Apmeklējot vēstures, it īpaši ar Seno Ēģipti saistītus muzejus, gandrīz visas antīkās un senās skulptūras vieno kāda kopīga detaļa – tām reizēm trūkst rokas, kādas tērpa detaļas, bet biežāk deguna. Varētu šķist, ka pie vainas ir nesaudzīgais laika zobs, tomēr trūkstošajam degunam ir krietni pārsteidzošāks iemesls.
Vairums pasaulslavenu antīko skulptūru ir piedzīvojušas deformācijas tieši laika dēļ, piemēram, slavenās Milosas Venēras rokas ir nolūzušas, taču deguns gan ir vietā arī pēc tūkstošiem gadu. Portālam “CNN” Bruklinas Ēģiptes mākslas muzeja kurators Edvards Bleibergs atklāj, ka pie Ēģiptes un arī citu seno skulptūru deguna trūkuma nav vainojams laika zobs, bet gan kaut kas pavisam cits.
Senajā Ēģiptē un arī citās senajās civilizācijās ļaudis ticēja, ka pēc nāves faraona, karaļa vai kāda cita dižciltīgā dvēsele iemiesojas statujā, kura atveido aizgājēju. Taču ne vienmēr visus augstmaņus kvēli mīlēja visa sabiedrība. Šā iemesla dēļ statujas piedzīvoja vandalismu ar mērķi “deaktivizēt” skulptūru.
Pārsvarā skulptūras atradās kapenēs vai tempļos līdzās aizgājušajam augstmanim, kur to uzstādīšana noritēja ar īpašu rituālu. Visas darbības ļaudis veica ar nodomu atbrīvot mirušā dvēseli un nodot dāvanas nākamajai dzīvei. Savukārt statujas un pieminekļi kalpoja kā medijs starp dzīvo un mirušo pasauli. Eģiptologs Eduards Bleibergs skaidro, ka ēģiptiešu kultūrā svēti ticēja rituāliem – viņuprāt, izpildot konkrētu rituālu, ar skulptūras starpniecību bija iespējams izsaukt mirušā elites pārstāvja garu. Taču, tiklīdz kāda statujas daļa ir bojāta, tā vairs nevar pildīt savu darbu.
Ēģiptiešu vandaļi izvēlējās nokalt nost tieši degunu tādēļ, ka bez deguna statuja nespēj paelpot, kas nozīmē, ka mirušā dvēsele aiziet bojā. Atsevišķos gadījumos statujām trūkst arī ausu – tās nokala nost, lai dvēsele nedzirdētu rituālu vai lūgšanas.
Skulptūru apgānīšana bija pavisam ierasta prakse Ēģiptē – pat sīks kapeņu zaglis, kura galvenais mērķis ir nozagt vērtīgus traukus, nebūtu pagājis garām statujai, to neaizskarot. Turklāt garnadžus arī uztrauca doma, ka mirusī persona var atriebties par vērtīgo mantu zagšanu, tādēļ skulptūras sabojāšana bija obligāts pasākums.
Lai pasargātu sabiedrības elites atveidojumus, ēģiptieši un arī citas antīkās civilizācijas skulptūras rūpīgi slēpa tempļu vai kapeņu nišās vai aiz sienām. Nereti šāda taktika pasargāja antīko skulptoru darbus, taču reizēm kapeņu aplaupītāji izrādījās gudrāki par arhitektiem un atrada arī rūpīgi apslēptus tēlniecības darbus.
