Jau deviņu raidījumu garumā es aiz deviņām saprāta jūrām, aiz deviņiem emociju kalniem, ne reti saliecoties deviņos līkumos esmu meklējusi savas laimes un latvieša labjūtas kodu, kas reizēm ir slēpts ne vien aiz deviņām, bet trejdevinām atslēgām.

Meklējot "latvieša", kas, izrādās ir manis pašas labjūtas kods, esam pabijuši visos Latvijas novados, un pēdējā no raidījumiem tiekamies Kurzemē, Liepājā ar Voldi Prancānu, kas sevi dēvē par zintnieku.

Vārda sakne ir "zināt". Tas nenozīmē, ka es visu zinu, bet es zinu, kā uzzināt to, ko vajag cilvēkam, kas atnāk pie manis pēc palīdzības, tā kā mana misija ir palīdzēt cilvēkiem un arī savai tautai tai skaitā. Arī mūsu senči tādu vārdu ir lietojuši, tas ir sens vārds. To lietoja dzimtas vecāko cilvēku apzīmēšanai, kuri jau bija apzinājuši sakarības starp šo pasauli un viņpasauli, visuma kārtību un likumiem.

Tikšanās ar Voldi man bija negaidīts pārsteigums, jo Voldis pats ir no Latgales un dzīves laikā diezgan daudz strādājis ar man tik svarīgajiem Latgales, piederības un identitātes jautājumiem. Voldis pats Liepājā nonācis pēc studiju laika, kad uzaicināts strādāt teātrī. Šajā laikā attīstījušās arī Volda zintnieka spējas, un Liepājā viņš absolvējis Starptautisko dziedniecības akadēmiju. Atmodas gados Voldis iesaistījies arī politiskajās aktivitātēs un Liepājas pusē dibinājis Latgaļu biedrību, domājot par lokālidentitātes nozīmi cilvēka pasaules izpratnes un uztveres procesā.

Nevar būt vienas tautas pārstāvis laimīgs svešā vidē. Ir notikusi vardarbība pret baltu tautām. Mums ir labi zināms tāds termins kā posttraumatiskā stresa sindroms, kas nozīmē, ka, kad cilvēks ir pārcietis vardarbību, kādu laiku viņš dezorientēts un lāgā nezina, kā uzvesties, kā rīkoties, ir identitātes traucējumi, vainas apziņa. Lasot dainas, es esmu ieraudzījis, ka mūsu senči bija ne starp glupākajām tautām uz šīs zemes, ka mēs esam lieliski pazinuši visuma kopasakarības, kas mums noderēja, lai neskaitāmas tūkstošgades dzīvotu uz šīs pasaules pietiekami laimīgi, saturīgi, un tad, kad atnāca svešie, viņi redzēja bagātu zemi ar bagātu kultūru. Līdz ar to mūsu tautas problēmas ir cēlušās no tā, ka savulaik esam bijuši pārāk labsirdīgi pret klaidoņiem/laupītājiem. Notiek manipulācijas ar cilvēku apziņu, tiek noliegti 700 gadi verdzības. Ar šādām manipulācijām vēl šobrīd nodarbojas arī kristīgā baznīca, piemēram, mūsu kultūrā jau tūkstošiem gadu bija vārds Dievs, bet tagad tam ir mainīta nozīme, un ar vārdu Dievs mums uzdod ebreju kungu Jahvi. Šis posttraumatiskā stresa sindroms attiecas ne tikai uz cilvēku, bet arī uz tautām. Un latviešu tautā mēs šobrīd varam redzēt izpausmes, kā cilvēkam ar posttraumatisko sindromu. Mēs jūtamies apjukuši. Kas tad būtu darāms šajā sakarā? Tāda pati palīdzība, kā cilvēkam ar posttraumatisko sindromu ir nepieciešama arī latviešu tautai. Pirmām kārtām mums jāatgriežas pie izpratnes. Mums ir jāsaprot, kas mēs esam, no kā cēlušies. Mūsu identitātes meklējumi šobrīd ir simptomātiski redzami mūsu administratīvi teritoritoriālās reformas gaitā, kad parādās sēļi, parādās latgaļi, parādās suiti un līvi ar savām vajadzībām, un demokrātiskā sabiedrībā to vairs nevar pabāzt zem tepiķa. Un tikai uz savstarpējas sapratnes, cieņas un labprātīgas sadarbības pamata mēs varam uzbūvēt latvietību.

Tas, kas vijas cauri visiem labjūtas jautājumiem, ir cilvēka nepieciešamība pašam sevī atrast līdzsvaru , ko nav iespējams izdarīt, neapzinoties savas saknes un nepazīstot savas tautas garamantas. Domājot par reālijām cilvēks, dzimta un tauta, man pašai jau sen ir bijis skaidrs, ka individuālajai labajai gribai ir jābūt vērstai uz visiem trim līmeņiem, lai tie un pats cilvēks tajos spētu attīstīties.

Mēs esam šī Visuma sastāvdaļa, tautas sastāvdaļa un katrs savas dzimtas sastāvdaļa. Mūsu organisms, mūsu būtība ir faktiski jebkura Visuma objekta modelis – ja gribi izprast Visumu, izpēti sevi. Tik, cik es esmu pētījis, katra dvēsele pati izvēlas sev ceļu, un turpina pārdzimt šajā tautā. Būtībā, tāpat kā dzimtas kopība, eksistē dzimtas dvēseļu istaba, no kurienes dvēseles atgriežas dažādās lomās kārtējā dzīvē, pārsvarā savā tautā. Te man ir jāpiemin tāda pilnīgi objektīva realitāte, kā tautas dvēsele, un, ja mēs neesam noformulējuši savu identitāti, ja mēs neesam bērniem ierādījuši savas izcelsmes saknes, viņš nejūt šo saikni ar tautas dvēseli. Un tad nav ko brīnīties, ka divi trīs simti tūkstošu latviešu ir izbraukuši uz ārzemēm un netaisās atpakaļ. Faktiski latviešu tauta nav integrējusies savā būtībā, un kamēr mēs paši neesam integrējušies, mēs tajā nevaram integrēt citus.

Pēc intervijas Voldis man veica čakru testu, pēc kura atzina, ka... man viss ir kārtībā. Un man to kārtējo reizi ļoti vajadzēja dzirdēt no malas. Runājām arī par to, kā atlaist cilvēkus, kas ir tuvi, bet kuriem vairs nav vietas tavā dzīvē, un ar šo noslēpumu es padalīšos – ir jāpadomā par cilvēku, kuru gribi atlaist, jāatceras visas labās šī cilvēka atstātās lietas un atziņas, jāpasaka paldies, skaisti jāiepako un jānoliek plauktā, jo informāciju izdzēst neesot iespējams, bet transformēt to par labām atmiņām un vērtīgām mācībām gan. Un nav nemaz tik grūti – aizvērt acis, atcerēties, ieelpot, palaist un pasmaidīt.

No gara vieduma un pieredzes sarunām, tālāk ceļš veda uz Pirti pie jaunības un radosmes, lai aplis noslēgtos Baltijas jūras krasta sidrabā, Jūrkalnes Labragā.

Šoreiz Pirtī mani lutināja jauno pirtnieku paaudze – 5.klases bērni – Jana, Samanta, Keita, Marina, Diāna, Vestards, kuriem laimējies apgūt pirts zinības Staļģenes vidusskolā, kā arī vietējie puikas Valters un Ričards.

Man patika jauno pirtnieku pārliecība un profesionalitāte – skaisti papardēm un ziediem noklāta lāva. Tika pajautāts par alerģijām un vai man kut pēdas. Teicu, ka mazliet kut gan un mans pirtnieks atbildēja, ka tas esot labi, jo kanāli neesot aizsprostoti. Pirtī bērni mani lutināja ar svaigi zaļu bērza lapiņu, ozoliņa, alkšņu, pīlādža, kļavu, dažādu zāļu un reibinošo ceriņu slotiņu mākoni. Pēriens bija tik dzīvespriecīgs un patiess, cik bērns vien savā būtībā var būt. Un pelde jūrā paņēma visu smagumu, domas un īstenībā arī visu šī raidījumu cikla skrējiena nelielo nogurumu.

Godīgi sakot, es nevaru viennozīmīgi atbildēt, kā es jūtos – labāk vai sliktāk, jo vairs neeksistē šādas kategorijas. Neeksistē arī problēmas. Prieka vai bēdu pavadīti visi notikumi mūsu dzīvē ir uzdevumi, un te viss ir tikpat elementāri, kā skolā – jo labāk veic uzdevumu, jo lielāka iespēja tikt nākamajā klasē. Atšķirība vien tā, ka, pildot dzīves uzdevumus, nevar ne nošpikot, ne nošmaukties.