Rasisms Krievijā: pieci stāsti par aizspriedumiem (8)

Tiek lēsts, ka Krievijā ir desmitiem tūkstošu iedzīvotāji ar tumšu ādas krāsu - ieskaitot Krievijā dzimušus cilvēkus, kuriem viens no vecākiem ir citas rases pārstāvis, kā arī cilvēkus no Āfrikas un citiem reģioniem un valstīm, kas Krievijā ieradušies lai studētu vai strādātu. 

BBC piedāvā iepazīties ar vairāku cilvēku stāstiem.

Rojs Ibonga, students 

Nesen Krievijas interneta vidē izplatījās video, kurā redzams taksometra vadītājs, kurš savā automašīnā atsakās uzņemt melnādainu vīrieti. Video autors bija 21 gadu vecais Rojs Ibonga – vīrietis no Kongo Republikas, kurš Brjanskas Valsts universitātē studē ekonomiku. 

Video Rojs jautā taksistam: “Vai jūs esat rasists?”, taksists viņam atbild: “Jā, protams.” 

Taksists strādāja uzņēmumā “Yandex Taxi”. Viņš pēc skandalozā video no darba tika atlaists, bet uzņēmums atvainojās Rojam. 

Par notikušo Rojs pastāstīja sociālajā tīklā “Instagram”. Daļa cilvēku viņam izteica atbalstu, tomēr netrūka arī rasistisku apvainojumu. Vēlāk Rojs savu “Instagram” kontu slēdza. 

Brjanskā Rojs ir viens no daudziem Āfrikas studentiem. Viņš norāda, ka visi melnādainie studenti sastopas ar rasistisku attieksmi. 

“Incidents taksometrā - tas notiek bieži. Tas notiek arī ar maniem draugiem, bet viņi par to nevar runāt publiski, jo nezina krievu valodu,” stāsta Ibonga. 

Viņš arī stāsta, ka ir bijuši gadījumi, kad viņu ādas krāsas dēļ nelaiž kādā no Brjanskas kafejnīcām. 

Jaunais vīrietis gan uzsver, ka situācija Brjanskā un Maskavā ir ļoti atšķirīga. “Maskava ir kā cita valsts. Es tur nekad neesmu saskāries ar diskrimināciju,” norāda Ibonga. 

“Ja es sastopos ar rasistisku uzvedību, es vienkārši eju prom. Nav jēgas kļūt agresīvam, jo cilvēki tāpat nesapratīs un viņi tāpat nemainīsies. Es cenšos to ignorēt. Es piedzimu Kongo un visu savu dzīvi nodzīvoju tur. Ar rasismu es pirmo reizi sastapos tikai 2017.gadā, kad ierados Krievijā. Tu izej ārā, bet visi uz tevi skatās tā, it kā tu nebūtu cilvēks. Tas ir ļoti aizvainojoši,” norāda Ibonga.

Izabella Kastiljo, mārketinga vadītāja 

“Es dzīvoju Maskavā, bet universitātē es studēju Sanktpēterburgā. Dzimusi es esmu Južnosahaļinskā [Krievijas Tālajos Austrumos],” stāsta 27 gadus vecā Izabella Kastiljo. 

Izabella stāsta, ka jau skolas laikā citi bērni pret viņu izturējās nejauki un visu laiku atgādināja, ka viņas āda ir citādākā krāsā. 

“Kad es pārcēlos uz Sanktpēterburgu, viss bija daudz labāk, es jau sāku aizmirst, ka izskatot savādāk. Tomēr vēlāk, kad es sāku strādāt un meklēju dzīvokli, es atkal sastapos ar rasismu,” stāsta sieviete. 

Ka viņa meklē dzīvokli Maskavā, neskaitāmos dzīvokļu īres sludinājumos bija norādīts, ka dzīvoklis tiekot izīrēts “tikai slāviem”. 

Izabellas māte ir no Sahalīnas, bet tēvs no Dominikānas Republikas. Sievietes vecāki iepazinās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados studiju laikā Ukrainā. 

Izabellas tēvs bija ieradies Padomju Savienībā kā apmaiņas students. Universitātes reakcija un to, ka studente precas ar ārzemnieku bija negatīva - Izabellas māti pat dēvēja par tautas ienaidnieku. 

“Cilvēki, kas ir izglītoti un ceļo, zina, ka pasaule ir dažādības pilna, tomēr liela daļa Krievijas iedzīvotāju tāda nav un viņus tas neinteresē. Rasisms Krievijā izpaužas arī attiecībā uz cilvēkiem no bijušajām Padomju Savienības republikām. Viņiem vajadzētu protestēt, bet viņi to nedara, jo daudzi no viņiem šeit ir nelegāli,” stāsta Izabella. 

 Maksims Nikoļskis, žurnālists

24 gadus vecais melnādainais žurnālists Maksims Nikoļskis norāda, ka viņš Maskavā ir piedzīvojis “gadījuma rakstura” rasismu. 

“Dažkārt cilvēki uz tevi metro skatās ar aizdomām un pārsēžas, ja tu viņiem apsēdies blakus. Tomēr es neesmu sastapies ar nopietnu rasu naidu,” stāsta Nikoļskis.  

“Es ar rasismu sastapos skolā. Es domāju, ka tas atstāja uz mani iespaidu. Tie bija ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki, kas savas atvases audzināja par rasistiem,” viņš stāsta. 

Kad Maksima māte kādā skolas vecāku sapulcē sūdzējusies, ka citi bērni aizskar viņas dēlu, citi vecāki norādīja, ka tā esot pašas sievietes vaina, jo viņa šādu bērnu dzemdējusi. 

“Bērnībā tas [rasisms] mani ļoti sarūgtināja un tādēļ es bieži negribēju iet uz skolu. Tagad tas mani vairāk tik ļoti nesatrauc, tomēr dažādas [nepatīkamas] situācijas gadās joprojām,” norāda vīrietis. 

Viņš uzskata, ka Krievijas galvenā problēma ir tieši gadījuma rakstura rasisms, kas rodas no cilvēku ignorances. Viņaprāt, Krievijā nav tāda institucionāla rasisma, kāds pastāv daudzviet Rietumos.

Kamilla Oguņa, basketboliste 

“Rasisms ir problēma arī Krievijā, tomēr te viss tiek noklusēts,” uzskata 21 gadu vecā basketboliste Kamilla Oguņa. 

Kamillai ir Krievijas un Nigērijas izcelsme. Viņa uzauga pilsētā Staraja Oskolā, kas atrodas 600 kilometrus uz dienvidiem no Maskavas. 

“Melnādainus cilvēkus tur varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Man veicās, jo mani klases biedri bija toleranti un mēs viens otru zinājām jau no bērnudārza. Tomēr bērni no citām klasēm manu apsaukāja. Tas, protams, bija rasisms,” stāsta jaunā sieviete. 

“Es ierados Maskavā 12 gadu vecumā, lai spēlētu basketbolu. Rasisma ziņā nebija nemaz tik slikti. Es joprojām saņemu jautājumus “Tu esi no Āfrikas vai tamlīdzīgi?” Cilvēki nesaprot, ka šādi komentāri ir aizvainojoši. Es parasti sniedzu sarkastisku atbildi vai vienkārši ignorēju,” norāda Izabella. 

"Bērnība tas mani ļoti sarūgtināja, es to pārāk ņēmu pie sirds. Tagad es to ignorēju. Kāpēc viņi mani apsaukā? Atbilde ir vienkārša - ne jau ar mani kaut kas nav kārtībā, bet gan ar viņiem,” viņa piebilst.

Alena el Husseina, valodniece 

25 gadus vecās Alenas el Huseinas vecāki ir no Krievijas un Sudānas. Viņa ir dzimusi Maskavā un visu savu dzīvi izjutusi, ka viņa izskatās savādāk par citiem.

25 gadus vecās Alenas el Huseinas vecāki ir no Krievijas un Sudānas. Viņa ir dzimusi Maskavā un visu savu dzīvi izjutusi, ka viņa izskatās savādāk par citiem. 

“Tas ne vienmēr ir aizvainojoši. Atkarīgs no situācijas. Ļoti bieži es esmu saukta par “melno”, tomēr to vienmēr ir darījuši rupji cilvēki. Ir bijuši arī gadījumi, kad esmu dēvēta par “šokolādi” vai tamlīdzīgos vārdos,” stāsta Alena. 

Viņa pauž viedokli, ka rasisms Krievijā ir atšķirīgs nekā citās valstīs. 

“Krievijas vīrieši un sievietes sevi identificē ar baltādainajiem Eiropas kolonizatoriem. Vēstures nezināšana rada viņos ilūziju par kaut kādu pārākumu. Rasisms šeit ir ne tik ļoti vērst pret melnādainajiem, bet gan cilvēkiem no bijušās Padomju Savienības valstīm. Cilvēki no Centrālāzijas ir pakļauti nopietnam rasismam. Interesanti, ka pret to nav bijuši nekādi protesti. Varbūt Krievijas sabiedrība tam vēl nav nobriedusi,” izsakās Alena.