiro dienā. Danusevičs uzskata, ka valsts varētu sniegt atbalstu, piešķirot vienreizēju grantu tūkstoš eiro apjomā. Daudziem mazajiem uzņēmumiem - veikaliem, ceptuvēm, konditorejām - krājas gan komunālo maksājumu, gan īres parādi. “Attiecībā uz īres parādiem modelis varētu būt kā Zviedrijā - 50% izmaksu sedz valsts, otru pusi atlaiž iznomātājs. Tāpat valstij būtu jāvienojas ar kreditoriem, ka par periodu, uz kuru atlikts kredīta maksājums, procenti netiek rēķināti.
Pretējā gadījumā iznāk, ka tevi soda par to, ka ir krīze.
Redzam, ka daudzi ir slēguši veikalus, jo nav spējuši atrast risinājumu. Procedūrā, kādā tiek piešķirti dīkstāves pabalsti, jaušama neuzticēšanās, lai gan uzņēmumi ir ilgstoši strādājuši un maksājuši nodokļus.”
Pozitīvi viņš vērtē Nodarbinātības valsts aģentūras uzsākto akciju “Sezonas darbi”, kuras laikā NVA reģistrētie bezdarbnieki, strādājot sezonas darbus un gada laikā nepārsniedzot 120 dienas, varēs saglabāt arī bezdarbnieka statusu.
Prognozē, ka pieaugs krāpšanas gadījumu skaits
Latvijas Darba ņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vitālijs Tihonenko skaidro, ka šobrīd tendences tiek apzinātas, bet pilnīgas informācijas par kopējo situāciju nav. “Ir skaidrs, ka bezdarbs ir smagi sitis gan pa personisko budžetu, gan uzņēmumu. Ir liela iespēja, ka, līdzko būs iespēja, cilvēki dosies meklēt laimi ārzemēs, jo īpaši labas perspektīvas šobrīd uz vietas nav.”
Bažīgu viņu dara sociālajos tīklos publicētie darba piedāvājumi ārvalstīs. Visbiežāk darbaspēks tiek aicināts uz Vāciju un Skandināvijas valstīm, īpaši Norvēģiju. “Ņemot vērā, ka strauji pieaudzis šādu sludinājumu skaits, pieļauju, ka arī krāpšanas gadījumu skaits būs liels."
Cilvēki neapdomīgi panikā skries meklēt darbu ārzemēs, un izrādīsies, ka ir piekrāpti.
Viņš saka, ka arī pirms krīzes 40% no tiem, kas devās darbā uz ārzemēm, izmantojot starpniekus, tika piekrāpti vai nebija apmierināti ar darba apstākļiem. “Tie, kuriem nav valodas zināšanu un kvalifikācijas, izmisumā neizvērtēs un noticēs piedāvājumam,” saka Tihonenko. Visbiežāk ar sludinājumu starpniecību tiek meklēti darbinieki lauksaimniecībā un palīgdarbos, tādos kā šķirošana, iepakošana. “Darbu piedāvā arī zināmi, droši uzņēmumi. Piemēram, kāds Nīderlandes uzņēmums darbam siltumnīcās meklē 200 darbiniekus.” Pēc viņa domām, kad pašmāju uzņēmumi atsāks darbu, tie saskarsies ar grūtībām atrast kvalificētus darbiniekus. Tomēr prognozēt, kā izvērtīsies situācija, ir pāragri, uzskata Tihonenko. Iespējams, ka uzņēmumi sasparosies, meklēs jaunas tirgus nišas, mainīsies piedāvājums.
Sarunās ar darba ņēmējiem iezīmējas negatīva tendence - ir daži nebanku aizdevēji, kas, nerēķinoties ar situāciju, klientiem pieprasa pilnā apjomā atmaksāt kredītus.
“Ja pirms krīzes cilvēks mēnesī maksāja 80 eiro, un tas viņam nesagādāja grūtības, tad tagad viņš nespēj samaksāt arī šo summu. Nav jau tā, ka viņi neticētu, ka atradīs darbu tepat, bet mūsu cilvēki uzskata, ka vienkāršākais ceļš, kā uzreiz nopelnīt, ir došanās uz ārzemēm.”
