Apceļo Latviju ⟩ Brīvdienas Latgales noskaņās

Šogad ap Līgosvētku oficiālajām brīvdienām sanāca vēl vesels pulks brīvu dienu. Izdaru darbus līdz pēcjāņu ceturtdienai, un piektdien dodamies uz Daugavpili. Šķiet tikai loģiska sakritība, ka drauga tētis tur jau pavada laiku atpūtā, un līdz ar to vēl vairāk noskaņojamies jēgpilnam ceļojumam uz Latgali.

Pati garšīgākā no degvielas uzpildes staciju kafijām, mūsuprāt, atrodama Viadā. Ļoti svarīgi, ka dzēriens neapdedzina lūpas, ir gatavots no aromātiskām kafijas pupiņām un – ir vienkārši labākais melnais kārdinājums ceļā. Pievakarē atlaides smalkmaizītēm, vienvārdsakot, braucienu uzsākam ar baudu garšas kārpiņām.

Vispār šovasar man prātā iesēdušies glempingi. Bez ironijas, taču realitātē nonākam vecmammas pirktajā dzīvoklī, kas stāv neapdzīvots, “atlikts” nebaltai dienai, un ķelli ar špakteli, kur nu vēl „eiroremontu”, nav pieredzējis kopš dzimšanas. Tā kā neviens īpaši nerūpējas par jauko dzīvoklīti, vienīgi augi noklausās ielas trokšņos, es izmazgāju grīdas un uz tīrā linoleja veicu rīta vingrošanu kopā ar ģerānijām. Ne jau vietai ir nozīme (kas arī svarīgi), bet visvairāk -  cilvēkiem, kas ap tevi...

Pirms tam Daugavpilī esmu bijusi tikai vienu reizi – ar īpašu vilciena sastāvu “Latvijas ekspresis simtgadei” kopā ar trim koriem un trim deju ansambļiem piestājot Daugavpils stacijā 2017. gada 26. maijā. Vairāk par stacijas laukumu un Rīgas ielu apskatīt nesanāca, toties šoreiz tētis sagatavojis veselu maršrutu pa pilsētu ar pieturvietām savās jaunības takās – un viņam sanāk lieliski. Liekas, ka gida loma tētim piedod īpašu spēku un enerģiju, savukārt mēs kļūstam aizvien sakarsušāki un gurdenāki. +32 grādi gājiena karstākajos brīžos netraucē stāstniekam mest plašu loku no Baznīcu kalna, kur satiekas četru galveno konfesiju dievnami, cauri vairākiem pilsētas parkiem (Centrālais parks, Andreja Pumpura skvērs un Dubrovina parks) līdz pat Marka Rotko centram.

Mārtiņa Lutera katedrālē no Bāzeles atvestās ērģeļu stabules iepakotas izmēram atbilstošās milzīgās kastēs un gaida savu dziesmoto stundu. Šķiet, ka esam te ienākuši īstajā brīdī – kaut kas top un rodas no jauna. Laimīgā kārtā nez kādēļ šajā karstajā dienā esmu tērpusies garajā kleitā, savukārt somā no braucieniem sabiedriskajā transportā Covid laikā saglabājies lakatiņš, ko tagad izmantoju par galvassegu, kas ir svarīgi, ierodoties pareizticīgo dievnamā. Svēto mocekļu Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrālē manus pamatiespaidus veido aromātisko eļļu smarža un svētbilžu greznie ietvari. Nākamais pieturas punkts ir Daugavpils centrālparks – ne sliktāks kā Ņujorkā, tikai attiecīgi mazāks un šai pilsētai piemērots. Soliņu alejā izvietotie sēžamie katrs savā īpašā veidā atgādina par kādu Daugavpils uzņēmumu. Iztēlojos, kā savulaik pilsētas parku ainavu arhitekts vai tā palīgs varētu būt meklējuši noderīgas idejas, kas iekārdinātu šo firmu vadības krēslos sēdošos potenciālos sadarbības partnerus izgatavot dizainiski pārsteidzošus parka soliņus. Varbūt viss ir bijis pilnīgi citādāk, taču izdomāt savus stāstus ir tik aizraujoši!

Marka Rotko centrā beidzot atrodam vēsus un klusus nostūrus, kā arī uzzinām, kā “pareizi” raudzīties uz Rotko krāsu laukumiem. Tomēr pat es pasmaidu, nejauši izdzirdot muzeja apmeklētāju sarunu par brūnā un sarkanā izvietojumu uz audekla, kas it kā simbolizējot fašismu un komunismu... Nu, ko. Pavisam noteikti mēs to nezinām, tomēr, noklausoties un noskatoties videofilmas izstādē, arī arī jums par kādu nieku taps skaidrāks mākslinieka paša izvirzītais uzdevums radošajā ceļā un kļūs saprotamāka viņa mākslas nozīme.

Atpakaļceļā piedzīvojam paraugbraucienu maršruta autobusā 13A. Proti, vadītājs klausās futbola spēles translāciju poļu valodā, kas ir viena no Daugavpilī biežāk lietotajām līdztekus krievu, latviešu un baltkrievu valodai. (Mums ir pat liecinieks vietējai situācijai valodu jomā: vecmamma pirms daudziem gadiem strādājusi par latviešu valodas skolotāju vienīgajā pilsētas latviešu vidusskolā starp pārējām trīspadsmit, tātad apgalvojums, ka latviešu valodu šeit dzird krietni retāk kā citur Latvijā, nav pārspīlēts) Otrkārt, autobuss ir ar neatkārtojamu sava laikmeta garšu – par kondicionieri pat nesapņojiet, un kurš tad pēc tāda ilgojās pirms trīsdesmit gadiem?

Tētis, nolēmis pilnīgi pazaudēties atmiņās, par vakariņošanas vietu piedāvā senāk populāro restorānu “Gubernators”, bet mēs, laikam noguruši no pagātnes intensīvā baudījuma, šoreiz izvēlamies Papa Sushi netālu no dzelzceļa stacijas Rīgas ielā, tomēr – kāda sakritība – tas atrodas tieši iepretī balkonam, kurš savulaik piederējis tēta ģimenes apdzdzīvotajai komunālā dzīvokļa istabai! Malkojam aukstus dzērienus un esam pateicīgi par šo dienu un satikšanos.

Dodamies uz savu retro naktsmītni, bet jau pēc divu stundu atpūtas mūsu spriganais seniors nāk ciemos ar vīna paku, un, lai pat tas nešķistu vakara augstākais punkts, ap pusnakti lēnā garā soļojam garām elektroenerģijas sadales punktam uz parku pie Jātnieku ielas, kur tumsā deg kokos izkārtas lampiņu virtenes un liepas smaržo kā trakas.

Nākamajā dienā no rīta atklājam, ka Ingrid A kafija ir tikpat garšīga kā Viadā pasniegtā, un izbaudām kāroto dziru uz ērta soliņa turpat netālajā parkā (Google kartes to nosauc par Ecological Park), vērojot svētdienas rīta gājējus, svinīgus un saposušos, kā uz baznīcu ejot. Pēc tam braucam paši uz savu baznīcu – šodien plānojam apmeklēt Aglonas baziliku. Tā sagaida mūs ar svelmi laukumā bazilikas priekšā, atvēsinošu avotu aiz tās un milzīgo grezno iekštelpu, ieturētu sarkanos un sārtos toņos. Var uzkāpt pat altāra daļā un nolikt svecīti, aizlūdzot par saviem mīļajiem. Ārpusē karstums ir nežēlīgs, ezermalā pie Jēzus statujas kājām apmetušies, vardes un purva ķauķis sniedz vasaras dienasvidus koncertu, turpat salasu pelašķus tējai ar īpaši svētīgu iedarbību. Liepas zum un trīs no bišu sanoņas...

Kafijas automāts stāvlaukumā nestrādā, tā konstatējam, atgriezušies no veikala ar produktiem piknikam - tātad jāmeklē pusdienošanas vieta pa ceļam uz Saules kalnu. Kaut kur ceļmalā piestājam un iestiprinoties vērojam garāmbraucošo automašīnu “sejas”, piedēvējot tām cilvēciskas emocijas – vēl  viena ceļotāju izklaide. Noturos pretī Velnezera mistiskajam valdzinājumam, taču Jazinkas ezers vairs nebrīdina par dullu galvu peldes vidū, un nav arī spēkā dabas liegums, tāpēc atrodam klusu peldvietu un metamies pa pliko, varen apmierināti ar sevi. Šķiet, ka apmierināti ir arī tālīni skatītāji – atpūtnieki-gaļas cepēji.

Saules kalnā uzkāpt slinkums, taču izstaigājam netālu esošo bijušo sporta bāzi, kas – kā vēl daudzas vietas Latvijā – pamesta un aizaugusi gaida savu pārdzimšanu, pamazām sadrūpot un iekrītot pirmatnējās dabas skavās. Daudzstāvu ēkas logos ieaugušas ievas un jasmīni, puķu dobēs pie kādreizējām ieejas durvīm zied par meža puķēm pārtapušas lilijas. Apmetam loku Saules kalnam, un tur jau to var redzēt – augstāko pauguru apvidū, kurš ziemā acīmredzot aicina slēpotājus un ragaviņu braucējus.

Tālāk ceļš ved uz Daugavas lokiem. Sākumā pabraucam garām Vasargelišķu skatu tornim, jo liekas, ka otrs – Lazdukalna tornis – būs interesantāks. Ieskatoties kartē, nākas griezties atpakaļ, jo Lazdukalns, izrādās, atrodas pāri Daugavai, kur tiltu vai kādu citu pārcelšanās vietu neatrast. Vasargelišķu skatu platformā cenšos uzņemt panorāmas foto, bet visu laiku traucē viena jumta spāre. Beigu beigās tomēr pāri Daugavas otrajam lokam lidojošs eņģelis ir notverts objektīvā, un līdz ar to arī es neatšķiros no tiem ceļotājiem, kuri traucas savās gaitās ar medību fotokameru rokās un kurus klusībā arvien pavelku uz zoba.

Lai arī pirmdienas rīts būs jāpavada darba sapulcē, raugoties sīkajā telefona ekrānā, mums šķiet svarīgi pagarināt nesteidzīgo atpūtas laiku un nolemjam palikt Daugavpilī vēl līdz pirmdienai.  Atceļā pie Nīcgales iebraucam sešus kilometrus mežā, kur, ceļvedim sekojot, atrodam lielāko Latvijas laukakmeni. Kamēr līdzbraucēji smejas, ka tādi Somijā mētājoties katrā lauku sētā, es izlasu teiku par velnu, kurš sietā nesis akmeņus uz Daugavu, ko aiz skaudības par upes plašo plūdumu aizbērt grasījies, un aiz dusmām par savu muļķību, jo no sieta visi akmeņi esot jau kaut kur Ziemeļlatvijā – un droši vien arī visā Skandināvijā – izbiruši, šo nosviedis tepat, Nīcgales mežos. Uzkāpt akmenī var pa pāris pakāpieniem, kurus kāds meža strādnieks par pieciem latiem katru 1938. gadā esot iecirtis.

Bija jauki. Pagaidām var iztikt bez tālām un svešām zemēm, uz kurām aviobiļetes joprojām dažu simtu eiro apmērā glabājas Ryanair kabatā, kamēr nav nopirktas jaunas. Gan jau drīz atkal gribēsies un varēsim ceļot tālāk par Latvijas robežām.

Noderīgi:

Papa Sushi Rīgas iela 68

Marka Rotko centrs Ieejas maksa uz visām izstāžu telpām 10 EUR, studentiem 5 EUR Kafejnīcas “Arsenāls” vasaras terase

Tramvajs Biļetes cena 0.50 EUR, svētdienās – 0.25 EUR

Maršruta autobuss Biļetes cena 0.50 EUR

Tūrisma informācijas birojs Aglonā, Somersetas iela 37. Laipna apkalpošana, kartes, ceļveži, suvenīri

Baznīcu kalns Daugavpilī. Četru tradicionālo konfesiju – katoļu, luterāņu, pareizticīgo un vecticībnieku - dievnami vienuviet.

Aglonas bazilika. Ieeja bez maksas

Lielākais laukakmens Latvijā 56.1522° N, 26.4618° E Daugavas loki, Vasargelišķu skatu tornis Vasargelišķos, Naujenes pagasts, Daugavpils novads

Jaukas lietas: 

Maiznīcas “Liepkalni” produkcija “Liepsalās” Klintaines pagastā

Suvenīri Marka Rotko centrā