Grautiņi kā nesadzirdēto protests jeb klusēšana nav zelts

FOTO: SIPA/Scanpix

Protesti pret Džordža Floida (George Floyd) noslepkavošanu ASV sakņojas dziļā un grūti apklusināmā melnādaino amerikāņu atstumtības kompleksā. Tā pamatā ir strukturālais rasisms, kas saglabājies kā mantojums no kādreiz pavisam legālās segregācijas politikas, kura noveda pie sabiedrības sadalījuma „kastās“. 

Proti: privileģētajos un izsmiešanai, atstumtībai paredzētajos. Rasisms ir visuzkrītošākais sabiedrības grupu vajāšanas un pazemošanas mehānisms. Ādas krāsa te noder kā viegli saprotams un ērtākais rādītājs, vai cilvēks ir vērtīgs un cienījams, vai tikai vergs un apspļaudāms radījums. Arī mūsu latviešu sabiedrībā diezgan aktīvi tiek lietots jēdziens „nēģeris“, kas vienai daļai nemaz nešķiet pazemojošs un neglīts melnādaino cilvēku apzīmējums latviešu valodā. Ja „nosaukums“ uz pašu neattiecas, tad daudzi no šī izsmejošā nēģervārda savos izteikumos atteikties tomēr negrasās. Varētu pat teikt, ka spītējas un turpina lietot melnādaino cilvēku apzīmēšanai šo mūsdienās aizskarošo un pazemojošo vārdu. Aizbildinoties, ka nekā ļauna te neredz un ar šo demonstrējot savu pārprasto konservatīvismu un atpalicību korektumā un pieklājībā.

Mani pārsteidz cilvēku vajadzība kādu svešu un nepazīstamu personu apsmiet, nostādīt „zem sevis“, izsmiet, apspļaudīt un piespiest ar pēdu pie zemes. Tieši tāpat, kā to tikko izdarīja amerikāņu policists. Diemžēl arī mūsu sabiedrība nav labāka. Šī nepamatotā varmācība eksistē arī pie mums un izpaužas gan noteiktu iedzīvotāju grupu vajāšanā un izsmiešanā (trūcīgie, maznodrošinātie, imigranti, geji, sievietes u.c.), gan vajājot atsevišķas, konkrētas personas, kas kādai līdzcilvēku daļai (politiķiem, ierēdņiem, klases biedriem, darba biedriem, kolēģiem u.c.) nepatīk. Bērnu mobingam (vajāšanai) mēs rakstām un publicējam grāmatas, lai paskaidrotu, ka šādi rīkoties un „tā darīt“ nav smuki. Taču pieaugušo frontē viss turpinās bez pārmaiņām – konkrētus cilvēkus vai iedzīvotāju grupas var turpināt vajāt, „izsaldēt“, kolektīvi ignorēt, un vajātājiem par to kauna vai vainas izjūtas nav.

Saprotamās dusmas

Viena lieta ir tas, ka Džordžs Floids tika aizturēts par likuma pārkāpumu. Otra lieta - kā policisti ar viņu izrēķinājās aizturēšanas brīdī. Ar seju pret zemi, ar policista papēdi pret skaustu. Lūgumi par elpas trūkumu netika uzklausīti, atrodoties 9 minūtes šādā stāvoklī. Neviens neiejaucās un aizturētajam nepalīdzēja. Ierodoties ārstiem, tika uzzināts, ka vīrietis ir miris. Tagad slepkava ir aizturēts, divi pārējie policisti, kas noskatījās spīdzināšanā, – atlaisti no darba, taču Mineapolisas iedzīvotāji nomierināties nespēj. Melnādaino protestiem pieslējās domubiedri, anarhisti un, protams, troļļi un iesūtītie trakotāji, kas prot „uzvārīties“ un pavairot jukas uz esošā neapmierinātības fona rēķina.

Lai saprastu šo reakciju, jāmēģina iedzīvoties izstumto cilvēku sajūtās. Mihaela Aleksandera (Michelle Alexander) savā darbā ”The new Jim Crow: Mass incarceration in the age of colorblindness” (2010) uzsver, ka rūgtums un melnādaino amerikāņu īgnuma sajūta, reaģējot uz balto iedzīvotāju netaktiskumu ikdienā un sadzīvē, cēlusies 17.gs. verdzības laikos. Toreiz, kad melnādainie tika ievesti no Āfrikas kā vergi un tika uzskatīti par otrās šķiras cilvēkiem, ar kuriem vergturis var rīkoties kā vēlas: pirkt, pārdot, pazemot, izsmiet, nogalināt. Iespējams, ka lielāka nozīme šajā „kastu robežu“ iezīmēšanā bija arī materiālajai pārticībai, jo trūcīgie baltādainie tolaik tika ekspluatēti un pazemoti ne mazāk ciniski kā melnādainie. Vēsture liecina, ka pazemoto un ekspluatēto cilvēku sacelšanās ir likusi pievērst „smalko aprindu“ vērību šīm problēmām. Lai sagrautu balto un melno trūcīgo amerikāņu vienotību, tika izveidots sauklis white supremacy un stimulētas reformas, kas piešķīra noteiktai balto un trūcīgo iedzīvotāju daļai privilēģijas salīdzinājumā ar melnādainajiem. Ar vienīgo mērķi – sašķelt maznodrošināto balto un melno amerikāņu vienotību. Piedāvājot baltajiem „racial bribe“, bija iespējamas iestāstīt, ka baltais ir labāks par melno tikai tāpēc, ka ir baltais. Šī ir veca un pārbaudīta vergturu „skaldi un valdi“ taktika. Proti – izveidot represēto sabiedrības slāņu, okupēto valstu iedzīvotāju privileģēto nomenklatūru, kas dažu priekšrocību dēļ ir gatavi uzraudzīt savus laikabiedrus valdošās „šķiras“ interesēs. Tā rīkojušies arī visi diktatori vienmēr un visur. Ieskaitot iestāžu, institūciju un organizāciju vadību tepat pie mums Latvijā. Ir priekšnieks un kliķe ap viņu, tiem pakļaujas mazāk akceptēto darbinieku (līdzstrādnieku) vairākums, un prožektora starā tiek dzenāti un pazemoti tie, kas vadībai (vai neformālajam līderim) nepatīk, un tāpēc citādajiem pienākas publisks pēriens un kauna stabs.

Taču atgriezīsimies pie rasisma ASV, kas ir pati uzkrītošākā sociālas vajāšanas forma.

Vienu brīdi šķita, ka Martina Lutera Kinga un Malcom X kustība (1965) panāks patiesu rasu līdztiesību ASV, taču tikai nedaudziem izdevās izkļūt no kastu sistēmas. Tā saglabājās un turpina eksistēt joprojām „kārtības un likumības“ ietvaros. 80.gados televīzijā parādījās ”The Cosby Show”, kas rādīja skatītājiem simpātisku tumšādaino amerikāņu ģimeni ar civilizētām vērtībām un modernu, saprātīgu dzīves stilu. Taču turpat līdzās kino producēja sērijas, kurās melnādainie asociējās ar krimināliem noziegumiem, narkomāniju un garīgu atpalicību. Šo tendenci atbalstīja konservatīvie, kas Ronalda Reigana laikā izveidoja sabiedrībā priekšstatu, ka narkomānija ir tikai „melno lieta“. Lai gan faktiski no tās cieš liels amerikāņu balto iedzīvotāju kontingents. Pēc Reigana ”the war on drugs” turpinājās melnādaino iedzīvotāju virzienā. Tā kā policija arī prioritēja tieši šo iedzīvotāju slāni savās aktivitātēs, tad, protams, melnādainie amerikāņi visbiežāk tika aizturēti un sodīti. Statistika veidojās tā, kā bija nepieciešams un tika prognozēts. Tāpēc nepārsteidz 2015.gada Reuters pētījums, kas pierādīja, ka tikai 30% melno amerikāņu uzskata, ka policija rīkojas taisnīgi. 69% ir pārliecināti, ka ASV policija pārspīlēti aktīvi apkaro minoritātes, imigrantus un maznodrošinātos. Tātad nevis aizsargā pret netaisnībām, bet rīkojas pazemojoši un apspiež sev nepatīkamus iedzīvotāju slāņus.

Tas, ka rasistu iedēstītā kastu sistēma dzīvo tālāk jaunā izpausmē, nav nekas jauns. Mani šajā kontekstā pārsteidz līdzcilvēku nenogurdināmā vajadzība sadalīt savus laikabiedrus kastās. Satiekot jaunus paziņas, šī tendence parādās uzkrītoši koši – jūs tiekat skenēts un analizēts, lai saprastu, kurā kastā ietilpstat. „Es nevaru saprast, kurā apcirknī tevi ielikt,“ pēc sarunas kādā preses konferencē man atzinās kolēģe baltkrievu žurnāliste, „zem manis vai virs manis?“. Viņa nespēja nešķirot. Visi cilvēki (šīs sievietes uztverē) tika sadalīti kā mantas pa apcirkņiem: a) smalkie, b) vidēji smalkie, c) apkalpojošais personāls jeb kalpi, d) masa un e) „nēģeri“ jeb kauna staba kontingents. Kāpēc mums nepieciešams šādi šķirot cilvēkus? Pirms esam tos iepazinuši un sapratuši to vērtību?

Sociālais mobings

Kāpēc cilvēki sāk vajāt kādu citu personu Twitter vai Facebook? Izrādās, ka tas nepieciešams nedrošības dēļ. Lielākā sabiedrības daļa nespēj novērtēt savus laikabiedrus. Tāpēc ir vajadzīgas ieteikuma vēstules darba vietās, raksturojumi no skolas, sērfošana internetā, lai iegūtu priekšstatu par to „kas ir šis cilvēks“. Ja attiecīgā persona neiekļaujas kādā lielākā ietekmes grupā (draudzē, partijā, sporta komandā utt.), kas var nodrošināt aizstāvību pret sociālās telpas huligānismu, tad slānīšana var sākties. Izrādās, ka agresivitāte pret apkārtējiem ir norma. Savstarpējā laipnība un pieklājība – izņēmums.

Tātad sajūtas, emocijas un savs sociālais statuss jeb varas stāvoklis liek uzbrukt kādam privāti nepazīstamam cilvēkam internetā (MacKay, 2012).

Sociālo mobingu var labi saskatīt sociālajos medijos. Līdzšinējie pētījumi rāda, ka tas izpaužas 3 veidos: a) sisti tiek galvenokārt cilvēki, kas ar kaut ko atšķiras no vairākuma vai kādam nepatīk, b) sistajiem nav nekādu iespēju aizstāvēties, jo spīdzināšanai pieslēdzas aizvien jauni virtuālo personu bari un tā pārvēršas par masu izklaidi, c) internets pašlaik nodrošina komfortu tikai sitējiem, kas var saglabāt savu anonimitāti, un tas nozīmē, ka vairums sadisma akciju sociālajos medijos var būt pasūtīti pasākumi (par tiem var samaksāt), d) upurim ir tikai viena iespēja - pazust kopā ar savu slikto slavu.

Interneta mobinga mērķis ir panākt vajātās personas „sociālo kaunu“ (Larsson, Nord, Zipernovsky). Taču pats galvenais nav nedz uzbrucēja nekaunība, nedz līdzskrējēju riešana, bet gan klusējošais vairākums ar savu nespēju reaģēt. Tā ir pūļa vairākuma nespēja iebilst, neprasme neatļaut sist nevainīgu cilvēku savā publiskajā telpā. Tā ir klusējošā masa, kas „ierušinās lapās“ un noskatās sišanā, un tāpēc ir pati nejēdzīgākā mūsu sabiedrības daļa. Tie, kas neaptur uzbrucējus un sitējus uzbrukumā nevainīgam cilvēkam, ir vainīgi pie tā, ka šodien ir iespējas nepamatoti linčot noteiktas personības internetā. Nepamatoti un nesodīti.

Tas nozīmē, ka lielākais noziedznieks šajā tīmekļa vajāšanas gaitā ir nevis uzbrucējs, bet klusējošā masa, kas pieļauj kāda cita cilvēka vai cilvēku grupas publisku pazemošanu, pārvēršot to masu izklaidē.

Amerikāņi neklusē

No šā viedokļa raugoties, nevaru uztvert masu protestus ASV kā pārspīlētu akciju. Ir labi, ja sabiedrība redz un reaģē pret netaisnību. Nevis rīkojas tā, kā tas simboliski „līdzīgos gadījumos“ norisinās latviešu sociālo mediju vidē. Proti – cilvēku var slānīt nesodīti, bez publiskā nosodījuma par to, ka kaut kas tāds vispār notiek.

Lai gan ir pagājusi jau nedēļa pēc 46 gadus vecā afroamerikāņa nāves, sašutuma vētra turpinās. Slikti, ka paralēli demonstrācijām notiek organizētu grupu logu stiklu dauzīšana un veikalu izlaupīšana, kuras rīko konkrētas uzbrucēju grupas, kurām maz rūp taisnīguma principi sabiedrībā. Drīzāk ir vajadzība destabilizēt ASV, un nav izslēgts, ka šo aktivitāšu sakne ir ārzemēs vai labējo nacionālistu štābos. Taču ir arī demonstranti, kas neklusēs par to, kas viņus satrauc. „Mēs turpināsim demonstrēt pie Baltā nama Vašingtonā tik ilgi, kamēr valdība beidzot atrisinās jautājumu par policijas brutalitāti pret melnādainajiem iedzīvotājiem," avīzes Dagens Nyheter korespondentam Vašingtonā otrdien uzsvēra 25 gadus vecā Paula un 30 gadus vecais Deniss. Demonstrējot viņi pārkāpa „komandanta stundu“, kas galvaspilsētā iestājas kopš septiņiem, un tāpēc tālāka sarunas gaita kolēģim neizdevās.

Donalds Tramps ir gatavs iesaistīt armiju nemieru apklusināšanai. Pēc viņa domām, šīs nav mierīgas demonstrācijas, bet gan terorisma akti. Vairāk nekā 4000 cilvēku arestēti, četri nošauti. 200 militārpersonas izvietotas Vašingtonā Baltā nama aizstāvībai. Taču kaut kas ir arī panākts. “Šeit neko nevar atrisināt, izejot ielās un paziņojot – „esmu nikns!“. Demonstrācijām ir jēga un būs rezultāts, jo ir jāsāk pozitīvas reformas aktuālajā virzienā,“ konstatē ziņu dienestam Reuters Ņujorkas gubernators Andrew Cuomo.

Tas nozīmē, ka klusēšana nav zelts.

Runāšana ir zelts, bet klusēšana sudrabs.

Uz augšu