P, 28.11.2022.
No svētā pāvesta līdz dāmu apakšvešiņai. Mežģīņu vēsture un noslēpumi
Foto: Ventspils muzejs, AFP/Scanpix
No svētā pāvesta līdz dāmu apakšvešiņai. Mežģīņu vēsture un noslēpumi
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments

Mežģīnes. Tas nav tikai vārds, kas izrunā kārtīgi mums izloka mēli. Izrādās, jau kopš senatnes tās līdz krampjiem loka ne tikai darinātāju pirkstus, bet samudžina pat vissvētāko ļaužu prātus un arī neprātus. Kā radās mežģīnes un kāds ir to slepenais kods, kas tām piešķir mūžību?

Franču valodā vārds mežģīnes -  dentelle (no vārda "dent" - zobs) apzīmē vaļējas struktūras audumu, ko veido diegu pavedienu raksta pamatne, uz kuras izcelti dekoratīvi izšūti motīvi. 

Mežģīnes sencis - zvejas tīkls

Mežģīņu pirmsākumi rodami pirms dažiem gadu tūkstošiem. Par senākajām liecībām mūsdienu pētnieki uzskata cilvēku izgatavotos medību un zvejas tīklus.

Daudz vēlāk, apmēram piecus gadu tūkstošus p.m.ē., sievietes no tīkla sāka darināt ar gliemežvākiem un dārgakmeņiem rotātus tērpus. 

Tikai 16. gs. otrajā pusē mežģīnes tapa tādas, kādas mēs tās pazīstam mūsdienās, attīstoties izšūšanas tehnoloģijām un plašai pozementu (greznumauklas, bārkstis, pītas lentes tērpu un mēbeļu rotāšanai) izmantošanai Renesanses laikmetā.

Nejauši atklātā tehnika - knipelēšana

Mežģīņu darināšanas veidi ir ļoti dažādi. Viens no senākajiem - tikai ar adatu un diegu. Tomēr tas nav tik viegli kā izklausās un šādi darinātas mežģīnes var būt ārkārtīgi smalki un mākslinieciski veidotas. 16. gs. Austrumu greznie izšuvumi visbiežāk ceļoja caur dodžu pārvaldīto Venēciju, un vietējās izšuvējas un audējas iedvesmojās no tiem. 

Pastkarte, izdevējs L`Hirondelle Paris-Le Puy-en-Velay. Mežģīņu darinātāju grupa, Puī reģions, Francija 1910. gada 16. un 17. septembris. Annas un Fransuā Kamijī kolekcija
Pastkarte, izdevējs L`Hirondelle Paris-Le Puy-en-Velay. Mežģīņu darinātāju grupa, Puī reģions, Francija 1910. gada 16. un 17. septembris. Annas un Fransuā Kamijī kolekcija Foto: Ventspils muzejs

Ir versija, ka venēcietes, vēloties radīt jaunas pamatnes izšuvumiem un veidojot auduma ažūro struktūru aizvien gaisīgāku, nonāca pie tā, ka palika vien rāmis.

Veiklās rokdarbnieces pilnveidoja inovatīvu tehniku, kas ieguva reticellas (itāl. v. - sega) nosaukumu, papildināja to ar jaunu izšūšanas dūrienu Punti in Aria. Atjautīgā un radošā veidā rokdarbnieces centās atbrīvoties no jebkura tekstila ietvara, un drīz vien viņām izdevās brīvi jaukt auduma un metāla pavedienus.

Lai noturētu šos pavedienus nostieptā stāvoklī, to saturēšanai tika izmantotas īpašas koka spolītes, fiksējot tās ar kniepadatām pie spilventiņa. Tā dzima knipelētas mežģīnes. 

Spolītes mežģīņu knipelēšanai
Spolītes mežģīņu knipelēšanai Foto: Ventspils muzejs

Zemāk attēlā skatām trīs mežģīņu darināšanas veidus: 

* Auduma izvilkuma - izvelkot diedziņus, izveido zīmējumu un pēcāk nostiprina, papildus izšujot, vai nostiprina ar diegiem, klāt vēl veidojot;

* Ar adatu palīdzību - ar adatiņu šuj un veido visādus rakstus;

* Uz tīkla pamata veidotās vai ar pamata tīkla risinājumu veidotās mežģīnes.

Trīs mežģīņu darināšanas veidi
Trīs mežģīņu darināšanas veidi Foto: Ventspils muzejs

No Venēcijas līdz izplatībai visā Eiropā. Ienesīgākais rokdarbu veids

Knipelēšana parādās 16. gs. Itālijā, tālāk popularitāti iegūstot Spānijā. Iemācīties knipelēt

bija vieglāk, nekā veidot smalkus izgriezuma darbus, un, strādājot ar lina diegiem, tas nebija arī tik dārgi. Turklāt aprīkojums neprasa lielus ieguldījumus.

Drīz vien šī tehnika izplatījās visā Eiropā. Pieejami bija dažādas kvalitātes knipelētie rokdarbi, un ar knipelēšanu varēja nopelnīt vairāk nekā ar citiem līdzīgiem rokdarbiem.

17. gs. vislabākās kvalitātes knipelētās mežģīnes un tekstiliju centri bija Flandrijā un Normandijā, kas aizēnoja Itāliju. Situācija saglabājās, līdz mežģīnes sāka ražot mehāniski. Šveice, īpaši Ženēva, bija slavena ar knipelētām mežģīnēm no zelta un sudraba pavedieniem, bet kopumā ar šādiem diegiem strādāja arī Holandē, Francijā un Krievijā.

Mežģīņu noslēpumi Mežģīņu noslēpumi
Mežģīņu noslēpumi Mežģīņu noslēpumi Foto: Ventspils muzejs
Mežģīņu noslēpumi Mežģīņu noslēpumi
Mežģīņu noslēpumi Mežģīņu noslēpumi Foto: Ventspils muzejs

Pateicoties karalim Fransuā I (1494-1547) un viņa vedeklai Katrīnai de Medičī (1519 -1589), itāļu renesanses izsmalcinātība iekaro Francijas galmu. Savu galmu dāmu lokā Katrīna de Medičī praktizē izšūšanas mākslu, izmantojot tā laika tehniku lacis vai reseuil (tīkliņš), kuru dāmas bagātīgi grezno ar adatas tehnikā izšūtiem motīviem. 

Mežģīņu noslēpumi
Mežģīņu noslēpumi Foto: Ventspils muzejs

Mežģīnes - tas ir tavs statuss!

Mežģīnes vienmēr bija dārgas luksusa preces, ņemot vērā to rūpīgo un laikietilpīgo ražošanu. Mežģīņu stili attīstījās gadsimtu gaitā, reaģējot arī uz modes izmaiņām. Galmos gan vīrieši, gan sievietes valkāja mežģīnes no pirmsākumiem līdz astoņpadsmitajam gadsimtam.

Tā bieži bija dārgākā tērpa daļa un atspoguļoja izsmalcināto aristokrātijas gaumi.

Mežģīnes rotāja sieviešu un vīriešu apkaklītes, aproces, rokas, galvassegas, veselus tērpus un pat mēbeles. Roku darbs bija ļoti dārgs, un pat turīgākie augstmaņi varēja atļauties tikai dažus eksemplārus, kurus mainīja pie tērpiem. 

Pat garīdznieki pakļāvās šai mežģīņu modei, un 16. gs. vidū mežģīnes rotāja svētā tēva tērpu jeb mantiju.

Svarīguma un svinīguma pazīme. Bija pat noteikts, cik daudz mežģīņu var nēsāt katrs no viņiem. Jo augstāks statuss, jo var atļauties vairāk un greznāk. 

Garīdznieku mantija
Garīdznieku mantija Foto: Ventspils muzejs

Pārmērīgās naudas summas, kas iztērētas ekstravagantām mežģīnēm, pamudināja daudzus valdniekus ierobežot mežģīņu nēsāšanu un ievešanu no citām zemēm. Sadzīves likumi tomēr izrādījās veltīgi, jo svešu mežģīņu kontrabanda bija plaši izplatīta.

Francijas revolūcija un pirmās mehāniskās stelles

Eiropas vēlme pēc rokām darinātām mežģīnēm turpināja samazināties līdz astoņpadsmitā gadsimta beigām. Francijas revolūcija, kuras rezultātā tika iznīcināta Francijas luksusa un modes industrija, iznīdēja arī mežģīņu popularitāti. Bet vēlāk -  rūpnieciskā revolūcija atbalstīja jaunu mežģīņu attīstību 19.gs.

1809. gadā anglis  Džons Hītkouts Notingemas apkārtnē izgudroja mehāniskās mežģīņu aušanas stelles. Tās bija pirmās tilla ražošanas stelles. Vēlāk cits brits Džons Līvers izdomāja šīs stelles nedaudz pārtaisīt, izmantojot žakarda tehniku un to piemērojot dekoratīvu motīvu izšūšanai tillā. Tā radās mašīna viņa vārdā - "Leavers".

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Picture Nottingham (@picturenottingham) on

Starp citu, briti to tā sargāja, ka valdība pat aizliedza to eksportu. Tomēr jau 1816. gadā tās nelegāli, izjauktā veidā ieveda Francijā un Kalē pilsētā pēkšņi sāka atvērties mežģīņu darināšanas darbnīcas. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Trend & Tendance (@trendtendance) on

Šī 200 gadus vecā aušanas tehnika uz Leavers stellēm nav pārspēta. Mežģīnes, kas nes Calais - Caudry zīmola vārdu, aizvien pasaulē ir īpaši vērtīgas. 

Merilina Monro kleitā no Calais - Caudry mežģīnēm.

Mežģīņu visintīmākā ēra - apakšveļa

Līdz pat 19. gs. apakšveļas funkcija bija tērpa aizsargāšana no ķermeņa radītiem netīrumiem, jo lielākajai sabiedrības daļai mazgāšanās bija laikietilpīgs un dārgs process. Ilgu laiku apakšveļa bija garš linu krekls, īpaši neizceļot valkātāja dzimuma atšķirības. Pateicoties izsmalcinātības un higiēnas attīstībai Renesanses laikmetā, izšūtas veļas valkāšana zem apģērba kļūst par sociālā statusa apliecinājumu. Tolaik bija pieņemts, ka apģērba apkakles un piedurkņu zonā tiek smalki izšūtas detaļas tā, lai tās būtu redzamas, uzvelkot pārējo tērpu, un būtu saprotams, ka nēsātājs ir turīgs vai augstdzimis. Ņemot vērā mežģīņu izstrādājumu augsto cenu, mežģīnes, protams valkāja aristokrātijas pārstāves vai dāmas, kas pārstāvēja sabiedrības augstākos slāņus.

19. gs. apakšveļa sāka mainīties. Vīriešu apakšveļa joprojām saglabā funkcionalitāti, bet sieviešu veļa sāk izcelt siluetu un kļūst erotiskāka. Šīs izmaiņas tikai pastiprināja apakšveļas savdabīgo būtību – nosedzot ķermeņa erogēnās zonas, tām tiek pievērsta lielāka uzmanība.

20.gs. sākumā mehāniski ražotās mežģīnes sāka izmantot kā papildinājumu sieviešu apakšveļai. Pateicoties 1939. gadā izgudrotajam neilonam amerikāņu uzņēmumā Dupont Nemīrā, mežģīnes un sieviešu veļa kļūst par vienu jēdzienu.

Laiki un mode mainās, tomēr apakšveļa vēl aizvien ieņem sievietes garderobē būtisku vietu un mežģīnes it īpaši, vai ne? 

Foto: AFP / Scanpix

Raksts tapis sadarbībā ar Ventspils muzeju un Annes Kamijī izstādi ”Mežģīņu šarms un noslēpumi”.

Mežģīnes stāsta. Annes Kamijī atvestā mežģīņu rota Ventspilī

Ventspils muzejā Livonijas ordeņa pilī atklāta izstāde ”Mežģīņu šarms un noslēpumi”, kas iepazīstina ar smalki darināto Francijas un Eiropas mežģīņu vēsturi. Franču izstāžu kuratores Annes Kamijī veidotajā izstādē "Mežģīņu šarms un noslēpumi" apskatāmi skaistāko mežģīņu paraugi, kas grezno gan senus garīdznieku apģērbus, gan dāmu apakšveļu, aksesuārus. Tāpat izstādi bagātina mežģīņu motīvu atainojums mūsdienu mākslā. Izstādē Ventspilī skatāmi latviešu mūsdienu grafiķu darbi, kuros gan tieši, gan pastarpināti tēlotas mežģīnēm līdzīgas struktūras. Mežģīņu vēsturei veltīto izstādi piedāvā Francijas institūts sadarbībā ar vairākiem Latvijas muzejiem.  

Izstāde skatāma līdz 27.septembrim.

Ieskaties fotogalerijā izstādē ”Mežģīņu šarms un noslēpumi”.

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu