Viena lieta ir tas, ka Džordžs Floids tika aizturēts par likuma pārkāpumu. Otra lieta - kā policisti ar viņu izrēķinājās aizturēšanas brīdī. Ar seju pret zemi, ar policista papēdi pret skaustu. Lūgumi par elpas trūkumu netika uzklausīti, atrodoties 9 minūtes šādā stāvoklī. Neviens neiejaucās un aizturētajam nepalīdzēja. Ierodoties ārstiem, tika uzzināts, ka vīrietis ir miris. Tagad slepkava ir aizturēts, divi pārējie policisti, kas noskatījās spīdzināšanā, – atlaisti no darba, taču Mineapolisas iedzīvotāji nomierināties nespēj. Melnādaino protestiem pieslējās domubiedri, anarhisti un, protams, troļļi un iesūtītie trakotāji, kas prot „uzvārīties“ un pavairot jukas uz esošā neapmierinātības fona rēķina.
Lai saprastu šo reakciju, jāmēģina iedzīvoties izstumto cilvēku sajūtās. Mihaela Aleksandera (Michelle Alexander) savā darbā ”The new Jim Crow: Mass incarceration in the age of colorblindness” (2010) uzsver, ka rūgtums un melnādaino amerikāņu īgnuma sajūta, reaģējot uz balto iedzīvotāju netaktiskumu ikdienā un sadzīvē, cēlusies 17.gs. verdzības laikos. Toreiz, kad melnādainie tika ievesti no Āfrikas kā vergi un tika uzskatīti par otrās šķiras cilvēkiem, ar kuriem vergturis var rīkoties kā vēlas: pirkt, pārdot, pazemot, izsmiet, nogalināt. Iespējams, ka lielāka nozīme šajā „kastu robežu“ iezīmēšanā bija arī materiālajai pārticībai, jo trūcīgie baltādainie tolaik tika ekspluatēti un pazemoti ne mazāk ciniski kā melnādainie. Vēsture liecina, ka pazemoto un ekspluatēto cilvēku sacelšanās ir likusi pievērst „smalko aprindu“ vērību šīm problēmām. Lai sagrautu balto un melno trūcīgo amerikāņu vienotību, tika izveidots sauklis white supremacy un stimulētas reformas, kas piešķīra noteiktai balto un trūcīgo iedzīvotāju daļai privilēģijas salīdzinājumā ar melnādainajiem. Ar vienīgo mērķi – sašķelt maznodrošināto balto un melno amerikāņu vienotību. Piedāvājot baltajiem „racial bribe“, bija iespējamas iestāstīt, ka baltais ir labāks par melno tikai tāpēc, ka ir baltais. Šī ir veca un pārbaudīta vergturu „skaldi un valdi“ taktika. Proti – izveidot represēto sabiedrības slāņu, okupēto valstu iedzīvotāju privileģēto nomenklatūru, kas dažu priekšrocību dēļ ir gatavi uzraudzīt savus laikabiedrus valdošās „šķiras“ interesēs. Tā rīkojušies arī visi diktatori vienmēr un visur. Ieskaitot iestāžu, institūciju un organizāciju vadību tepat pie mums Latvijā. Ir priekšnieks un kliķe ap viņu, tiem pakļaujas mazāk akceptēto darbinieku (līdzstrādnieku) vairākums, un prožektora starā tiek dzenāti un pazemoti tie, kas vadībai (vai neformālajam līderim) nepatīk, un tāpēc citādajiem pienākas publisks pēriens un kauna stabs.