Mūsdienās pilsētas strauji izplešas, it īpaši šāds arguments ir attiecināms uz pasaules metropolēm, piemēram, Tokija, Londona, Ņujorka vai Honkonga. Šīs pilsētas kļūst tik blīvi apdzīvotas, ka inženieriem ir jārod jauni veidi, kā risināt tādus jautājumus kā plašas teritorijas atbrīvošana lidostas vajadzībām.
Mākslīgas salas radīšana daudziem var šķist neiespējams izaicinājums - inženieriem ir jārada milzīga, peldoša struktūra, kuru nespētu ietekmēt viļņi un kura būtu piestiprināta zemei. Izklausās pēc zinātniskās fantastikas, taču taču šāda ideja ir pastāvējusi kopš 1930. gadiem. Tolaik žurnāls "Popular Mechanics" publicēja inženieru un arhitektu ideju par peldošām lidostām Atlantijas okeāna vidū, kas atrastos ar 643 kilometru intervālu viena no otras. Ja šāds risinājums būtu realizēts, tas ļautu jau 1930. gados doties transatlantiskajā lidojumā, jo tā laika lidmašīnas būtu bijis iespējams uzpildīt ar degvielu. Raksta autori skaidroja, ka lidostas okeāna vidū balstītos uz milzīgām kolonnām, kas būtu izbūvētas 24 metrus virs jūras līmeņa, lai viļņi nespētu apskādēt lidostas platformu. Tomēr šāda iniciatīva tā arī netika īstenota.
1960. gados Japānas pilsētplānotājiem radās visai ambiciozs plāns izbūvēt kilometru garu lidlauku uz mākslīgas peldošās salas Tokijas līcī. Jau tad blīvi apdzīvotās Tokijas apkārtnē bija grūti atrast kādu brīvu un izmērā lielu laukumu, kur izvietot jaunu lidostu vai arī tādu teritoriju, kura neradītu trokšņa piesārņojuma lielpilsētas tuvumā. Šī iemesla dēļ tapa ideja par lidostu jūras iekšienē.
Sala sastāv no lidlauka un pašu lidostu termināļu salu, kā arī gaisa tiltu, kas ved uz sauszemi. Šī ideja kļuva par Japānas megaprojektu jeb ārkārtīgi liela mēroga un dārgu projektu, kas tika pabeigts 1994. gadā. Peldošā lidosta jeb Kansai Starptautiskā lidosta mūsdienās ir viena no noslogotākajām lidostām pasaulē.
Ņemot vērā Japānas pieredzi, plāni par peldošajām lidostām ir tapuši Londonai - daži britu politiķi bija ierosinājuši radīt peldošu lidostu uz mākslīgas salas Temzas vidū. Šeit gan neatrastos lidlauki, bet gan milzīga iestāde, kas palīdzētu apkalpot Hītrovas lidostu. Taču šis plāns ātri vien noplaka - tam ceļā stājās vides aktīvisti un vietējie iedzīvotāji, kas asi kritizēja grandiozos plānus.
Arī ASV tapa līdzīga ideja Kalifornijas pilsētai Sandjego, 1993. gadā - šai pilsētai jauna lidosta esot bijusi nepieciešama kā ūdens zivīm, bet pilsētas apkārtnē nav atradusies atbilstoša teritorija, uz kuras radīt lidostu, bet esošās lidostas paplašināšana nebija iespējama. Sandjego galvas un ASV valdības iestādes ilgi diskutēja par lidostas būvniecību, taču ieceres pēc desmit gadu ilgas plānošanas izčibēja. Uzņēmums "Euphlotea", kas grasījās realizēt grandiozos Sandjego plānus lēš, ka visas peldošās lidostas būvniecības izmaksas būtu sasniegušas 20 miljardu ASV dolāru vērtību, tomēr, ja šāda lidosta tomēr tiktu uzcelta, tā palīdzētu piesaistīt pilsētai papildu 100 miljardus ASV dolāru līdz 2020. gadam.
