Apceļo Latviju! ⟩ Kā es iemācījos grauzt semočkas un dzīvot bez stresa

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vienmēr sestdiena. Tāda ir Subate. Nabadzīga Sēlijas pierobežas pilsēta, kuru Imants Ziedonis sauca par vienu no skaistākajām vietām Latvijā. Latviešu, lietuviešu, ebreju, krievu un vecticībnieku kultūru virpulis radījis pilsētu, kādas otras nav. Vispār Subate ir pilsēta, ko gribas uzgleznot, arī tad, ja zīmēt neproti.

Jo tālāk Sēlijā, jo mazapdzīvotāka ainava. Braucam desmit minūtes un redzam tikai mežus, pļavas. Sākot no Vecumniekiem, dzīvojamās mājas saraujas aizvien pieticīgākas. Dienvidsusējas senlejā iekārtojusies Aknīste - gandrīz tikpat sena kā Rīga. Pasmaidu, provinciālajā pilsētiņā ieraugot modīgi labiekārtotu pludmali. Te netālu ir Asares muižas drupas - manuprāt, vienas no Latvijā skaistākajām. Līdz mūsu galamērķim - Lietuvas pierobežas pilsētai Subatei vairs nav tālu. “Baigi jocīga pilsētiņa,” izteiksmīgi pieklusinot balsi, to vēlāk raksturošu draugiem. Man patīk - ļoti, bet arī mazliet biedē ar elementāras civilizācijas neesamību un vecišķumu. Ko nu  - tūrisma magnēts Subate nav.

Nedomāju, ka daudzi, kas lepojas ar to, ka brīvdienās apceļo Latviju, ir pabijuši Aknīstē, Neretā, un vēl Subatē. 

“Braucam uz Subati!” “Ai, beidz, ko tur darīt?” Bet velti - Subate ir īsts senatnes dārgakmens, bez pulējuma. Kopš vienīgās reizes, kad biju Subatē, man atmiņā iespiedusies glezna - melni namiņi ar zemiem koka mežģīņu logiem, ezers ar zaļu ūdeni, pirts un baznīca bez smailes. Subate patika Imantam Ziedonim. Viņš teica, ka tajā ir interesants “gars”. 

Stavņas, lieveņi, kokgriezumi

Pilsēta satupusi uz pauguriem, ko apjož divi ezeri. Mēs ar fotogrāfu te jūtamies kā guliveri - pārāk skaļi un rīdzinieciski miniatūrajai Subatei. Mazās ieliņas līkumo kā čūskas. Subate nozīmē vienstāvu koka apbūvi, logu ailas ar izgrebtiem rotājumiem un slēģiem jeb stavņām. Man trakoti patīk lieveņi ielas pusē, kur sievām pasēdēt, pavērot ļaudis, pagrauzt semočkas un patrīt mēles: kuram sieva pie brūtgāna aizbēgusi, kurš nelabu galu ņēmis, kurš jau trešo reizi veikala virzienā meimuro.

Centrālais laukums te vienīgais, kas vispār izskatās pēc pilsētas. Piestājam iepretim 1831. gadā celtajai Subates katoļu baznīcai. Senos laikos tirgus laukumu un vecpilsētas ielas klāja bruģis. Nesen bruģa klājums daļēji atjaunots. Kultūras nama durvīs mūs sagaida Gunta Okmene - cilvēks, kurš, kā vēlāk pārliecināsimies, tur roku uz pilsētas pulsa. Oficiālais amata nosaukums - kultūras tūrisma organizatore. Jāņos nokalpojušas kā rotājums, savērtas rindā žūst bērzu slotas. Tā smaržo vasara! Otrā telpā vējojas Subates tautastērpi - kodes iemetušās, mīlot vīriešu bikses. Tērpi pārāk ilgi skapī nostāvējuši, jo Subatē dejotāju šobrīd nav. Un kur lai ņem, ja pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem Subatē ir 606 iedzīvotāji, no kuriem liela daļa vecīši.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Subatei šogad liela jubileja - 450 gadu, iesāk Gunta. Pirmās rakstītās liecības par Subati datējamas ar 1570. gadu. “Subate ir vasarnieku pilsēta. Tad te sabrauc rīdzinieki, jelgavnieki, ogrēnieši, daugavpilieši. Daži atgriežas dzimtas mājās pavadīt vecumdienas, jo te var labi iztikt - nav lielu komunālo un īres maksājumu, ir sava malka,” dzimto pilsētu raksturo Gunta. Vēl te ir trīs konfesiju dievnami. Aiz loga katoļu baznīca - varena, it kā nesen celta. Dievkalpojumi notiek katru dienu. Subatē ir ap simts vecticībnieku, un arī viņiem ir savs dievnams. 

Kur mēs īsti esam, jautāju Guntai. Jo pilsētā jaušami latgaliski, krieviski un lietuviski akcenti. “Esmu nolēmusi, ka neesmu ne latgaliete, ne sēliete, bet gan subatiete. Es nezinu, kas ir sēlis, - mēs te sēliski nerunājam. Esam interesanti: krievu, latviešu un lietuviešu sajaukums, gan asiņu, gan valodas,” stāsta Gunta.  Pēc administratīvi teritoriālās reformas sēļiem un latgaļiem būs jāsadzīvo, jo jaunajā Augšdaugavas novadā būs Ilūkste un Subate - vēsturiskās Sēlijas pilsētas un bariņš tradicionāli latgalisku pagastu. 

Līdz pašreizējam novada centram Ilūkstei jāmēro 30 km, toties tepat rokas stiepiena attālumā ir lietuviešu pilsēta Obeļi (līdz 1917. gadam Ābeļi. Tā subatnieki joprojām dēvē šo pilsētu), bet nedaudz vairāk kā 20 km attālumā greznie Rokišķi. 

Pirms kara Subate bija ebreju pilsēta - katrā otrajā mājā ebreju bodīte vai ateljē. Kara laikā ebrejus iznīcināja - ap 300 cilvēku. “Arhīvos saglabājušās liecības, ka ebreji piedalījās pilsētas pārvaldē. Ar citu tautību cilvēkiem gan reti precējās,” stāsta Gunta. 

“Mums ir daudzkrāsaina pilsēta ar tipisku arhitektūru,” viņa lepni piemetina. Subates vecpilsēta ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Aizsargājams. Tomēr šķiet, ka vienīgais  mazpilsētas unikālo būvniecības detaļu sargs ir Gunta.  Plakanas sirsniņas, ieapaļas sirsniņas, saulītes, zobiņi, rombiņi. Ar šādiem rakstiem 18., 19. gadsimtā vecticībnieki, kas, bēgot no represijām cariskajā Krievijā, Subatē ienāca 17. gadsimta otrajā pusē, izrotāja savu namu logu ailas.  Pateicoties nabadzībai un nu jau arī apzinīgu īpašnieku labajai gribai, dažviet neparastie logi ir saglabājušies.  Tomēr katru gadu nebūtībā aiziet kāda neatkārtojama vērtība. 

Un ko parastam cilvēkam līdz, ka viņa māja ir “unikāls mantojums”, ja vecie logi vējā čīkst un ļauj salam iezagties istabā.

Gunta var censties, izrunājot sausu muti; ja īpašnieks nolēmis - švīks un iemet ugunī vairākus gadu simtus vecos logu rāmjus, bet vietā ieliek plastmasas. “Fui, riebjas skatīties,” Gunta vēlāk nicīgi rādīs uz vairākiem namiem. “Īpašnieks man saka: “Piemaksā, tad ielikšu koka.” Lūdzos, lai saglabā vismaz rūtojumu. Saistošo noteikumu nav, tāpēc neko nevaram izdarīt. Lieta nav naudā, bet attieksmē. Ir cilvēki, kas saprot vērtību un saglabā vēsturiskās iezīmes.” Pirms bojāejas viņa vecos māju logus iemūžinājusi fotoalbumā. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Simtgadīgas te ir ne vien mājas, bet arī to iemītnieki. Jaunu cilvēku maz. Pamatskolā mācās 50 skolēni, bet bērnudārzu apmeklē ap 15 bērnu. Darba vietas divos pansionātos, kokapstrādē. Dažiem ir lielas piemājas saimniecības.

Kāpēc gribas aizkavēties Subatē?

2018. gadā Subate atdzīvojās. Centrs pārvērtās filmas "Piļsāta pi upis" ("Pilsēta pie upes”) uzņemšanas laukumā ar aktieru kafejnīcu veikala telpās. Eduarda Zadināna 1931. gadā celtā māja, kurā reiz atradās fotoateljē, pārtapa aptiekā, ko redzam filmas epizodēs, bet “galvenais žīds” Gundars Āboliņš pilsētā iederējās “kā uzliets”. Vairāki subatieši uz brīdi kļuva par aktieriem, nospēlējot, kas zina, varbūt savas dzimtas pirmskara vēsturi. Tagad māja šķiet iemigusi - tukšām logu acīm veras tālumā. “Māja gāja no rokas rokā. Zadināna mazdēls nezināja, ko ar to iesākt, pārdeva. Tagad jauni īpašnieki,” stāsta Gunta. Logā vēl redzami filmas rekvizīti. Gadi te paiet kā dienas un nekas no vietas neizkustas. Filmu subatieši uzņēma ar sajūsmu - vēl ilgi bija ko apspriest.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Centrā ir divi veikali, uz kuriem no visām malām plūst dzīvības straumītes. Mērķtiecīgā gaitā, jau pa lielu gabalu cilvēki viens otram sauc: “Čau!” Re, mums jauns afišu stabs, saka Gunta. Tas ir liels notikums, jo lai nu kas, afišu stabs tirgus laukumā vajadzīgs. Uzzinu, ka meklē traktoristu, pārdod kartupeļus un būs pludmales turnīrs.

Padomju laikā Subatē lielākais darba devējs bija apavu fabrikas “1. maijs” filiāle. Kad mājas nacionalizēja, tās sadalīja mazos dzīvoklīšos, ko piešķīra darbaļaudīm, tomēr arhīvos kā māju īpašnieki minēti te kādreiz dzīvojušie ebreji. Ebreju bode, saka Gunta, rādot uz pussabrukušu māju. Žēl, ka nolaista, - kādreiz bijusi liela, skaista. “Saulītes uz logu apmalēm kalpoja kā aizsardzības zīmes,” stāsta Gunta. Garāmejot viņa norauj kādu nevietā ieaugušu nezāli, bet, ieraugot, ka zāliens nav nopļauts, tūliņ tver pēc telefona. Ceļmalas palikušas nenopļautas, jo prioritāte ir kapsētas, kas te vairumā. Automašīnu pilsētā maz - populārākie transporta līdzekļi ir velosipēds un mopēds. Beidzot garām pabrauc žigulis.

Kas ir Subate? Vāciskais nosaukums Subath parādījās 17. gadsimta beigās, bet nav izslēgts, ka pilsētas vārds saistīts  ar krievisko “subota” - tradicionālo tirgus dienu, vai ebreju sabatu, kas ilga līdz sestdienas vakaram.

Piesēžam uz paša smukākā lievenīša, un es jums galvoju: tajā kaut kas ir!

Klausies, kā čivina putni, pakšķ lietus lāses, noklaudz durvis, kāds steidzas, atver lietussargu. Vēl tikai mutes ermoņiku trūkst. Vai ir iespējama bezstresa dzīve? Subatē atbilde ir “jā”. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Viesnīcu un viesu māju te nav, pārnakšņot var draudzes mājā. Toties ir laivu noma, kurā neviens neplēš baigo naudu, ir labiekārtotas atpūtas vietas ar zivju žāvētavu un pasēdēšanu zem nojumītes. Atpūtas vietu ar Eiropas finansiālu atbalstu iekārtojusi biedrība “Subatieši”.

Prasu, ko Subatē dara nedaudzie jaunieši - “sēž” TET dārgajā internetā? Jaunieši Subatē sabraucot vasarā: spēlē pludmales volejbolu, novusu, galda tenisu un Lielbritānijā izplatītu biljarda paveidu - snūkeru. “Jaunieši ir atsaucīgi, saka, ja būtu darbs, dzīvotu šeit. Mājas stāv tukšas, bet viņi par lielu naudu īrē Rīgā,” stāsta Gunta. Pati Gunta dzīvo kā Dieva ausī - no darba vietas viņas māja pa logu redzama, bet mājai pie vieniem sāniem ezers, pie otriem baznīca.

Kafejnīcai “Mazais namiņš” durvis ciet - banketus rīkojot tikai  pēc pasūtījuma. Toties veļas mazgātavā gaiss silts un mikls - glītās kaudzītēs pēc pulvera smaržo balti palagi un frotē dvieļi.

Kāpēc veļas mazgātavai liels pieprasījums, drīz uzzināšu, un tas mani šokēs.

Kafejnīcas un mazgātavas īpašniece Inta Balode raujas uz visām pusēm, bet jēga maza.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Gar gleznainajiem ezeriem ved lēzeni uzkalni. Prātoju, ka Subate varētu būt ideāls slēpošanas kūrorts - kā radīta slinkiem slēpotājiem vai iesācējiem, kas lielos kalnos droši nejūtas. “Kā nu ne,” saka Gunta. “Mums ir slēpju un slidu noma.” Ziemā ezeri pārvēršas hokeja laukumā un slidošanas trasē. Šajā ziemā pirmo reizi ūdeņi neaizsala.

Glāze ūdens zobu tīrīšanai

Subate ir nabadzīga pilsēta, un Gunta to neslēpj - reiz kāds Subati nosaucis par “priecīgo nabagu” pilsētu. Bet man žēl mazās  Subates, kurai nav paveicies. Ar investoru, kura nav bijis, spīdošām biznesa idejām, kas nevienam nav ienākušas prātā, ar pašvaldību, kurai tāda nomaļa un bezperspektīva teritorija īpaši nerūp. Nav arī subatnieka, kas, izsities pasaulē, uz savu pilsētu aiz piedurknes vestu slavenības: “Skatieties, kāda pērle, kāds brīnums!”

Ja Subate atrastos kaut kur Vidzemē, tā būtu mākslinieku pilsēta ar radošām darbnīcām un vasaras plenēriem.

Bet Skandināvijā Subates izgrebtos logu rāmjus ar stavņām reklamētu tūrisma ceļvežos. 

Nav jau tā, ka subatnieku mājas būtu nemīlētas - katrs apčubinājis, kā spējis. Tomēr, lai lietas virzītos, vajadzīgs uzrāviens, un tāda Subatē nav. Cerība uz jauno novadu, kurā varbūt sēļu mantojumu novērtēs. 

Juris Seškents ir senas subatnieku dzimtas pēctecis. Viņa vectēva māja ir perfekta - kā no brīvdabas muzeja. Tomēr Juris dzīvo Daugavpilī un te pavada tikai vasaras. Ziemā Subatē esot briesmīgi, viņš ar izteiksmīgu žestu parāda, tieši cik.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Mājas īpašniece, viņa radiniece, dzīvojot Dienvidāfrikā, un māja Subatē viņai neesot vajadzīga - reiz tā nonākšot “zem āmura”. Gunta tikai parausta plecus un spriež, ka varbūt reiz pienāks laiks, kad jaunā paaudze novērtēs senatnes garu un gribēs dzīvot mājā “ar stāstu”. Starp citu, pavadījuši dzimtajās mājās kovidkrīzes mēnešus, daži sapratuši, ka ir vērts padomāt par atgriešanos Subatē - 190 kilometru līdz Rīgai nav šķērslis. Ejam pa ielu un lasām puķes - gluži kā Alpu pļavā!

Cik tad maksā mājiņa?

Izrādās, par sviestmaizi neatdod - no 15 līdz 20 tūkstošiem eiro. Un vismaz tikpat jāiegulda remontā.

Nospriežu, ka tas ir krietni par daudz. “Lētās jau paņemtas,” saka Gunta. Mājas, kas palikušas bez īpašnieka, nonāk "Valsts nekustamo īpašumu" pārziņā. Jāseko līdzi.

Zālē ieaudzis ūdens pumpis. Tādi bijuši uz katras ielas, stāsta Gunta. Lielākajā daļā Subates vecpilsētas NAV ūdensvada un kanalizācijas. Nespēju noticēt, varbūt pārklausījos!  Bet nē, arī mājā, kurā dzīvo Gunta, pašā pilsētas sirdī, sirsniņmāja ir pagalmā un ūdens no akas.

“Mēs zobus tīrām, izlietojot glāzi ūdens.”

Un tā dzīvo liela daļa pilsētnieku. Mans optimisms noplok: 18. gadsimta sadzīve realitātē ir nevis romantiska, bet mazliet riebīga. Vietā piebilst, ka, piemēram, Varakļānos, kur dominē tāda pati nelielu privātmāju apbūve, visā pilsētā ir ūdensvads un kanalizācija. Kas grib, tas var! Ja es būtu subatniece, gribētu gāzt tik nevarīgu un neieinteresētu pašvaldību.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Bet Subatē ir pirts! Dīdos, lai mūs ielaiž, bet te ir sava kārtība - atslēgas glabātājs šodien nav pieejams. Pirtī ir vīriešu un sieviešu stundas (atšķirībā no citiem lauku ciemiem te vispirms pērties iet vīrieši, pēc tam sievietes). Procedūra notiek pēc veco laiku modes - sēž uz lāvas un peras stundas trīs, bet ūdeni uz galvas lej ar spainīšiem. Arī pirtī dušas nav.

Baznīcas pagraba noslēpumi

Starp aizmirstībā un zālēs slīgstošām mājām ir viena, ko likt uz skatu kartītes. “Mana brīvdienu māja,” ar lepnumu saka Ilūkstes novada galvenā arhitekte Nansija Tamane. Kurš gan cits, ja ne viņa novērtē pilsētas neparasto skaistumu.

FOTO: TVNET Jānis Škapars

Subatē reiz dzīvojis viņas tēvs, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc Nansija pirms 13 gadiem nopirka šo māju un atjaunoja, saglabājot zīmīgās detaļas. “Te ir tāda aura! Jums vajadzēja atbraukt, kad ceriņi ziedēja. Tad iela pārvēršas ceriņu tunelī - smaržas, krāsas,” viņa jūsmo par miniatūro pilsētu. “Cilvēki tik sirsnīgi, sveicina viens otru, un tu uzreiz jūties piederīgs šai videi.” 

Mums vēl jāaiziet uz pilsētas muzeju, kurā ir pašu subatnieku sanestās lietas - katra ar sava īpašnieka dzīves stāstu. Gunta rāda bezgala nesmukas, bet izturīgas bērnu sandales, ražotas Subatē.

Ak, nabaga padomju laiku bērni, kuriem bija jānēsā brūnās sandales.

Blakus baltas 1960. gadā ražotas čehu balles kurpes uz maza papēdīša. Redzams, ka nēsātas saudzīgi. Padomju laiku rotaļlietas ir pamatīgas - spēļu ratiņi tādi paši kā īstie, tikai mazāki, arī virtuves piederumi miniatūra kopija no pieaugušo virtuves. 1960. gadā “Dzintarā” tapušās sēnītes formas smaržas “Rudens” ar gadiem kļuvušas tikai stiprākas. Pasmērēju aiz auss un salkani ožu līdz pat mājām. Koka skolas somu savam dēlam 1940. gadā uzmeistarojis tēvs. Aptiekas piederumi - svari, piestas, pulveri, mikroskopiski trauciņi. Līdz pat astoņdesmitajiem gadiem vietējā aptiekā smēres un pulverus gatavoja uz vietas. “Tā bija vesela fabrika, visu uz vietas gatavoja,” stāsta Gunta. 

FOTO: TVNET

Vispār jau vienas Subates nav - ir Vecsubate un Jaunsubate, abas savieno tilts. Subates Lielais un Mazais ezers vijas cauri pilsētai kā upe. Uzkalnā ir netipiska celtne - ne vien Subatē, visā Latvijā. Tā ir 1686. gadā celtā Subates luterāņu baznīca - ar pieciem tornīšiem drīzāk atgādina cietoksni, nevis dievnamu. Subates baznīca - valsts nozīmes arhitektūras piemineklis - ir vienīgā, kuras arhitektūra atgādina 17. gadsimta beigām raksturīgās ideālā protestantu dievnama formas. 2. augustā baznīca svinēs 335 gadu jubileju.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kad baznīcas priekšniece Inese Ziediņa atver durvis, skatam paveras bagātīgiem kokā grieztiem tēliem rotāts altāris. Dzīvīgos tēlus 17. gadsimta beigās, 18. gadsimta sākumā četrdesmit gadu laikā  veidoja Stelmužes koktēlnieku skolas amatnieki. Laika zobs un ķirmji koka tēliem nav nodarījuši pāri. Kā tas iespējams? Inese saka, ka baznīca netiek pakļauta temperatūras svārstībām. Ziemā baznīca netiek apkurināta, dievkalpojumi notiek draudzes namā. Inese ir nedaudz jāpierunā, lai parāda baznīcas lielāko noslēpumu. Kopīgiem spēkiem satinam paklāju, piepūšam vaigus un paceļam lūku. Trepes ved lejup dievnama pagrabā. 1980. gadā, kad tīrīja pagrabu, tajā atrada apbedījumus, bet, kas ar tiem notika, nav zināms. Tie, kas piedalījās talkā, vairs nav starp dzīvajiem. Pirms dažiem gadiem Muzeju nakts priekšvakarā baznīca nolēma apmeklētājiem atdarīt pagraba durvis. Tad nu atklājās noslēpumi, kas līdz šim brīdim nav atminēti. Pagraba velvēs iespīd vāra gaisma un met spokainas ēnas uz sienām un grīdu. Inese rāda uz divām nožogotām akmens lausku kaudzītēm. Ielūkojoties tuvāk, salecos - vienā rēgojas liels cilvēka kauls. Šokējoši! “Neko prom nenesām - sakārtojām virs bedrēm, kas šeit jau bija,” paskaidro baznīcas priekšniece.

Dažās vietās no pazemes nāk dobja skaņa - domājams, ka zem grīdas ir eja vai dziļāki apbedījumi.

“Kad pirmo reizi te nokāpām, atnāca mācītājs, izstaigāja, sadedzām sveces. Tās dega melnām liesmām.” Ticu. Ar fotogrāfu esam vienisprātis, ka sajūta pagrabā nav laba - ātrāk gribas tikt virszemē.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Subates luterāņu baznīcā ir lieliska akustika. Reiz atbrauca dziedātājs Jānis Sproģis un uzstāja, ka grib dziedāt te, lai gan koncerts bija paredzēts katoļu baznīcā. 18. gadsimta ērģeles ir autentiskas, un, lai tās skanētu, lejā kādam jāmin ar kājām. Inese atceras, ka uz kādu kāzu ceremoniju neieradās “profesionālais minējs”. Ko darīt? Baznīcas priekšniece stājās viņa vietā. Pēc pusotras stundas, kad bija jāiet sveikt jaunlaulātie, viņa vairs “kājas nevarēja pavilkt”. “Tāds trenažieris - uh - nekāda celulīta,” viņa smejas. Gan ērģelēm, gan baznīcas fasādei vajadzīga rekonstrukcija. Lai baznīcai veicas!

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Dziļi ieelpoju - apdullinoši smaržo liepas. Atpūtas vietu pie ezera iecienījuši lietuvieši - kad ieskrienas no Obeļiem, dažu minūšu laikā ir klāt. No skatu laukuma pakalnā var ilgi lūkoties tālumā un neapnīk. Kā par brīnumu, subatnieki nav lieli makšķernieki. Sava laiva esot retajam. Un kā ar vēžiem? Labi ja divus trīs varot atrast.

Bet, kad Guntas tēvs bijis jauns, viņš Subates ezeros vēžus kartupeļu maisos lasījis.

Mēs nevaram aizbraukt no Subates, neizmetuši līkumu līdz Lietuvai. “Laba diena!” Dodamies uz Rīgu, cerot, ka nākamreiz, kad viesosimies Subatē, tās vecpilsēta piedzīvos atdzimšanu. 

Uz augšu