Kārdifas milzis: smalka mācība akli ticīgajiem (13)

Pēc tam, kad šis atradums tika veikts, tūkstošiem cilvēku mēroja tālu ceļu uz Kārdifu, lai par maksu aplūkotu milzi. Kā vēstīja tā laika laikraksti, tikai saujiņa cilvēku šo atradumu uztvēra kritiski un līdz galam nenoticēja milžu teorijai, rakstīts izdevumā "All That Is Interesting".

Kārdifas milzis - uzmanības epicentrā 

Rokot aku 1869. gada 16. oktobrī, divi strādnieki atklāja kaut ko pagalam neparastu – metra dziļumā apraktu masīvu akmens pēdu. Turpinot rakt, strādnieki izraka to, ko pēc tam uzskatīja par milžu eksistences pierādījumu.  

Fermas īpašnieks Viljams Ņūvels ātri vien paziņoja, ka tas ir ārkārtīgi nozīmīgs atklājums. Ap milzi viņš uzcēla telti un no visiem, kas gribēja to apskatīt, sāka iekasēt 25 centus. Pēc divām dienām Ņūvels ieejas maksu pacēla līdz 50 centiem. Bizness bija veiksmīgs. 

Atklājums, kas drīz tika nodēvēts par Kārdifas milzi, piesaistīja arī attālus apmeklētājus. Vīri meta darbus pie malas, sievas lika azotē savus mazuļus, bērni pulcējās baros un devās ceļā - tas viss, lai tikai varētu paskatīties uz brīnumu.  

Pat Kornela Universitātes profesors Endrjū Vaits āva kājas un devā uz milža atrašanās vietu. “Ceļi bija pilni ar ratiem, karietēm, gājējiem un pat omnibusiem no pilsētas,” atcerējās Vaits. 

Lai apskatītu milzi, pulcējas tūkstoši 

Kad viesi ieradās Kārdifā, viņi tika aizvesti uz Ņūvela telti, kur nonāca aci pret aci ar milzi. 

“Tas gulēja savā kapā, gaismas no telts jumta apspīdēts, locekļiem sarautiem tā, it kā būtu piedzīvojis agoniju, radot visai dīvainu efektu. Gaisā valdīja svinīga noskaņa, bet viesi runāja tikai čukstus,” aprakstīja Vaits. 

Laikraksti atklājumu slavēja, aprakstot to kā “jaunu brīnumu” vai “vienreizēju atklājumu”. Pirmajā nedēļā pēc milža atklāšanas to apmeklēja 2500 cilvēku. 

Apmeklētāji spriež par milža izcelsmi 

Kas patiesībā bija Kārdifas milzis? 1869. gadā daudzi uzskatīja, ka tas ir kāds antīkais cilvēks. Ņemot vērā, ka Kārdifa bija bagāta ar dažādām fosilijām, tika uzskatīts, ka tas dzīvojis bibliskajā laikā.

“Nav brīnums, ka daudzi atsakās ticēt tam, kas ir acīmredzams fakts. Mums šeit ir cilvēcīgas būtnes fosilija. Iespējams, tas ir viens no milžiem, kas pieminēts Bībelē,” toreiz teica kāds Sirakūzu mācītājs. 

Savukārt Kornela Universitātes prezidents paziņoja, ka bibliskā milža teorijas atbalstītāji neņem vērā visus zinātniskos faktus. 

Tikmēr zinātnieks no Sirakūzām izvirzīja citu teoriju, proti, milža statuju darinājuši franču jezuīti, dažus gadsimtus pirms tā tika atrasta. Statujas teoriju atbalstīja arī Ņujorkas ģeologs Džeeimss Halls, sakot, ka “tas ir pārsteidzošākais objekts, kas atrasts valsts vēsturē.” 

Kamēr norisinājās diskusijas, Ņūvels atmeta visam ar roku un nolēma aprakt milzi, tomēr viņa kaimiņi viņu apturēja, sakot, ka milzim ir vēsturiska vērtība. Īsi pēc tam Ņūvelam tika piedāvāti 50 tūkstoši dolāru par šo atradumu. 

Kārdifas milzis - smalka blēdība 

Kā izrādījās, Kārdifas milzis bija blēdība jau no paša sākuma. Statuju mākslīgi radīja Viljama Ņūvela radinieks Džordžs Hulls pēc asas diskusijas ar metodistu mācītāju, kurš uzstāja uz Bībeles burtisku interpretāciju pat  1. Mozus grāmatas 6:4 vārsmas kontekstā: “Tanīs dienās milži bija zemes virsū.”

Pēc strīda Hulls teica: “Pēkšņi es iedomājos izgatavot akmens milzi un pasniegt kā dzīvas būtnes fosiliju.” 

Patiesībā Hulla blēdība sākās Aiovā. Viņš iegādājās milzīgu ģipša bloku, stāstot, ka gatavojas izgatavot Linkolna statuju. Ģipša gabalu viņš nosūtīja uz Čikāgu, kur vācu akmeņkalis no tā izkala milzi. Vēlāk statuja tika nogādāta Ņujorkā un 1868. gadā aprakta Ņūvela īpašumā. 

Gandrīz gadu vēlāk Ņūvels pavēlēja diviem saviem strādniekiem izrakt aku vietā, kur bija apglabāta statuja. Dažas nedēļas vēlāk Ņūvels varēja iekasēt tajā laikā pamatīgu summu. 

Aklas ticības kritika

Kārdifas milža blēdība nebija domāta tikai tāpēc, lai ātri iegūtu naudu. Hulls arī vēlējās sniegt mācību cilvēkiem, kas akli uzticas reliģiskajiem tekstiem, neņemot vērā zinātni. Ja cilvēki iekritīs blēdības slazdā, tas pierādīs, ka Bībele nav interpretējama burtiski. 

Kā ateists Hulls bija daļa no minoritātēm, tāpēc jutās sabiedrības nepieņemts. Tieši tāpēc viņš savus kritizētājus vēlējās padarīt par muļķiem. Viņš kļuva tik apsēsts ar savu ideju, ka iztērēja trīs tūkstošus dolāru, lai izveidotu šo milzi. Tiesa, kā redzams, ieguldījums vainagojās ar pamatīgu peļņu. 

Blēdībai sekojošā tiesa 

Kad šovbiznesa slavenība P. T. Bārnums piedāvāja 50 tūkstošus dolāru lielu summu par milzi un piedāvājums tika noraidīts, viņš izgatavoja savu milža repliku. Tiesa, viņš nebija vienīgais, kurš tā rīkojās, jo līdzīgi milži pēkšņi parādījās daudzviet valstī. 

Rezultātā Bārnums tika iesūdzēts tiesā, tomēr tiesnesis apsūdzētājiem pateica: “Atvediet savu milzi šeit, un, ja viņš zvērēs, ka ir īsts pārakmeņojies milzis, tad es tiesvedību turpināšu.” 

Drīz vien ziņas par blēdību kļuva publiskas. Oriģinālā milža izgatavotājs atzinās, bet milzis tika nodēvēts par vissmalkāko blēdību. 

Lai arī blēdība bija atmaskota, tomēr daži arī pēc tam vēlējās milzi apskatīt. Rezultātā statuja 1901. gadā tika izstādīta publiskai apskatei, bet vēlāk pārdota. 1947. gadā Kārdifas milzis atgriezās Ņujorkā, kur joprojām ir apskatāms Kūperstaunas lauksaimnieku muzejā.