Lūsis komentē ⟩ Par krāniņiem un sirsniņām (56)

Viņi stāstīja par to, cik ļoti sākumā ticēja jaunajai un daudzsološajai apvienībai (“Parādījās tā partija un likās – nu tagad būs bomba.” Kristaps, “KPV LV” vēlētājs), bet cik tomēr sāpīga izrādījās vilšanās saprotot, ka tas tas viss bija “liels teātris un izgāšanās”, tāpēc tagad esot “ļoti, ļoti liela vilšanās, un ticības vairs nav pilnīgi nekam”. 

Es skatījos šo video, un pār maniem vaigiem ritēja asaras... Ja vien... Ja vien kāds pirms iepriekšējām vēlēšanām būtu pateicis, ka tas viss ir populisms, ka šie plāni ir nerealizējami, ka šie cilvēki savā starpā sastrīdēsies pie pirmās iespējas. Kāds varēja pateikt, ka citu partiju izsmiešana nav gluži tas pats, kas reāls un funkcionētspējīgs plāns problēmu risināšanai. Kāds varēja jaunajiem “politiķiem” pateikt, ka, apsaukājot un kliedzot uz potenciālajiem koalīcijas partneriem, beigās neviens ar viņiem nespēlēsies vienā smilšukastē. Kāpēc neviens pats jau laicīgi neteica, ka šis viss varētu notikt? Ā, pag... Pār maniem vaigiem ritēja prieka asaras, jo, konvulsīvi gārdzot no pārsmiešanās, uz mirkli biju piemirsis, ka vajag elpot. 

Labi, bez pārmetumiem, kļūdīties ir cilvēcīgi un jāatzīst, ka arī pats reiz esmu nobalsojis par partiju, par kuru pēc tam bija kauns. Kļūdas palīdz mums augt, palīdz pilnveidot spēju pieņemt racionālus lēmumus. Kļūdas ir neizbēgama izaugsmes sastāvdaļa, un nav tāda cilvēka, kuram būtu izdevies nevienu pašu reizi nekļūdīties. Tieši tāpēc man labpatīk domāt, ka visi, kas kaislīgi pavilkās uz pirmajiem populistiskajiem saukļiem un pēc tam piedzīvoja vilšanos, turpmāk, pieņemot pilsoniski svarīgus lēmumus, spēs rūpīgāk izvērtēt un izanalizēt savas potenciālās izvēles un neielēkt pirmajā skaļajā trako vilcienā, kas pagadīsies pa ceļam.

Runājot par trakajiem – cik bieži nepazīstami cilvēki norunā ar jums tikšanos, lai satiekoties parādītu bildītes, kurās vēl kāda cita persona masturbē? Man tā līdz šim nav gadījies ne reizi, bet, spriežot pēc Alda Gobzema svaigākajiem izteikumiem sociālajos tīklos, viņam tā ir ja ne gluži ikdiena, tad pilnīgi normāla parādība gan. Jā, gaisā sāk virmot nākamo Saeimas vēlēšanu tuvošanās, un izskatās, ka šoreiz tā būs sevišķi netīra. “Un man ir ne tikai tādas bildes. Oi, cik daudz Jūs vēl uzzināsiet,” raksta Gobzems, no kā izdaru pieņēmumu, ka viņa azotē ir vismaz vēl kāds ducis svešu vīriešu dindāļu bilžu. 

Protams, pilnīgi iespējams, ka pēc pāris mēnešiem Aldis “ministru prezidents” Gobzems izliksies, ka par šādām bildēm neko nezina, – brīžam šķiet, ka iestājies kaut kāds laika paradokss, kurā ik pa brīdim Aldi aizstāj kāds pilnīgi cits Aldis no citas laiktelpas, jo viens un tas pats cilvēks nevarētu tik bieži mainīt par visu domas un nonākt pretrunās pats ar sevi. Piemēram, Covid-19 pirmsākumos Gobzems rakstīja, ka valdība nerīkojas pietiekami stingri, un ierosināja nekavējoties: “Slēgt visas publiskās vietas. Pilnībā. Iestādes arī. Totāla karantīna!!!!”, kā arī: “Ievest armiju pilsētās, lai nesāktos marodierisms.”

Savukārt 25. maijā Aldis no paralēlās realitātes rakstīja: “Likt veseliem cilvēkiem valkāt maskas vai jebko citu ir totāls cilvēktiesību pārkāpums. Starp citu, gāzes kameras ebrejiem sākās ar aizliegumu sēdēt parkā uz soliņa un aizliegumu iet pa trotuāru. Un “zinātnisku” pamatojumu. Izsūtīšanas uz Sibīriju sākās ar “pamatojumu” par “apdraudējumu”.”

Runājot par gāzes kamerām – vai zinājāt, kas ir kopīgs visiem moderno laiku diktatoriem? Lai nonāktu pie īstas varas, sākumā viņiem visiem vajadzēja radīt ilūziju par milzīgu masu atbalstu sev pašiem. Šādi darīja gan Musolīni, Hitlers, Staļins, Mao Dzeduns, Kims Irsens, Nikolaje Čaušesku, Fransuā Duvaljē, gan arī Mengistu Haile Mariams. 

Nesaistīti: “Pretēji varas medijiem – sociālajos tīklos esmu neapšaubāmi populārākais politiķis. Vienā no soctīklu lapām man ir ap 44 000 sekotāju, bet lapas man ir vairākas. Apmeklējums aiziet līdz 1 800 000. Atbalstu jūtu no neskaitāmiem telefona zvaniem, īsziņām, vēstulēm... Es neslēpjos no cilvēkiem, es jūtu sabiedrības noskaņojumu,” tā Aldis Gobzems. 

Nesaku, ka šobrīd piedzīvojam jauna diktatora dzimšanu, tomēr tas, ko es varu pateikt, – nākamreiz, pirms sejas masku valkāšanas tramvajā salīdzināt ar holokaustu un izsūtīšanu uz Sibīriju, varbūt tomēr vajadzētu padomāt nedaudz kritiskāk. 

Protams, krasās viedokļu un argumentācijas maiņas droši vien notiek tāpēc, ka jāpielāgojas tam, ko vēlas dzirdēt pūlis. Šobrīd pūlis vēlas dzirdēt to, ka viss ir slikti. “Valsts apvērsums!”, “Es riskēju ar savu dzīvi. Ar visu, kas man ir”, “Viss, kas šobrīd notiek Latvijā, ir totāls cilvēktiesību un tiesiskuma pārkāpums”, “Jums melo. Totāli un ciniski. Un tā aizsegā nozog cilvēktiesības, tiesiskumu, demokrātiju un valsti”. Jo skaļāki populistiski kliedzieni, jo vairāk dzirdošu ausu un kaislīgu sekotāju sociālajos tīklos. Pilnīgi skaidrs, ka šobrīd ir pietiekami daudz intelekta tīrradņu, kas tic, ka Aldim nupat izdevies apturēt valsts apvērsumu.

Bet pārējie, kas vēl svārstās, – lūdzu, domājiet, uzklausiet visu pušu viedokļus bet nevienam no tiem neuzticieties akli, tā vietā analizējiet, nonāciet pie saviem secinājumiem, jo būtu ļoti skumji, ja mirkli pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām kārtējo reizi cilvēki attaptos sāpīgi vīlušies par kārtējo teātri un izgāšanos. Un neviens pats iepriekš nebūtu par to brīdinājis, jo kaut ko tādu taču nav iespējams prognozēt... Déjà vu.

Man nav bail no dumjiem cilvēkiem, man nav bail arī no agresīviem cilvēkiem, bet man ir ļoti bail no trakajiem. Ja pirmo divu darbības ir viegli prognozējamas, tad par pēdējiem tu nekad nevari būt drošs – vienā mirklī jūs esat normāli čomi, bet jau dienu vēlāk viņš draud visiem parādīt tava peņa bildes.