Nagoro - ciems Japānā, kur visi mirušie vai aizbraukušie aizstāti ar lellēm (2)

Nelielajā Nagoro ciemā dzīve rit ļoti lēni un klusi. Patiesībā tā ir gandrīz apstājusies. Tomēr vientuļš gājējs ar acs kaktiņu tur ātri vien var pamanīt kādu stāvu, tad vairākus un tad veselu pūli figūru. Beigās tu saproti, ka klusējošie un nekustīgie stāvi ir visapkārt. 

Tomēr tie nav cilvēki. Patiesībā tās ir cilvēka izmēra lelles, un tās veido lielāko daļu Nagoro populācijas, proti, tur atrodas vairāk nekā desmit lelles uz katru ciema iedzīvotāju.     

Ar rokām darinātās lelles ir kādas mākslinieces centieni aizpildīt Nagoro ciematā valdošo vientulību. Šis mazais ciemats joprojām kļūst arvien neapdzīvotāks, jo sirmgalvji nomirst, bet jaunieši pārceļas uz dzīvi pilsētā. Tāpēc tur nav palicis pat neviens vietējais pārtikas veikals. 

FOTO: LELLES NAGORO CIEMATĀ JAPĀNĀ

Ciems, ko arī dēvē par Kakaši No Sato jeb Putnubiedēkļu ciemu, savā ziņā nav nekas neparasts Japānas nomalēs. Kopš 2010. gada Japāna ir zaudējusi 1,4 miljonus cilvēku, kas negatīvi ietekmējis gan ekonomiku, gan sabiedrību. 

Tomēr Nagoro piemīt kaut kas ļoti īpašs, jo izskatās, ka neviens to nemaz nav atstājis. Katrai lellei māksliniece centusies piešķirt ciemu pametušā individualitāti un dvēseli. Vietējās varas pārstāvis kādam tūristam atklāja, ka figūras pat ir reģistrētas ciema populācijas datos, kā arī par katru figūru ir pieejama detalizēta informācija. Tieši tāpēc šķiet, ka šīs lelles sniedz lielāku klātbūtnes efektu nekā vienkārši priekšmeti. 

Leļļu radītāja Tsukimi Ajano 

2001. gadā bijusī Nagoro ciema iedzīvotāja Tsukimi Ajano pēc tam, kad lielāko daļu savas dzīves bija pavadījusi Japānas trešajā lielākajā pilsētā Osakā, atgriezās mājās. Viņu pārsteidza tas, ka no 300 ciema iedzīvotājiem, kas tur dzīvojas viņas bērnības laikā, ir palikuši vien 30. Viņu apbēdināja tas, ka tik daudzi no iedzīvotājiem bija nomiruši vai devušies dzīvot citur. 

Iedvesma radīt cilvēka izmēra lelles, lai aizpildītu vientulību un tukšumu ciematā, māksliniecei radās pavisam nejauši. Ajano vispirms radīja putnubiedēkli savam dārzam, lellei piešķirot sava tēva vaibstus. 

Viņam nekas nebija pretī, bet “visiem kaimiņiem šķita, ka putnubiedēklis patiesībā ir viņš, kas agri no rīta sācis lauku darbus. Viņi reizēm putnubiedēklim teica: “Labrīt, tu gan tik agri jau esi sācis strādāt”,” stāstīja Ajano. 

Ciema iedzīvotājiem tik ļoti patika mākslinieces putnubiedēklis, ka viņa turpināja tos izgatavot, arvien attīstot savas prasmes. Skumstot par to, ka ciems izmirst, māksliniece beigu beigās nolēma visus no ciema zudušos iemūžināt putnubiedēkļos. Tagad viņa ir jau radījusi vairāk nekā 400 lelles. 

Ajano savas lelles veido no salmiem, auduma, avīzēm un vecām drēbēm. Viņa arī veido jaunas lelles, kad vecās ir nolietojušās laikapstākļu dēļ. Viņa saka, ka mute esot vissarežģītākā daļa, jo lūpas ir atslēgas elements, kas cilvēkam piešķir reālistiskus vaibstus. 

Nagoro lelles 

Lelles ciemā var atrast teju uz katra stūra. Tās gaida autobusu pieturā, stāv uz lauka vai vienkārši zviln ielas malā. Dažas no lellēm tradicionālajās drēbēs piedalās kāzās. Tiesa, lielākā daļa leļļu ir izvietotas ceļmalā, lai piesaistītu tūristus un citus viesus. Pateicoties “Google Earth”, katram ir iespēja virtuāli šīs lelles apskatīt. 

Protams, ne visas lelles ir redzamas no ceļa. Piemēram, vietējā sākumskolā, kas aizvērās 2012. gadā, tagad “mācās” vairākas lelles. Vienā klases telpā pie mācību galda sēž divas vientuļas lelles, reprezentējot divus pēdējos skolēnus, kas mācījās šajā skolā.

Vietējiem iedzīvotājiem ļoti patīk šīs lelles, tāpēc viņus bieži aizvaino tas, ka iebraucēji tās uzskata par visai baisām.