Būt parkā par solu? Gods un pienākums

FOTO: Sandra Veinberga

Koronas pandēmijai seko statuju novākšanas akcijas. Seno laiku varoņi zaudē postamentus, un sabiedrība sašķeļas viedokļu grupējumos. Proti, tajos, kas vēlas novākt veco laiku ēkas un pieminekļus kā nevajadzīgus krāmus. Otru grupu veido tie pilsoņi, kuriem uzceltais šķiet vērtīgs un saglabājams, jo viss esot vēstures liecība.

Tātad ir mūsu vidū reformu cienītāji, kas vēlas attīrīt publisko telpu no ideoloģiskiem sārņiem. Turpat līdzās aktivizējas konservatīvie „krājēji“, kas neko nemet projām un vēlas saglabāt arī tad, ja taupīgums noved līdz absurdam. Tas nozīmē, ka šodien neesam vienoti jautājumā par to, kādai būtu jāieskatās mūsu publiskajai telpai. Piebāztai ar pieminekļiem, kas kādam vajadzīgi? Ko tie pārstāv un vēlas mums pateikt? Vai esam bailīgi taupīgi, turpinot piesārņot Rīgu (un citas apdzīvotas vietas) ar sliktas kvalitātes ēkām un skulptūrām, kas nav vajadzīgas, un turpināt apbūvēt parkus ar koncertzālēm?

Ideoloģijas nospiedumi

Nevienam nav noslēpums, ka pieminekļi publiskajā telpā ir valdošās ideoloģijas un varas slavinātāji un pauž sava laika propagandas nostādnes. Pastaigājot pa nelaimīgo un iznīcināšanai pakļauto Rīgas Kronvalda dārzu, kas ir galvaspilsētas kanālmalas apstādījumu sastāvdaļa, var novērot nemitīgu tieksmi to izzāģēt, apbūvēt un piebāzt pilnu ar ideoloģiski marķētiem pieminekļiem. Padomju laiks bijis enerģiskākais Rīgas parku iznīcinātājs. Sākot arī Piena restorānu, kas vēlāk pārvērtās kafejnīcā Ainava (1965), un beidzot ar kompartijas centra jeb "cekas mājas" būvniecību (1974) un gigantiskā politiskās izglītības nama uzsliešanu Virsnieku nama ēkas vietā (1982). Tas, ka šī teritorija ir parks jeb koku dārzs, kas daudziem rīdziniekiem ir ļoti svarīga un mīļa atpūtas zona, nevienu priekšnieku neinteresē. To pierāda absurdākā celtne šajā parkā – Rīgas Brīvostas pārvalde, kas pamanījās parkā iekārtot pat savu autostāvvietu un tika uzcelta pat brīvvalsts laikā 2001. gadā! Tiešām jābrīnās, kāpēc Rīgas ostai atļāva turpināt kropļot parku, it kā gar Daugavu (ostas teritorijā) nebūtu pietiekami daudz vietu, kur būvēt būdiņu priekšnieku sēdēm. Tas nozīmē, ka Rīgas priekšniekiem nav nekādas jēgas par to, cik liela vērtība ir centra parki, un nav vēlēšanās saprast, ka parks ir pilsētas plaušas un nedrīkst tikt iznīcināts. Tagad aktualizējies jauns šī parka apbūves projekts – Rīgas koncertzāle. Atkal tajā pašā parkā. Lai gan faktiski vajadzētu izbeigt apspriest tālāku „plaušu apbūvēšanu“ un vairāk domāt par to, cik saprātīgi tiek izmantoti Rīgas parki galvaspilsētas iedzīvotāju, nevis ideoloģijas vajadzībām.

Iespējams, ka ir pēdējais laiks paskaidrot sabiedrībai, ka parks vai pilsētas dārzs nav būvlaukums centrā vai vieta, kur iespraust pieminekļus, bet gan īpaša zona atpūtai rīdziniekiem un galvaspilsētas viesiem. 

Atpūtas zona centrā

Senākie Eiropas pilsētu parki sākumā vienmēr bijuši slēgtā zona. Paredzēti tikai bagātiem cilvēkiem un viņu pastaigām. Senajos parkos tika izveidota ideālas atpūtas zona ar kokiem un apstādījumiem un uzrakstīti noteikumi, kā tur  jāuzvedas. Starp citu, arī tagadējais Kronvalda parks, kuru sāka veidot pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas 1860.gadā un kurā šobrīd aug vairāk nekā 100 svešzemju koku un krūmu, sākumā bija slēgts parks. Parastie ļaudis tur iekļūt nedrīkstēja. Šādi privāti parki daudzviet eksistē joprojām, taču vairums jau sen pārveidoti publiskos parkos un visi tos var apmeklēt. Tur pasēdēt, pastaigāt un atpūsties.

Šādu – visiem pilsoņiem pieejamo parku ierīkošanu mūsu kontinentā sāka līdz ar industrializācijas attīstību. Tie tika apgādāti ar vērtīgiem kokiem, un šo zonu (ar cieņu un respektu!) jau sen uzskata ne tikai par pilsētnieku un viesu atpūtas vietu, bet galvenokārt par nozīmīgu pilsētas gaisa attīrīšanas projektu. Sākumā parkos ievietoja dekoratīvas skulptūras un strūklakas, taču vēlāk vara ātri aptvēra parka telpas propagandas efektus un pilsētas publiskajos parkos sāka parādīties karavadoņi, valstsvīri un ideju aģitācijas projekti skulptūru izteiksmē. 

Nav noslēpums, ka pilsētām parku nepietiek. Rīgas velotreka jeb Marsa parka projekts Rīgā nav nekas unikāls jeb neparasta iniciatīva, pieprasot, lai valsts drošībnieki izveido sev darba vietu vecajā, bēdīgi slavenajā „stūra mājā“ jeb VDK ēkā, kas līdzīgiem mērķiem tika izmantota veselus 50 gadus, un to ēku nesmādēja sveša vara. Tagad arī mūsu drošībnieki var mierīgi sēdēt stūra ēkā bez kompleksiem, investējot valsts naudu centra ēku remontam. Marsa parks būtu laba ideja pārējiem. To vajadzētu realizēt, jo visos laikos pilsētu iedzīvotāji ir cīnījušies par parkiem sev tuvajās apdzīvotajās zonās. 

Jau 1891.gadā Malmes iedzīvotāji mūsu kaimiņos Zviedrijā pieprasīja noteiktas teritorijas atvēlēt parku ierīkošanai. Iecerētais izdevās, taču arī šodien ir cilvēki, kas iedomājas Malmes tautas parku apbūvēt ar „ostas administrācijas celtnēm“ vai „koncertzālēm“, vai ļoti dārgu ēku projektiem. „Man šķiet, ka ir jābūt ļoti piesardzīgiem, sākot projektēt parku apbūvēšanu ar vajadzīgām celtnēm. Šādos gadījumos būtu ļoti uzmanīgi jāizvērtē, ko pilsēta iegūs un ko pilsētnieki zaudēs,” konstatē Malmes parku un dārzu eksperts Trevors Grans. 

Savādi, ka mēs Rīgā par to nedomājam. Piemēram, bijušā hipodroma teritorija ar tam pieguļošajām dārziņu kolonijām šodien nav parku zona. Tā vietā slejas Skanstes skrāpji, un tur uz sliekšņa „kārpījies“ Ušakova Skanstes tramvajs. Zona ap staļinisko VEF kultūras pili tiek industrializēta, nevis atslogota ar apstādījumiem un parkiem.  

Trevoram šķiet, ka pilsētām vajadzētu  investēt vairāk naudas un uzmanības tieši parkos, aizvācot no tiem nevajadzīgas un pārsteidzīgi uzbūvētas celtnes. Vācieši spēja aizvākt VDR laika betona briesmoņus (ieskaitot Republikas pili)  no centrālā Berlīnes laukuma. Vai mēs uz līdzīgām sanēšanas akcijām neesam gatavi?

„Parki paaugstina jebkuras pilsētas pievilcību. Jo to ir vairāk, jo pilsēta šķiet simpātiskāka arī iebraucējiem. Lielisks parku klāsts rada priekšnoteikumus daudziem apmesties uz dzīvi centrā,“ uzskata ainavas arhitekts, profesors Aleksandrs Štrāle. Viņš ir pārliecināts, ka parki ir izcili svarīgi ne tikai gaisa kvalitātes uzlabošanai, bērnu un tūristu atpūtai, pilsētas tēla veidošanai, bet arī vecāka gadu gājuma cilvēku eksistencei pilsētā. To lieliski varējām novērot pandēmijas uzliesmojuma laikā aprīlī un maijā, kad gandrīz visi Kronvalda parka soliņi bija aizņemti ar vecvecākiem un mazbērniem, māmiņām un tētiem kopā ar bērnu ratiņiem. Turpat līdzās bērni līkumoja un līksmoja ar saviem skrituļdēļiem. 

„Man šķiet, ka nākotnes pilsēta likvidēs visas autostāvvietas centrā un daudzas centra ielas tiks pārveidotas nevis par gājēju ielām, bet par parkiem. Ir pienācis pēdējais laiks anulēt automašīnas pozīcijas lielpilsētā. Pašlaik šim apgrūtinājumam tiek atvēlēts pārāk daudz vietas. Nākotne nav automašīnu transporta laiks, un braucamie aizņem pārāk daudz vietas, lai ar tiem triektos iekšā biezi apdzīvotā zonā un tur pavadītu laiku stāvvietā. Automašīnas palēnām izzudīs no centra, tieši tāpat kā smēķēšana aizgāja projām no mūsu publiskās telpas,“  uzskata Aleksandrs. 

„Parki ir pilsētnieka veselības centri. Tie uzlabo mūsu veselību un ļauj atpūsties. Tie piedāvā socializācijas telpu, kur iespējams aprunāties ar pavisam svešiem cilvēkiem. Iemalkot savu kafijas tasi, sēžot uz soliņa, un pastāstīt pilsētas viesiem (kas pēta karti uz soliņa līdzās) par mūsu galvaspilsētu, valsti un ierašām. Šis socializācijas veids būtiski atšķiras no izstāžu zāles, galerijas vai atpūtas parka apmeklējuma,“ domā Aleksandrs.  

Protams, ikviens no mums var palielināt pilsētas zaļo zonu, izveidojot dobes vai bišu stropus uz jumta, taču mēs nedrīkstam atļaut samazināt to zaļo zonu, kas mums eksistē un padomijas laikā tika barbariski apbūvēta. Kronvalda parkā nevajag neko vairāk būvēt. Vēlams aizvākt to, kas tur jau sabāzts, un nomainīt mirušos betona briesmoņus ar dzīviem kokiem.

Mīļie pilsētas parki

Esmu pilsētas bērns, ceturtajā augumā Rīgā. Esmu novērojusi, kā dažādas varas maina dekorācijas mūsu centra parkos. Komunāru vietā aiz „nogurušā Raiņa pieminekļa“ sastājas jaunā laika ideoloģiskās figūras. Dārza vietā tiek „iekopts“ gumijas lēkātāju tingeltanglis, un Kronvalda parkā ar katru gadu sarodas vairāk pieminekļu, kurus kādam ir vēlēšanās tur novietot. Sākot ar „Rīgas apdziedātāju“ krievu dzejnieku Aleksandru Puškinu baletdejotāja pozā pie kanāla un drūmo hokeja uzbrucēju Andreju Upīti iepretī Krievijas vēstniecībai. Ar Rīgu šiem skulptūru šedevriem nemēdz būt nekāda konteksta. Ieskaitot Tarasu Ševčenko pie ostas šķūnīša parkā. Visbeidzot ar savādiem akmens un dažādu citu materiālu tēlu veidojumiem pie vecās Universitātes ēkas, kas vairāk atgādina nejauši atstātas kanalizācijas trubas, nevis mākslas darbus. 

Labi, nestrīdēšos par Kronvalda parka „pieminekļu“ māksliniecisko kvalitāti. Taču viens gan ir skaidrs – šodien Kronvalda parkā ir viena no bagātākajām svešzemju koku un krūmu sugu kolekcijām: Japānas kastura, gurķu magnolija, divirbuļu krustābele u.c. Tāpēc Rīgas Balzama ozola pompozais dāvinājums šim parkam šķiet nevietā, neiederīgs un klaji populistisks. Domāju, ka Latvijā ir talantīgi parku arhitekti un mēs spējam un protam atgriezt Kronvalda parkam tā autentisko skaistumu, aizvācot propagandas ēkas un skulptūras. Ainavu arhitekts G.F.F. Kūfālts kādreiz sāka iekārtot šeit ainavisku parku ar regulāriem stila elementiem. Papildinot to ar greznām puķu dobēm un rozārijiem. Mēs varam šo darbu turpināt.   

es būšu parkā par solu

kad sniegi nokusīs

es būšu parkā par solu

kad sodrējains lietus līs

es būšu parkā par solu

kad pumpuri atplīsīs

es būšu parkā par solu

kad sētnieki runčus dzīs

es būšu parkā par solu

kad saule brēks debesīs

es būšu parkā par solu

trīs tūkstoš naktis vai trīs

bet ja reiz tava roka

man atzveltni noglāstīs

tad es vairs neapsolu

ka būšu parkā par solu

(Knuts Skujenieks, 1980)  

Uz augšu