1967. gadā Monreālas Expo tika uzbūvēti 90 dažādi paviljoni, no kuriem tikai divi ir apskatāmi arī šodien – viens no tiem ir Monreālas Biosfēra, ģeometrisks kupols, un “Mājoklis 67”, kuru tolaik radīja jauns izraēliešu izcelsmes Kanādas arhitekts Moše Safdī. Kanādas paviljonu finansēja valsts, un tolaik tas tika uzskatīts par ārkārtīgi ambiciozu un nozīmīgu projektu, kas pēcāk tiktu praktiski izmantots.

Tolaik pasākums piesaistīja 50 miljonus apmeklētāju, kas kļuva par starptautiskās arhitektūras izstādes nepārspētu rekordu līdz pat mūsdienām. Īpašu apmeklētāju uzmanību piesaistīja tieši modulārs betona bloku mudžeklis, kuru daudzi salīdzināja ar bērnu būvētām Lego konstruktora mājām vai kubisma mākslas darbiem.  

Arhitekts Moše savdabīgajam projektam iedvesmu bija smēlies no japāņu pēckara arhitektūras kustības, kuru dēvē par metabolismu. Šajā arhitektūras stilā tika kombinēti vairāki dzīvokļu bloki, veidojot veselu daudzdzīvokļu namu. Tāpat Safdī savam veikumam izvēlējās tieši betona konstrukcijas – gluži kā viņa iecienītākais franču arhitekts Lekorbizjē. Jaunais arhitekts betona kubu miksli rūpīgi balansēja ar apkārtējo dabu, tādējādi radot ģeometrisku kalna ilūziju, kas būtu pilnīgs pretstats ierastajām brutālisma stila ēkām, proti, standarta bloku mājām, vēsta portāls “The Guardian”. 2014. gada “TED” sarunu festivālā Safdī skaidroja:

projektā “Mājoklis 67” katram dzīvoklim tika piešķirtas privātmājas iezīmes – katram dzīvoklim bija plaša terase, zaļš skats pa logiem un iespēja ierīkot mikrodārziņu.

Betona kubu mudžeklis bija pilotprojekts lielākam, starptautiskam projektam – ja viss būtu izdevies kā cerēts, tad šāda tipa celtnes būtu redzamas vairākās pasaules pilsētās. Tomēr “Mājoklis 67” izgāzās – vietējais Kanādas laikraksts “The Walrus” to nodēvēja par “sapni, kas izgāzās”.

Jau no sākta gala projektu piemeklēja finansiālas problēmas.

Ambiciozais plāns izrādījās dārgāks nekā plānots, tādēļ, lai kompensētu izmaksas, valdība jaunajā mājā noteica tik augstas īres maksas, ka daudzi vidusmēra iedzīvotāji pat neapsvēra domu tur apmesties. Turklāt 70.gados Rietumus piemeklēja naftas krīze, bet Vjetnamā valdīja kara situācija, kas nozīmēja, ka “Mājoklis 67” bija teju neapdzīvots.

Bez finansiālajām grūtībām ēkas plānojumā tika pieļautas dažas būtiskas kļūdas, kuru dēļ namu esot bijis regulāri jāremontē. Kāds bijušais iedzīvotājs, kas 2000. gadu beigās  kubisma stila mājoklī mitinājās vien trīs gadus, portālam “The Guardian” atklāja, ka šajā laikā viņam izveidojās astma, bet viņa kaķis mira no elpceļu slimības.

Izrādās, daudzdzīvokļu nama neparastā forma bija iemesls, kādēļ visos dzīvokļos izplatījās veselībai kaitīgās pelējuma sēņu sporas. 

Būvniecībā “Mājoklim 67” tika izmantots betons, kas ir porains un mitruma uzņēmīgs materiāls, bet nama forma "palīdzēja" betonam izmirkt vairākās vietās. Laika gaitā konstrukcijas sāka pelēt, bet mājoklī ierīkotā ventilācijas sistēma izplatīja pelējuma sēņu sporas katrā dzīvoklī.

Mūsdienās 13 stāvu augstā celtne ir pilnībā renovēta un atrodas uz šauras, mākslīgi veidotas pussalas Monreālā. Patlaban vairums esošo dzīvokļu ir apvienoti – mazākie dzīvokļi aizņem divus kubus, lielākie – trīs vai četrus, kas nozīmē, ka katram dzīvoklim ir pat vairākas terases un gleznains skats uz upi.  Projekta “Mājoklis 67” dzīvokļi pat pēc mūsdienu standartiem izmaksā neadekvāti dārgi, taču vienlaikus šis nams Kanādas pilsētā saglabā spēcīgu vietējās arhitektūras simbola statusu. 2009. gadā Kvebekas valdība šim ērmīgajam veidojumam, neraugoties uz vairākām pretrunām un pieļautajām būvniecības kļūdām, piešķīra vietējas nozīmes pieminekļa statusu.