Izstādē būs iespējams iepazīties ar darbu atlasi no desmit agrīnajām fotogrāfēm, kuras strādāja Igaunijas un Latvijas teritorijā, kā arī ar mūsdienu māksliniekiem no Eiropas, kuri savos darbos apcer pazaudēto un novārtā atstāto mūsu kopīgajā vizuālajā vēsturē.

Pastāv uzskats, ka fotogrāfija dokumentē pasauli tādu, kāda tā ir. Tāpat tiek uzskatīts, ka arhīvi un vēsturiskās kolekcijas pārstāv kādu iedomātu universālu patiesību. Tomēr, aplūkojot tuvāk, izrādās, ka savāktos arhīvus vēsturnieki pēta, domājot par konkrētiem mērķiem. Līdzīgi arī fotogrāfija tiek uzņemta no noteikta leņķa un uzlabota par prieku autoram vai skatītājiem.

Fotogrāfija sieviešu vidū bijusi populāra ne tikai kā hobijs, bet arī kā profesija jau kopš tās pirmsākumiem.

Līdzīgi kā daudzās citās jomās un profesijās, vēstures grāmatās sievietes fotogrāfes ir grūti atrast. Tas šķiet īpaši ironiski, jo foto studijās strādājošie retušētāji lielākoties bija sievietes, kuras veidoja pasaules attēlu versijas vadoties pēc dažādu pasūtītāju gaumes.

Izstāde iepazīstina ar darbu atlasi no desmit agrīnajām fotogrāfēm, kuras strādāja Igaunijas un Latvijas teritorijā, saliekot viņu paveikto kopā ar mūsdienu māksliniekiem no Eiropas, kuri savos darbos apcer pazaudēto un novārtā atstāto mūsu kopīgajā vizuālajā vēsturē. Sieviešu vēstures pētniecība iegūst arvien lielāku popularitāti visā pasaulē, un arī Baltijas valstis cenšas sniegt savu ieguldījumu, līmējot kopā saglabājušos vēsturiskos fragmentus, lai varētu noskaidrot sieviešu stāstus un apzinātu atstāto mantojumu. Daži no šiem stāstiem izrādās ļoti nozīmīgi mākslas vēstures kontekstā, citi savukārt kalpo kā nelieli, bet svarīgi paplašinājumi redzējumam par mūsu kopīgo pagātni.

Turpinoties pētniecības procesam, tiek piedāvāts ieskats šajos stāstos caur vēl vienu fiziskās un metaforiskās patiesības atstarotāju – spoguli, kam ir bijusi nozīmīga loma paša fotogrāfiskā attēla veidošanā. Lai veicinātu pārdomas par zaudēto, atrasto un pārstāstīto, ir uzaicināti trīs mūsdienu mākslinieki, kuru darbi stāsta par noteiktiem vēstures mirkļiem un cilvēkiem. Stāstus veido gan iznīcinātu mākslas darbu reprodukcijas un filmu fragmenti, gan vēsturiski nozīmīgas personības, kuru mantojums ir bijis aizmirsts un šī iemesla dēļ ilgstoši apslēpts. Vēsture ir veidota no pazaudētā un atrastā, iznīcinātā un atjaunotā, noliegtā un pieņemtā puzles gabaliņiem, padarot mūsu pašreizējo vēsturi par noteikta veida spoguli, kurā mēs esam izvēlējušies lūkoties.

Tartu Mākslas muzejs kā atmiņas institūcija apzinās savu lomu sabiedrības zināšanu kolekcionēšanā: pozīcija, kas neizbēgami rada vajadzību pastāvīgi pārdomāt to, ko mēs domājamies zinām par pagātni un to, kā mēs to saprotam. Šāda kuratoriālā pozīcija tika ieturēta arī nesen notikušajā izstādē par Pallasa mākslas skolu un bija impulss izstāžu sērijai “Tartu 88”, kas tika veidota, lai noteiktu un aizpildītu nepilnības mūsu zināšanās par jaunāko mākslas vēsturi. “Sudrabmeitenes. Fotogrāfijas retušētā vēsture” kā starptautiska izstāde izgaismo vēl vienu šādu aklo zonu.

Agrīnās sievietes fotogrāfes Latvijā: Antonija Heniņa (1897–1979), Minna Kaktiņa (1876–1949), Lūcija Alutis-Kreicberga (1889–1985), Emīlija Mergupe (1885–1972), Marta Pļaviņa (1896–1956).

Agrīnās sievietes fotogrāfes Igaunijā: Olga Dīce (Olga Dietze, 19. gadsimta otrā puse – 20. gadsimta pirmā puse), Helene Fente (Helene Fendt, 1896–?), Anna Kuka (Anna Kukk, 1885–1979), Hilja Rīta (Hilja Riet, 1905–2006), Lidija Tarema (Lydia Tarem, 1904–1979).

Mūsdienu mākslinieki: Nanna Debuā Būla (Nanna Debois Buhl), Sami van Ingens (Sami van Ingen), Elisabeta Tonnarda (Elisabeth Tonnard).