Filmas ideja ir vienkārša - 35 gadus vecais ielu mākslinieks, kurš sevi dēvē par JR, uzrunājis savu elku - 88 gadus veco režisori Vardu, lai kopīgi radītu filmu, apceļojot Francijas ciemus, iepazīstot vietējos cilvēkus un viņus fotografējot.

Aptuveni pusotru stundu garā filma būtībā ir silts un sirsnīgs stāsts par divu ļoti atšķirīgu cilvēku draudzību. Režisore ir maza auguma, toties JR – garš. Šis tandēms ir kaut kas līdzīgs jauniņajam Džordžam Maiklam (George Michael) un leģendai Aretai Frenklinai (Aretha Franklin), kad abi kopā ieskaņoja dziesmu "I Knew You Were Waiting (For Me)" 1987. gadā.

Režisore apkārtējos pārsteidz ar košu matu krāsu, fotogrāfs – ar platmali un saulesbrillēm.

Līdzīgi kā Vardas laikabiedrs režisors Žans Liks Godārs, kurš arīdzan nekad nešķīrās no saules brillēm.

Filmas sākumā ir redzama fotogrāfija, kur jaunā Varda pozē ar Godāru (Jean-Luc Godard). Šīs atšķirības abiem māksliniekiem nav traucējušas kopā radīt filmu, kuru kino kritiķi dēvē par "aizkustinošu, līdz asarām smieklīgu un vienkārši brīnišķīgu".

Filmā Varda un JR dodas ceļojumā ar īpašu busiņu, kas izskatās kā mobila foto būda, pa Francijas provinci. Viņi iepazīstas ar bijušajiem kalnračiem, fabrikas strādniekiem, viesmīlēm, kazu audzētājiem, klausās viņu stāstus un tikšanās noslēgumā viņus iemūžina lielformāta fotogrāfijās, kuras līmē uz ēku sienām. Piemēram, vienā fotosērijā visi cilvēki kožas lielā bagetē, radot nebeidzami garas bagetes iespaidu.

Īpaši emocionāla sanāk viesošanās pie Kalnraču ielas pēdējās iemītnieces Žanīnas, kura atminas, kā, būdama maza meitene, allaž gaidījusi tēvu no ogļu raktuvēm. 

"Lai arī Vardai ir gandrīz deviņdesmit gadu, viņa vēl aizvien rada brīnišķīgas filmas – jūtīgas, provokatīvas, jautras un nedaudz skumjas. Jums šī filma noteikti jāredz, bet pēc tam jāiet dejot ielās!" tā pēc filmas noskatīšanās rakstīja kāds kritiķis.

Filma Kannu filmu festivālā pat tika atzīta par labāko dokumentālo filmu.

Filmas reklāmas rullītis.

Anjēze Varda Rīgā

Režisorei ir arī saistība ar Rīgu. 2014. gadā viņa apmeklēja mūsu galvaspilsētu, kad Rīgā tika pasniegtas Eiropas Kinoakadēmijas balvas. Viņa saņēma balvu par mūža ieguldījumu. Kopumā savas karjeras laikā Varda ir ieguvusi vairāk nekā piecdesmit dažādu apbalvojumu, tostarp arī "Zelta palmas zaru" un "Oskaru". Lai arī Varda nav tik pazīstama kā Žans Liks Godārs, kuru viņa iedvesmojusi ar saviem darbiem, tomēr tieši Varda bijusi tā, kura ietekmēja franču kino "jauno vilni" ar savu pirmo filmu "La Pointe Courte". 

Latvijas režisors Aiks Karapetjans, savulaik komentēdams Vardas vizīti Rīgā, akcentēja, ka pirms šīs filmas uzņemšanas viņai nebija nekādas kino izglītības, arī filmas uzņemšanai bija pieejami minimāli līdzekļi. "Varda bija novatore kinomākslā, radot pieeju, kurā tiek apvienota dokumentālā un spēlfilma," teicis Karapetjans.

"Vardu nevar saistīt ar Godāru, jo viņa bija cieši saistīta ar citu "jaunā viļņa" grupu "La Rive Gauche", kreisā Sēnas krasta māksliniekiem, kuriem īpaši svarīga bija literatūra. Varda savu stilu raksturojusi ar vārdu "cinecriture", kas franču valodā satur divus vārdus - "rakstīt" un "kamera". Viņa tādējādi "raksta ar kameru". Tieši šī rakstīšana norāda uz to, cik svarīga viņas filmu veidošanā bija literatūra," teicis Karapetjans.

Starp citu, filmas "Sejas, ciemi" beigās Godārs, kurš vēl aizvien ir pie labas veselības, tiek īpaši pieminēts, abi varoņi pat dodas ciemos pie meistara, taču, lai saglabātu intrigu par to vai Vardai izdevās sastapt savu seno draugu, filmas beigas neatklāsim. Vardas vārdiem runājot - "Godārs, lai arī mīļš, ir maita" - tik daudz varam atklāt.

Varda devās mūžībā 2019. gadā.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".