"Skrēju pa mežu, cik vien ātri spēju. Ceļā bija upe. Peldēju, līdz ieraudzīju Eiropas Savienības simboliku. Es biju ļoti laimīgs," medijam "Postimees" stāsta Bahabels no Eritrejas, kurš 2018.gada jūlijā nelegāli šķērsoja Igaunijas-Krievijas robežu.
"Peldēju, līdz ieraudzīju ES simboliku." Bēgšana no "Āfrikas Ziemeļkorejas" uz Igauniju
Katru gadu Igaunijā starptautiskajai aizsardzībai piesakās aptuveni simt cilvēku, taču pozitīvu atbildi saņem mazāk nekā puse. Bahabels Voldegebriels Berhe ir viens no tiem, kam 2018.gadā tika piešķirts patvērums, un pēc laika viņam varēja pievienoties arī sieva un bērni. Lai varētu ģimenei iegādāties aviobiļetes, Bahabels strādāja Tallinas viesnīcā "Telegraaf". Viņš izdevumam "Postimees" pastāstīja, kā aizbēga no totalitārās Eritrejas, kā sākumā plānoja nokļūt Eiropā ar laivu un kā vēlāk pārdomāja, gaidīja jaunu izdevību un galu galā nokļuva Igaunijā, kur varēja sākt jaunu dzīvi ar savu ģimeni.
Viņa ceļš aizsākās 2014.gadā Eritrejas ciemā Adikeihā, kur dzīvo apmēram 30 000 cilvēku un kur valdošais dzīvesveids baltieša acīm ir kā no pagājušā gadsimta. "Es esmu kristietis. Tā bija mana tuvākā baznīca, uz kuru gāju svētdienās," plati smaidīdams, Bahabels rāda dzimto ciemu "Google Maps" kartē.
Attēlus no šīs vietas internetā atrast ir grūti, jo Eritrejā tikai apmēram 2% iedzīvotāju tas ir pieejams. Arī tūristus ar tiem nesanāks pievilināt, jo vīzu uz Eritreju iegūt ir ļoti grūti un daudzas valstis saviem pilsoņiem neiesaka uz turieni ceļot.
Bahabela dzimtajā ciemā turīgākajiem ir zirgi vai ēzeļi un normālas drēbes, taču nekāda lielā ekonomiskā dažādība tur nevalda - visi ir vienlīdz nabadzīgi. Daudzi nodarbojas ar lauksaimniecību, smagākos lauku darbus dara vīrieši. Gadsimtiem ilgo patriarhālo tradīciju dēļ sievietēm sabiedrībā ir zemāks statuss nekā vīriešiem. "Tur nav nekādu mācību un darba iespēju. Cilvēki dzīvo nepārtrauktās bailēs," saka Bahabels.
Viņš pats bija skolotājs - pasniedza visus priekšmetus mazākajām klasēm. Tā bija nevis viņa, bet gan valdības izvēle: tev jābūt skolotājam, citādi nokļūsi cietumā. Viņa sieva Žerau Tigisti Temeskena saimniekoja mazā veikaliņā. "Man visa pietika, neko daudz man nevajadzēja. Mums tur bija veikals, darbs, draugi. Tādā ziņā nekādu problēmu man nebija. Taču liela problēma ir tā, ka valdība - tā nav vis nekāda valdība. Es nevarēju mierīgi dzīvot," viņš stāsta.
2019.gadā Nobela miera prēmija tika piešķirta Etiopijas premjerministram Abī Ahmedam par viņa lomu Etiopijas un Eritrejas konflikta noregulēšanā. Bahabels stāsta, ka, neskatoties uz šīm pūlēm, valstī nekas neesot mainījies: cilvēki joprojām dzīvo bailēs un neziņā. Eritreju mēdz dēvēt par "Āfrikas Ziemeļkoreju".
Iedzīvotājus bailēs tur pirmais un vienīgais Eritrejas prezidents, 74 gadus vecais Isajass Afverki, kurš 90.gadu sākumā pielika punktu Eritrejas 30 gadus ilgajam karam par neatkarību. Kā jau tas parasti notiek, konflikts palīdzēja diktatoram sagrābt varu - tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, grozīta konstitūcija, liela daļa iedzīvotāju iesaukti karadienestā.
Eritreja
Galvaspilsēta - Asmera
Aptuvenais iedzīvotāju skaits - 6,2 miljoni cilvēku
Mājsaimniecības bez elektrības - ap trim miljoniem
Bērnu mirstība līdz piecu gadu vecumam - 41%
Iedzīvotāju vidējais vecums - 64 gadi
Pēc neatkarības iegūšanas notikušo vēlēšanu skaits - 0
Pieeja internetam - apmēram 2% sabiedrības
Pusaudži, kuri mācās vidusskolā, - 21%
Rakstītprasme - 74% iedzīvotāju
Informācijas avoti: UNICEF, ASV Kongresa bibliotēka, The World Factbook"Mūsu valdība - tā patiesībā nav nekāda valdība, tikai viena diktatoriska partija. Nav ne žurnālistu, ne vārda brīvības. Tur ir daudz vardarbības," savu dzimteni raksturo Bahabels. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc viņš nolēma izlauzties.
Eritreja bieži tiek kritizēta starptautiskā līmenī, taču nekas nemainās. 2016.gada jūnijā ANO paneļa laikā Eritrejas prezidentu apsūdzēja totalitāras diktatūras vadīšanā, sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumos un noziegumos pret cilvēci. "Amnesty International" uzskata, ka Eritrejā ir vismaz 10 000 politieslodzīto. Valsts iestāžu sankcionēta vardarbība notiek visā valstī.
Eritrejā valda īpaši stingra cenzūra. Vīzas uz turieni dod retos gadījumos, un katrs no turienes izdabūtais videokadrs ir zelta vērtē. Valstī notiekošais pārējai pasaulē ir noslēpumā tīts. Organizācija "Reportieri bez robežām" (RSF) norāda, ka ikviens, kurš mēģina nodarboties ar neatkarīgu žurnālistiku, nonāk aiz restēm. RSF preses brīvības sarakstā Eritreja ierindota 178. no 180 vietām - aiz tās atrodas vienīgi Ziemeļkoreja un Turkmenistāna.
Internets tiek turēts aiz atslēgas, un tikai ļoti nozīmīgiem cilvēkiem mājās ir interneta pieslēgums. Vienīgā iespēja piekļūt globālajam tīmeklim ir interneta kafejnīcās, kur valdības modrā acs seko katrai darbībai.
Cietumsods par nokavēšanos
Valstī notiekošo labi ilustrē 2019.gadā notikušais gadījums - septiņi Eritrejas izlases futbolisti sacensību laikā Ugandā aizbēga. Tas pats notika 2013.gadā, kad deviņi sportisti sacensību laikā Kenijā pieprasīja politisko patvērumu.
Bahabels saka, ka saprotot futbolistus. Arī viņš pats esot saskāries ar patvaļīgajiem un nesamērīgi bargajiem sodiem, no kuriem baidās eritrejieši. "Mani uz 17 mēnešiem iesēdināja cietumā par to, ka laikā neatnācu uz darbu," viņš saka. "Es palūdzu atvaļinājumu, lai varētu aizbraukt mājās. Man iedeva divas nedēļas. Es paliku mājās vēl divas nedēļas pēc tam, un, kad atgriezos, direktors bija nikns. Viņš domāja, ka paliku mājās tāpēc, ka gatavojos bēgt. Neticēja, ka man mājās bija problēmas. Runāju un runāju, bet tā arī nevarējām atrast kopīgu valodu. Viņš mani nosūtīja uz pārrunām pie ierēdņa, bet no turienes mani taisnā ceļā aizveda uz cietumu. Cietumā pavadīju vairāk nekā 17 mēnešus."
Par cietumā pavadīto laiku Bahabels izsakās īsi un lakoniski. "Mūsu valstī cietumi ir pavisam citādi," viņš norāda. "Tas ir pats briesmīgākais cietums, kādu var iedomāties... Tiek darīts tā, lai dienā būtu neizturams karstums, bet naktī - auksti. Iekšpus cietuma sienām ir vienas vienīgas ciešanas."
Kad Bahabels iznāca no cietuma, viņš saprata, ka tādu dzīvi vairs nespēj izturēt. Vairs negāja uz darbu skolā, bet tā vietā sāka gatavoties bēgšanai. "Ja par tādu sīkumu liek cietumā, tad... Es nolēmu bēgt," viņš saka.
Plāns: laivā uz Itāliju
Lai pieprasītu bēgļa vai patvēruma meklētāja statusu, cilvēkam jānokļūst citā valstī, kaut nelegālā veidā. Ja patvērums tiek piešķirts, nedraud sods par nelegālu robežas šķērsošanu.
Bahabels bija plānojis šķērsot Vidusjūru cerībā sasniegt kādu no Eiropas Savienības valstīm. Tolaik situācija Vidusjūrā bija kritiska lielā migrantu daudzuma dēļ - tikai 2015.gadā vien laivās Eiropu sasniedza vairāk nekā miljons cilvēku. Bahabels plānoja šo ceļu mērot viens.
Uz jautājumu, kāpēc neņēma līdzi ģimeni, viņš atbild: "Tas ir neiespējami. Es ceļoju nevis vienkārši nelegāli, bet ļoti nelegāli. Kā es varētu tā riskēt ar savu ģimeni?"
Kad viņš devās ceļā, viņa meitai bija apritējuši četri gadi, bet dēlam - septiņi. Tas bija pirms sešiem gadiem.
Bahabels zināja - ja saņems patvērumu ES, pie viņa varēs pārcelties ģimene. "Eritrejā es nevarēju mierīgi dzīvot. ES tas ir iespējams, kā arī ir vairāk mācību un dzīves iespēju," viņš uzsver. "Atstāt ģimeni bija ļoti grūti. Vēl tagad tas man liek justies slikti."
No Eritrejas slepus aizbēdzis apmēram pusmiljons cilvēku. Visbiežāk viņi bēg pāri robežai uz Sudānu. Kaut arī robežu apsargā bruņoti karavīri, aizbēgt tik un tā ir iespējams, "ja zini, kur iet", stāsta Bahabels. Beduīni piepelnās, palīdzot bēgļiem naktī tikt pāri robežai. Par šo pakalpojumu viņi prasa 1000 līdz 1500 dolāru.
Ceļš ir garš, un ne visi izdzīvo.
Atteikšanās no plāniem
Nokļuvis Sudānā, Bahabels pārdomāja savus plānus. "Es redzēju video, kā "Islāma valsts" cērt galvas. Es nevarēju tā riskēt, man ir bērni," viņš saka. Bahabels neaicināja ģimeni pie sevis uz Sudānu, jo pieteikums uz patvērumu šajā valstī var beigties slikti. Esot bijuši gadījumi, kad Sudāna izdod bēgļus Eritrejai, kur tie nonāk cietumā.
Sudānā Bahabels neveiksmīgi centās atrast darbu. Pēc trīs Sudānā nodzīvotiem mēnešiem viņš nolēma meklēt citu Āfrikas valsti, kurā varētu sākt jaunu dzīvi. Viņš devās uz Ruandu un tur strādāja lielveikalā "Simba". Pagāja nedēļas, mēneši un gadi. Prombūtnes dēļ pasliktinājās attiecības ar ģimeni, taču atgriezties dzimtenē viņš nevarēja, jo uzreiz nokļūtu cietumā. Ruandā viņš aizvadīja trīs gadus, sūtot naudu ģimenei.
Tad viņš padzirdēja par jaunu iespēju, kā nokļūt Eiropas Savienībā: Krievijā notiks Pasaules kauss futbolā. Nopērkot biļetes, viņš varēja bez vīzas nokļūt Krievijā - valstī, kas robežojas ar ES.
Lielā iespēja
"Tā bija iespēja, un es riskēju," saka Bahabels. Viņš ielidoja Maskavā, autobusā aizbrauca uz Sanktpēterburgu un tālāk - uz Pleskavu.
2018.gada jūlija pēcpusdienā viņš no Pleskavas autoostas sāka doties ES virzienā. "Atvēru "Google Maps" un gāju. Baidījos, ka tad, ja mani noķers, notiks kas slikts. Nometu zemē somu ar mantām un skrēju iekšā mežā. Skrēju, skrēju, skrēju no visa spēka pusstundu. Ļoti noguru, bet galu galā nonācu līdz robežzīmēm," stāsta Bahabels.
Pārpeldējis upi, viņš nonāca Igaunijas Setomā reģionā. Bija pienācis jau otrās dienas rīts. "Izgāju cauri ciematam un apsēdos autobusa pieturā. Tur ieraudzīju ES simboliku. Sapratu, ka esmu ticis galā. Tā bija milzīga laime," atceras Bahabels.
Viņš garāmbraucoša autobusa šoferim lūdza viņu aizvest, bet tas atteicās. Pēc dažām minūtēm pieturā ieradās robežsargi. "Viņi prasīja, no kurienes atnācu, un izsauca ātro palīdzību. Mani pārbaudīja. Man bija ļoti auksti, es drebēju. Mani paēdināja, ielēja tēju, iedeva siltas drēbes," piedzīvoto apraksta Bahabels. "Robežsargi teica, ka esmu Igaunijā. Es nekad par tādu valsti nebiju dzirdējis."
Robežsargs Meliss Elma stāsta, ka par Bahabelu esot ziņojuši vietējie iedzīvotāji, kuri bija viņu pamanījuši. Viņa kolēģis Vello Vainola piebilst, ka Bahabels esot bijis pieklājīgs, taču atbildējis nedaudz nesakarīgi. "Bija redzams, ka viņš ir gājis visu nakti. Drebinājās, stostījās, aizmirsa savu tautību. Viņš nebija agresīvs. Taču, neskatoties uz valodas barjeru, bija skaidrs, ka viņš cenšas mums atbildēt," stāsta Vainola. Robežsargi gāja meklēt robežas šķērsošanas vietu.
Bahabels Igaunijai lūdza starptautisko aizsardzību. Viņam nebija ne pases, ne arī citu personu apliecinošu dokumentu. Uz pieteikuma izskatīšanas laiku viņu ievietoja Veo patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā.
Atkalsatikšanās
Kad Bahabelam tika piešķirta uzturēšanās atļauja, viņš uzreiz aktīvi sāka meklēt darbu. Tādu viņš atrada vienā no Tallinas vecpilsētas viesnīcām.
Viņš nopirka datoru un jaunu mobilo telefonu, lai varētu sazināties ar ģimeni. Pēc uzturēšanās atļaujas saņemšanas viņš lūdza sievai ar bērniem nelegāli šķērsot Eritrejas robežu ar Etiopiju, kur bija bēgļu nometne. "Tas bija bīstami, bet ne tik ļoti kā Sudānas robežas šķērsošana. Katru mēnesi sūtīju viņiem naudu," saka Bahabels.
Viņam bija parādījusies jauna cerība, ka kaut kā varētu izdoties sakrāt divus tūkstošus eiro aviobiļetēm un sakārtot vajadzīgos dokumentus, lai atvestu ģimeni uz Igauniju. Tāda iespēja ir visiem, kas paši saņēmuši starptautisko aizsardzību, bet viņu ģimene palikusi dzimtenē.
Igaunijas policija nolēma apmierināt Bahabela lūgumu. Kā norāda Policijas un robežsardzes departamenta pārstāvis Kajs Heinlands, policija nevar pārbaudīt, vai Bahabela stāsts par nokļūšanu cietumā pilnībā atbilst patiesībai, taču no starptautiskās aizsardzības viedokļa tas arī nav obligāti. Ja pastāv aizdomas, ka pret cilvēku dzimtajā zemē tika vērstas represijas, tas ir pietiekams iemesls šādu aizsardzību piešķirt.
Bahabels regulāri sazinājās ar ģimeni un palīdzēja tai nokļūt Igaunijas vēstniecībā Ēģiptē, kur sievai un bērniem tika piešķirtas vīzas. Taču lidojumu nācās vairākkārt atlikt, jo bija grūtības savākt nepieciešamo naudas summu. Kad dokumenti bija kārtībā, Bahabels saņēma 1000 eiro aizdevumu, lai ģimene varētu nokļūt Igaunijā. Iesaistījās arī Starptautiskā Migrācijas organizācija un ziedotāji, kuri palīdzēja savākt naudu biļetēm.
"Viņi rītdien būs klāt," februāra sākumā "Postimees" žurnālistiem priecīgi pavēstīja Bahabels.
Jauna dzīve
Atkalsatikšanās bija emocionāla, raksta žurnālisti, kuriem Bahabels ļāva šajā brīdī būt klāt.
Kad lidmašīna nolaidusies, Bahabels starp izkāpjošajiem pasažieriem pamana sievu, meitu un dēlu. Viņš smaida un māj ar rokām, nosūta vairākus gaisa skūpstus. Meita māj pretī.
Bahabels apskauj sievu, jau krietni paaugušos dēlu un meitu. Viņš bērnus pēdējoreiz redzēja vēl pavisam mazus. Asaras nespēj valdīt arī patvēruma meklētāju atbalsta darbinieki, kuri pēdējā gada laikā sekojuši Bahabela pūliņiem.
Lai arī viens no Bahabela nozīmīgākajiem mērķiem nu ir sasniegts, ģimenei priekšā jaunas grūtības, norāda atbalsta koordinatore Heli Emoiza. "Seši gadi - tas ir ilgs laiks, ģimenes locekļiem nāksies no jauna pierast vienam pie otra. Īpaši tik mazā dzīvoklītī. Es ceru, ka viss būs labi," viņa saka.
Lai arī ģimene ieguvusi brīvību un mieru, dzīves apstākļi nav spīdoši - viņus sagaida vienistabas dzīvoklis, neierasti vēss laiks un viss ir svešs.
Bahabels grib pēc iespējas ātrāk atrast lielāku dzīvokli, jo bieži strādā pa nakti un viņam vajag izgulēties, bet vienistabas dzīvoklī ar diviem bērniem tas ir teju neiespējami. Taču arī tas nav viegli - viņš stāsta, ka vairāki dzīvokļu īpašnieki atteikušies izīrēt, uzzinot, no kurienes viņš ir.
Apmēram mēneša laikā Bahabels iekārtoja bērnus skolā. Viņš spēj sarunāties angļu valodā, taču sieva un bērni - 13 gadus vecais Esels un desmitgadīgā Eljanala - zina tikai pāris vārdus. Viņu dzimtā valoda ir tigriņu valoda, bet visā Igaunijā bez viņiem ir tikai viens cilvēks, kas tajā runā.
Skolotāja Elīna Sāra stāsta, ka pirmajā skolas dienā viņai šķitis, ka Esels un Eljanala ir ļoti satraukušies. "Es ļoti rūpīgi sagatavoju klasi, bet viss noritēja pat vēl labāk, nekā bijām gaidījuši," viņa norāda. "Mēs bijām izgājuši laukā, mācījām Eljanalai vārdu "iet". Viss izdevās."
Skolotāja stāsta, ka patlaban lielākā uzmanība tiekot pievērsta igauņu valodas apguvei. "Bērni mācās un komunicē, bet kā to izdarīt, ja viens otru nespēj saprast? Es uz savu klasi lieku lielas cerības," viņa uzsver. Sāra pamanījusi, ka Bahabela bērniem labi sokas matemātikā.
Taču marta vidū Covid-19 dēļ mācības nācās pamest un Bahabels zaudēja darbu viesnīcā. Neskatoties uz to, viņš nav zaudējis cerības. "Tā ir Dieva dāvana, ka mēs atkal esam kopā. Paldies tev, Kungs, ka dāvāji man tādu iespēju," saka Bahabels.