Trešā daļa sieviešu, kas notiesātas par slepkavību, ir nogalinājušas savu dzīvesbiedru – varmāku. Visbiežāk tas noticis aizstāvoties, taču, stājoties tiesas priekšā, iepriekš piedzīvotā vardarbība ne vienmēr tiek ņemta vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis, ceturtdien vēstīja LTV "Panorāma".
Robeža starp slepkavību un nogalināšanu aizstāvoties ne vienmēr ir viegli nosakāma. Pārkvalificēt apsūdzību uz vieglāku vai attaisnot sievieti, atzīstot slepkavību par pašaizsardzību, nav ierasta prakse Latvijā, taču atsevišķi precedenti tomēr ir.
Pēdējos piecos gados Latvijā par slepkavībām notiesātas 38 sievietes, liecina Tiesu administrācijas dati.
12 gadījumos sievietes nogalinājušas savu dzīvesbiedru, kurš bijis vardarbīgs. Statistika arī liecina, ka sievietes, kuras bijušas notiesātas par dzīvesbiedra slepkavību, parasti cietumā vairs neatgriežas.
Pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” secinājis, ka vienīgais tiesu prakses gadījums pēdējos piecos gados, kur iepriekš notikušo vardarbību pret sievieti tiesa ņēma vērā, bija Darjas gadījums.
Tikai apelācijas instance, skatot Darjas lietu, samazināja viņai piespriesto cietumsodu iepriekš pārciestas vardarbības dēļ, bet tagad dzīve ieslodzījumā viņai ir jau vairākus gadus sena pagātne.
Februārī intervijā LTV Darja pastāstīja, ka liktenīgajā rītā dzīvesbiedrs viņai salauza degunu un viņa nokļuva slimnīcā. Tajā pašā dienā viņa tomēr vēl atgriezās – it kā pēc mantām. Vārds pa vārdam, un strīds atkal pārauga vardarbībā.
“Viņš man iesita tā, ka es gandrīz zaudēju samaņu. No iepriekšējām reizēm es zināju, ja viņš sāk sist, parādās tās trakās acis un viņš sit līdz galam, gandrīz līdz nāvei,” stāstīja Darja.
“Kad paņēmu to nazi, ar ko viņam iedūru, es sapratu – ja neduršu vēlreiz, viņš izraus nazi un pārgriezīs man rīkli. Man vēl divi bērni jāaudzina,” stāstīja sieviete.
Darja arī iepriekš bija vērsusies policijā par strīdā gūtiem savainojumiem, un šis viņas iesniegums vēlāk kļuva par pierādījumu.
Ja nebūtu iepriekš ziņojusi par vardarbību, šādu pierādījumu nebūtu. Tomēr arī par pašaizsardzību tiesa šo lietu neatzina.
“Joprojām uzskatu, ka tā bija pašaizsardzība. Jo tur divi varianti - vai nu viņš mani nosistu, vai es viņu. Trešā varianta nebūtu. Mēs bijām divatā dzīvoklī,” uzsvēra Darja.
Ilgstošo vardarbību ģimenē tiesa neņēma vērā
Citāda pieredze ir Rasmai (vārds mainīts), kura no laulātā vīra un abu kopīgo sešu bērnu tēva vardarbības cietusi 30 gadus, taču ne reizi nebija vērsusies policijā ar iesniegumu. Viņu atzina par vainīgu un notiesāja uz pieciem gadiem par vīra slepkavību.
Intervija ar šo sievieti notikusi Iļģuciema sieviešu cietumā. “Nekur es aizbraukt nevarēju, es taisījos kaut kur braukt, man bija mūždien acis uzdauzītas, biju sadauzīta zili melna. Kur es varu aizbraukt? Biju stāvoklī, braucu pie dakteriem. Kur tu dabūji zilas acis? Un man bija vienkāršāk samelot. Es ar kustoņiem krāmējos, pateicu, ka bullis ar ragiem iesita,” raidījumam atklāja Rasma.
Par vardarbību viņas ģimenē apkārt visi esot zinājuši.
Divreiz viņa esot meklējusi palīdzību pie pagasta sociālā darbinieka, bet saņēmusi atbildi, ka tā ir ģimenes lieta, ar ko jātiek galā pašiem.
Uz Rasmas rokas pavīd rēta no dūriena rokā. Arī aiz auss palikušas vardarbības pēdas: “Te tikai, kur viņš man ar nazi iedūra, un te aiz auss varbūt, ka var redzēt, kur ir šūts. Toreiz, kad viņš man ausi gribēja noraut, kad saplēsāmies…“ rētas rādīja Rasma.
Tiesībsargājošajām iestādēm sieviete pati nav ziņojusi. Pēc vīra mēģinājuma noplēst sievai ausi policijai ziņoja Vidzemes slimnīca. Taču lietu izbeidza, jo Rasma neieradās sniegt liecības.
Rasma saka – viņa nezināja par lietas sākšanu, jo vīrs noslēpis pavēsti. Liktenīgajā dienā, kad vīrs zaudēja dzīvību, viņš esot draudējis nogalināt viņu jaunāko – sesto - bērnu ar attīstības traucējumiem. Rasma saka – viņa nav šaubījusies, ka bērna tēvs draudus īstenos.
“Tas viss notika tik automātiski. Kas bija pa rokai, to paķēru un situ. Nu iznācis galarezultāts, ka viņu nositu, un tagad esmu šeit,” rezumēja Rasma.
Tiesai pieņemot lēmumu, Rasmai par sliktu nospēlēja vairāku apstākļu kopums – arī tas, ka pēc vīra nāves līķis tika noslēpts. To atrada tikai pēc diviem gadiem.
Ilgstošo vardarbību, kas ģimenē piedzīvota, tiesa neuzskatīja par sistēmiskas vardarbības pēdējo cēlienu, bet gan par parastu sadzīves strīdu, kas pāraudzis kautiņā. Intervijas noslēgumā Rasma raudot mēģināja brīdināt citas sievietes nepalikt kopā ar varmāku.
“To es nevienam neiesaku mēģināt, un centieties darīt visu iespējamo, lai tiktu no tādiem vīriem projām,” aicināja Rasma.
