Šaubas un bailes no Covid-19: Kā tas ietekmē lēmumus ikdienā un biznesā (7)

- Covid-19 ir izraisījis situāciju, kad ir grūti ko prognozēt un plānot. Vai pašlaik ir atgriezusies kāda noteiktība?

- Noteiktība ir atgriezusies. Tas dīvaini skanēs, bet noteiktība ir tajā, ka rītdiena būs nenoteiktāka. Tā būs ļoti ilgu laiku, ar to būs jāsadzīvo. Teorijās tas ir zināms kā jēdziens “dinamiskā sarežģītība”. Tas nozīmē, ka neparedzētie notikumi nenāk pa vienam, bet nāk gūzmā, dažādās secībās, ietekmējot mūsu dzīvi, rīcību, ekonomikas, kultūras un citus modeļus. Tas viss ir mainīgā procesā, mūsu reakcijas nepakļaujas prognozēm, ir augsta labilitāte, un pie tās būs jāpierod.

Tiem, kas līdz šim bija pieraduši savu dzīvi stingri plānot, nāksies uz to paskatīties no daudz dinamiskākas, tā sauktās jūrasbraucēja pozīcijas. Iedomāsimies situāciju, kad kuģis peld uz kādu noteiktu mērķi, bet pēkšņi uznākušas vētras dēļ to jāspēj pagriezt pret viļņiem, iespējams, prom no iedomātā mērķa, lai vētra kuģi neapgāž. Šī jaunā situācija prasa daudz lielāku mobilitāti, biežu un strauju taktikas maiņu, iespējams, pat stratēģiju korekciju. Īstenībā šis laiks prasa no mums izmaiņas arī mūsu domāšanas modeļos.

Brexit diskusijas pašā karstumā lasīju kādu interesantu eseju par to, kāpēc briti varētu nobalsot par Brexit. Šajā rakstā tika uzsvērta britu kā salinieku, jūrābraucēju nācijas atšķirīgā domāšana un rīcība, mentalitāte pret kontinentālās Eiropas nācijām, kurām tuvāka esot zemnieku mentalitāte. 

Kuģa reglaments ir daudz mobilāks, augstākā paļāvībā uz saviem spēkiem un kuģa kapteiņa lēmumiem, elastīgāks pret sauszemes spēles noteikumiem, kuros dominē daudz lielāka paļāvība uz augstākas varas likumiem un nosacījumiem. 

Britu gadījumā tas attiecas uz daudz pašapzinīgāku un uz saviem spēkiem paļāvīgāku politiku un diplomātiju, un tas nāk no šīs pie lielām kuģu šūpošanām pieradušās jūrābraucēju nācijas, kas vētru brīžos daudz vairāk paļaujas uz kuģa kapteiņa operatīviem lēmumiem nekā uz Briselē sēdošo EK regulām, kas operatīvai situācijai var būt stipri novēlotas vai nepiemērotas. Man šī toreiz izlasītā atziņa bieži ir palīdzējusi saprast atšķirīgo domāšanu un rīcību uzņēmējdarbības, valsts un pašvaldību pārvaldes sfērās.

- Kā būtu šajā situācijā pareizāk organizēt sava uzņēmuma darbību, ņemot vērā, ka var būt negaidīti satricinājumi?

- Domāju, ka pēc tā paša jūrābraucēju reglamenta ar augstu kolektīvo disciplīnu, ātru lēmumu pieņemšanas procedūru un paļāvību uz saviem spēkiem. ”Visi vienā laivā“ princips. Detaļās tas nozīmē - būt ļoti mobiliem, lai strauji reaģētu uz mainīgām situācijām, turēt drošus ražošanas, pārdošanas procesus, mūsu gadījumā arī būvniecības procesus, ar pastiprinātām darba drošības un higiēnas prasībām. 

Tā ir un vēl vairāk būs mūsu ikdiena. Jau pašlaik būvlaukumos tiek mērītas temperatūras, un visos stūros ir roku dezinfekcijas līdzekļi. Pieļauju, ka termālo kameru izmantošana, kas skenē cilvēka temperatūru, būs ikdiena ne tikai ražošanas un būvniecības nozarēs, bet arī skolās, kafejnīcās, restorānos un citās publiskās vietās.

Mēs esam pieraduši, ka, lai izvairītos no teroraktiem gaisa satiksmē, lidostas ir pilnas ar drošības skeneriem un mēs katru reizi tiem ejam cauri. Lai arī terora akti, kuros tiek iesaistītas lidmašīnas, pēc šiem pasākumiem ir būtiski mazinājušies, mēs tāpat visi izejam cauri šai drošības procedūrai, un šie nosacījumi kļūst arvien stingrāki. 

Tas nozīmē, ka arī saistībā ar Covid – tas ir atnācis ar pietiekami iespaidīgu pieteikumu, tas ir sastapis sabiedrību pilnībā negatavu šādiem pandēmiskiem draudiem.

Tas nozīmē, ka šis vīruss un pastiprināta uzmanība tam kļūs par mūsu ikdienu, kas atstās pietiekami lielu iespaidu uz pilnīgi visiem. Valstu un reģionu politikas, uzņēmējdarbības, sociālās uzvedības noteikumi publiskā telpā tiks pielāgoti neatņemamai un ilgstošai Covid veida vīrusu klātbūtnei. Daudz tālredzīgāk, manuprāt, būtu adaptēties jaunajai situācijai, nevis cerēt, ka nu jau drīz mums ierastā dzīve bez Covid atgriezīsies pilnā apjomā.

Te var vilkt paralēles ar jau pieminēto jūrābraucēju mentalitāti: ja kuģi nepagriež strauji pretī vētrām, nemaina kursu, nepiemēro to aktuālajai situācijai un tādā kā “zemnieku mierā” turpina pieturēties pie vakardienas rīcības plāniem, var rasties lielas problēmas. 

Valstis, kas spēs gan uzņēmējdarbības sektorā, gan sevis pašas mobilizācijas sektorā ātri reaģēt, pielāgojot un, ja nepieciešams, arī pārorientējoties uz operatīviem reaģēšanas plāniem, būs labākās pozīcijās.

Pēc daudziem stresa brīžiem tas var kļūt par normu. Tas, iespējams, nav sliktākais, kas ar civilizāciju var notikt šajā attīstības fāzē.

Mēs uz Covid varam paskatīties kā stresa testu pasaulei - pastāvošo sabiedrības sociāli ekonomisko un politisko modeļu funkcionētspējai globālu krīžu apstākļos. Un tieši šis Covid stresa tests daudzām pasaules valstīm uzrāda ļoti acīmredzamas un nopietnas problēmas. Ne tikai infrastrukturālās gatavības ziņā – bet arī pārvaldības un sabiedrības sociālās reakcijas ziņā uz negaidītām problēmām, kuras dēvē arī par “melniem gulbjiem”..

Bieži tas saistīts ar pārreaģēšanu, ko sauc par “naivo intervenci”, kad vienu problēmu, izrautu no kopējo lietu kārtības, ļoti pastiprināti risinot, būtiski iekavē citas vai pat padara tās par vēl problemātiskākām. Tās saasinātākā veidā, mutējot ar citām problēmām, ielauzīsies mūsu dienas kārtībā daudz lielākā mērogā ar smagākām to izpausmēm. Par sociālām, ekonomiskām arī politiskām un pat ģeopolitiskām Covid “lockdown“ politikas blaknēm pasaules mērogā mēs tā nopietni pat neesam sākuši domāt.

Šobrīd it kā no zemūdens dzīlēm uzpeld un sprāgst lieli burbuļi, kas līdz šim šādā mērogā nebija saskatāmi politisko prioritāšu sarakstos. Kaut vai tās pašas rasisma problēmas ASV, visu veidu sociālās nevienlīdzības problēmas pasaulē, dramatiskas klimata izmaiņas, pateicoties civilizācijas līdzšinējām ekstensīvās attīstības un tai pakārtotām negausīga patēriņa koncepcijām.

Ļoti atšķirīgās infrastukturālās un profesionālās pandēmijas pārvaldes problēmas daudzviet pasaulē, kas Covid izplatības dēļ ir kļuvušas acīmredzamas. Automātiski jārēķinās ar to, ka valstu sadarbībā mainīsies prioritātes, kas fundamentāli var izmainīt pat tādus “mūžīgus” jēdzienus kā “tirgus ekonomika” vai “sociāli atbildīga tirgus ekonomika”, ”liberālā demokrātija’’ vai “autoritārā demokrātija”.

Tagad valstis, glābjot, piemēram, savas nacionālās aviokompānijas, lidostas, virkni nacionāli šķietami stratēģisku kompāniju un uzņēmumu, investē tajos milzu naudas, ieejot to kapitāldaļās. Pēc būtības veidojas ļoti būtisku globālo infrastruktūras kompāniju dominance tirgū ar augstu valsts kapitāla līdzdalību, tai skaitā arī pārvaldībā. 

Mēs jau zinām, ka valsts pārvaldība nav tā efektīvākā tirgus ekonomikas apstākļos. Tas nozīmē, ka spēcīgu un ietekmīgu valstu ekonomiskie modeļi kļūst par to ārpolitiku nozīmīgu daļu, būtiski palielinot nacionālas protekcijas un savu interešu tirgus aizstāvību, kas izkropļos līdz nepazīšanai līdzšinējo un ierasto pasaules brīvā tirgus funkcionēšanas kārtību.

Arī pirmā reakcija uz Covid Eiropā liecina, ka daudzās valstīs nacionālais sentiments sargāt sevi, ignorējot vienotas Eiropas principus, nedaloties ar to rīcībā esošiem resursiem un nedot kaimiņam, piemēram, pat elpošanas aparātus, uzrādīja zemu reālo starptautisko solidaritāti pat ES valstu ietvaros. 

Tas pēc tam, izraisīja savdabīgu nokautrēšanās vilni, kas pēc tam izvērsās ES grantu politikā. Taču vienošanās par ES vienotu izejas stratēģiju no Covid krīzes, par veidu un summām no milzīgās šiem mērķiem tērējamās naudas tā arī vēl nav panākta.

Principā tas nozīmē, ka baiļu līmenī mēs kā sabiedrības locekļi būsim egoistiski. Tā ir lieta, ar ko jārēķinās visiem, kas vēlas virzīt šo sabiedrību, ka ir jāstūrē pret šo egoismu, pretējā gadījumā mēs nevarēsim realizēt efektīvu pārrobežu pretpandēmijas pasākumu politiku, jo “Covid jau nešķiro”. Šim vīrusam nav nekādas sociālās, nedz nacionālās izvēles, tas pļauj visus, it īpaši pieredzējušāko, vecāko sabiedrības daļu. Ja tā sērga iegūst milzīgu izplatību, tad mums jārēķinās, ka tas pļāviens varētu būt pietiekami sāpīgs.

- Cik bieži, jūsuprāt, gan no biznesa, gan valsts politikas veidošanas līmeņa skatoties, tiek pieņemti lēmumi caur šaubām, bailēm? Kā emocijas vada lēmumu pieņemšanu?

- Ir tāds skaists teiciens, kam var piekrist: prāts analizē, bet sirds pieņem lēmumus. Ja tā var teikt, sirds ir tāds instruments, kurš īstenībā spēj pieņemt lēmumus tikai emocionāli. Respektīvi, ja mēs esam baiļu situācijā, saistībā ar to pašu Covid, tad lēmumi būs ar augstu emocionalitāti, taču sašaurinātu situācijas izpratni un tāpēc bieži arī nepietiekami pareizi.

Bailes ir tās, kas sašaurina konteksta izjūtu. Ja mēs faktiski dzīvojam ar tēmu “Covid” kā visu politiku absolūto dominanci, tad mūsu ikdienas dzīve arī valsts un uzņēmējdarbības līmenī būs ar daudziem pārspīlējumiem. 

Mēs izslēgsim daudz kontekstu, kuri bija jārisina arī pirms Covid. Tie jau nav pagaisuši, piemēram, sociālās nevienlīdzības tēma. Vai, teiksim, veco ļaužu pansionātu infrastruktūra valstī nebūt nav labā stāvoklī, jo tagad var redzēt vājās vietas. Tas gan neattiecas tikai uz Latviju, bet uz daudzām citām pasaules valstīm. Šīs tēmas nedrīkst palikt otrā plānā.

Arī citas plānveida medicīniskās aprūpes tēmas. Piemēram, martā un aprīlī Vācijā netika veiktas 32 000 plānveida vēža operāciju. Tas nevar neatstāt vidējā termiņā iespaidu uz sociālo mieru sabiedrībā, ņemot vērā, ka Covid situācijā un ”lockdown“ lēmumu laikos pat eksistējoša medicīnas infrastruktūra un profesionāļi nespēja nākt palīgā lielai sabiedrības daļai, kam tas patiešām bija nepieciešams. Tā producējas nevēlamas blaknes.

Agri vai vēlu daudzi jautājumi sabiedrībā būs dienaskārtībā - vai “lock down”situācijā pieņemtie lēmumi ir adekvāti. Vai tā totālā karantīna ir bijusi adekvāta politika? Vai blaknes, ko radīs šie lēmumi, nebūs mūsu rīcību ietekmējošākas ilgtermiņā? 

Šie jautājumi būs dienaskārtībā – gan politiskajā, gan pasaules sabiedrības dienaskārtībā. Ir lietas, ko valsts nacionālā līmenī nemaz nevar atrisināt. Tāpēc, ka vīrusam robežu nav.

Gadu desmitiem dominējušas pastāvošās starptautiskās institūcijas izrādās nepietiekami spējīgas rīkoties ātri un izlēmīgi. Tas nozīmē, ka demokrātiskajā konceptā, ko esam pārmantojuši no pagājušā, un iespējams, aizpagājušā gadsimta, nav veiktas pietiekami efektīvas korekcijas, kas ļautu adekvāti reaģēt uz globālu problēmu mērogiem atbilstošiem operatīviem risinājumiem.

Piemēram, klimata pārmaiņu jautājums – tas jau bija vēl pirms Covid. Tas nav noņemts no dienaskārtības. Principā mēs esam tajā sabiedrības attīstības posmā, ka problēmu lielums rāda - mums nav nozīmīgu globālu instrumentu, lai stātos šīm problēmām pretī to kompleksitātes dēļ. Risināt globālas problēmas ar nacionāliem instrumentiem – tas nedod efektu pat vidējā termiņā. Tie ir jautājumi, kuri pēkšņi ir pasaules dienaskārtībā, kas prasa citādāku attieksmes pozīciju.

Šeit pirmo reizi tik lielā mērogā parādās situācija, ka nav iespējas kaut kur aizmukt, pat ja arī ir nauda. Tu nevari aizmukt no visu pasauli pārņēmušas pandēmijas, Faktiski – tev ir jābūt aktīvam šīs spēles dalībniekam un jānostājas ar seju pret vilni. Nav citu variantu.

- Kā būtu vērtējams Covid salīdzinājums ar karu?

- Ja mēs runājam par informatīvajiem kariem, “fake news” (viltus ziņām), un ekonomisko, tehnoloģisko karu, tad šodien esam saskārušies ar situāciju, kad sabiedrībai ir nepieciešama rīcība, kas līdzīga rīcībai kara laikos. Tātad – tiek ieviesta augsta disciplīna, liberālie dzīves principi tiek nolikti tālākos plānos; ir karantīnas. Tiek prasīta pilna sabiedrības iesaiste.

Mani mulsināja Latvijā tas, ka dažās valsts iestādēs, lai nodrošinātu valsts institūciju pamatfunkcijas Covid sākumperiodā, ierēdniecībai tika izmaksātas prēmijas. Kamēr virkne uzņēmumu cīnījās par izdzīvošanu. Absolūti nefunkcionēja “visi vienā laivā" princips.

Daļa mūsu ierēdniecības pēc būtības strādāja no mājām, nejūtot ieņēmumu samazināšanos, citiem vēl pienācās prēmijas. Tas liek jautāt, kas tie ir par signāliem, ko mēs dodam jaunajai paaudzei?

Secinājums ir tāds, ka drošākā pozīcijā ir būt ierēdniecībā, nevis privātā sektorā gan kā uzņēmējam, gan kā darba ņēmējam. Tur visas karantīnas un ierobežojumi, kā arī to atcelšana prasa dinamisku un mobilu reakciju.

Iznāk tā, ka riskantāk ir būt uzņēmējdarbības sektorā, jo esi spiests izdzīvot jau no šīs krīzes sākuma. Drošākas vietas ir ierēdniecībā, un te jau būtu jāskatās no atbildības ētikas viedokļa. Brīdī, kad lielākā sabiedrības daļa iet uz slēgšanos un pabalstiem, nevar tā rīkoties. Tā ir zināma augstprātība. Īpaša situācija taču ir skārusi visu sabiedrību kopumā. Jo kas gan nopelna to naudu nodokļiem, par ko tiek uzturēta ierēdniecība?

Tas ir jāpārskata bez emocijām un panikas, lai saprastu, vai tā var funkcionēt sabiedrības modelis vētrainākos laikos, kad visai sabiedrībai būs jāpakļaujas leģitīmai varas autoritātei. Vai tas nostrādās? Vai šī dažādā attieksme pret lietām nav tā, kas citur cilvēkus ir izdzinusi ielās? Tas ir jauns izaicinājums politikai un demokrātijai kā tādai.

- Saistībā ar ekonomiku nereti ir dzirdēti salīdzinājumi ar 2008. - 2010. gada krīzi. Vai šīs krīzes var salīdzināt, jo cēloņi ir atšķirīgi?

- Principā nevar, izņemot vienā lietā. Ir tāda skaista atziņa - “Neefektīvas organizācijas, nogriežot tām naudu, nevar padarīt efektīvākas”. Tā ir atziņa no iepriekšējās krīzes – visu nogriežot, nemainot vadības struktūru atbilstoši krīzes dziļuma prasībām – nekas jau netika uzlabots. Vāja un neefektīva organizācija turpināja darboties vēl vājāk pie apgraizīta budžeta, radot neiedomājami negatīvas blaknes nākotnes izaicinājumiem.

Šajā krīzē atziņa varētu būt tā, ka “neefektīvām organizācijām darbību neuzlabo tas, ka tām tiek dota papildu nauda”. Tas nozīmē to, ka to funkcionēšana būs tikpat neefektīva, neefektīvi izlietojot vai ieguldot to naudu, kas ir papildus iedalīta. 

Šī ir vēl viena “naivā intervence”, ka visas valstis met tirgū miljardus, it kā Covid krīzes izraisīto seku novēršanai. Ja paskatāmies uz to efektivitāti un paskatāmies instrumentus, kā šie aizņemtie četri miljardi sāk pozicionēties, tad redzam, ka nekas jau labs pagaidām nenotiek.

Jā, ir šie birokratizētie pabalsti, kas ir atzīti par nepareiziem, jo tie ir ar milzīgu administrāciju un tie nerada sociālo mieru, jo faktiski – tie nesasniedza adresātu. Ja vienā nozarē skatās uz uzņēmumu, kurš var dabūt pabalstus, un uzņēmumu, kurš nevar dabūt pabalstus, tad tas nav sociālais miers. Tas līdzeklis nav sasniedzis mērķi.

Pirmajā brīdī ir pozitīvas gaidas, un gaidas vienmēr ir pozitīvākas nekā izpildījums. Realitāte vienmēr ir negatīvāka, nekā plānots. Tādēļ šeit var sastapties ar dažādiem spriedumiem par naudu un tās efektivitāti. 

Paskatāmies, kā sildīsim ekonomiku kaut vai ar būvniecību. Rail Baltic Rīgas termināls, Jaunais Rīgas teātris, Rīgas koncertzāles ideja, vairākas nopietnas valsts iestāžu biroju ēkas Rīgā, Stradiņa slimnīcas nākamā kārta Rīgā. Budžeti no 30 līdz vairāk nekā 100 miljoniem. Viss Rīgā! Viss gandrīz vai vienlaicīgi!

Tad es paskatos un domāju – kā tad izskatās reģionos? Jauns Liepājas cietuma atjaunotais konkurss (varbūt). Un vēl līdzīgās finansiālās ietilpības programmas ārpus Rīgas? Neesmu dzirdējis. 

Īstenojam reģionālo politiku Covid laikā, argumentējot par vienlīdzīgākas politikas nepieciešamību visā Latvijā un tik neproporcionāli sadalām šo naudu investīcijām, kas, protams, vēl vairāk vairos Rīgas dominanci pār reģioniem, radot disproporcijas starp visu veidu jaudu deficītiem Rīgā un jau esošo resursu dīkstāvēm reģionos, aizmirstot, ka infrastruktūra, cilvēki, būvnieki, piegādātāji dzīvo arī reģionos.

Tad ir jādomā, vai nebija prātīgāk tā vietā, lai mestu vienu pakaļ otram lielos objektus, kas pārslogos Rīgas bieži vien neatbilstošo infrastruktūru, proporcionālāk pievērsties reģioniem, kur faktiski nav nekā no šīm valsts tāda mēroga investīcijām. 

Tādējādi rodas tādas asimetrijas izjūtas tajā, ko politika runā un ko tā īsteno. Kas zina, varbūt mēs vēl gadus četrus nevarēsim sēdēt viens otram blakus teātrī vai koncertzālē? Vai tiešām lielobjektu programma Rīgā silda Latvijas ekonomiku? Cik noprotu, visai šai būvju programmai līdzi investīcijām jārēķina pieaugošas uzturēšanas izmaksas un personālizmaksas. 

Tas viss patiešām vairo Latvijas starptautisko ekonomisko konkurētspēju? Varbūt uz Covid krīzi un uz četriem miljardiem aizņemtas naudas jāpaskatās citādi? Izmantot brīdi, lai palielinātu Latvijas ekonomiku kopumā. Jo tās aizņemtās naudas jau būs jāatdod ar visu Latvijas iedzīvotāju sastrādāto kopproduktu.

Pēkšņi Covid ietekmē zemes tirgus Latvijā var pieaugt, jo visi saprot, ka tik vienkārša vairs ceļošana pa ārzemēm nebūs. Tieši tādēļ ir vajadzīgs sekundārais mājoklis, vasaras māja vai kas tamlīdzīgs, jo tomēr karantīnas laikā ir labāk būt mājā ar savu mauriņu nekā kaut kur iesprostotam daudzdzīvokļu mājā. 

Taču, lai reģionos aktivizētu jautājumu par sekundāro mājokli, kaut vai Kurzemes jūrmalā, mums būtu jāmaina politika apbūves noteikumiem 1000 m zonā pie jūras – mēs droši vien neredzam, kāds patiesībā tas ir milzīgs potenciāls – sekundārais mājoklis pie ūdeņiem. Līdzšinējā politika no Kurzemes ir izsūkusi daudz darba vietu, cilvēki jau aizplūst no reģioniem tāpēc, ka tur nepietiek darba...

Mēs priecājamies par Pāvilostas panākumiem, taču tas ir tikai viens punkts. Jādomā, vai nebūtu prātīgāk pārskatīt šīs politikas un valstij ieguldīt naudu, lai sagatavotu valsts vai pašvaldību rīcībā esošās teritorijas šā sekundārā mājokļa kontrolētai attīstībai, attīstot un ieguldot aizņemto naudu nodrošinājuma infrastruktūrās. Tas ļautu papildus attīstīt arī servisa sektorus, tas ļautu arī Eiropas Savienības pilsoņiem papildus investēt šeit.

To nedarot, apmēram tas būtu tas pats, ja krīzes laikā uzņēmums paziņotu, ka aizņemas bankā naudu, nevis lai investētu jaunā ražošanā, bet izmantotu to biroja aprīkojuma nomaiņai vadības stāvā un reprezentācijas mašīnas iegādei. 

Vismaz cik es zinu, visi lielie objekti ir no neproducējošā sektora, neradot pozitīvu naudas plūsmu. Visi tie producē izmaksas un noslogo valsts izdevumu daļu, īpaši ekonomisko krīžu laikos.

Politikā vajag kaisli un acumēru. Ar politiku nevar nodarboties, ja nav abu šo lietu. Mums, protams, ir kaismīgi politiķi. Taču viņiem ir vajadzīga arī acumēra izjūta. Tā ir nedefinējama maņa, no intuitīvās sfēras, saprast, kas ir par daudz, kas ir par maz, kas ir laikā, kas nelaikā. Šī acumēra izjūta ir tā, kas pietrūkst politikā, jo trūkst redzējuma par to, kāda būs Covid ietekme pēc pieciem un pēc desmit gadiem.

Tā nauda taču būs jāatdod. Ir jāsaprot, ka kritums ekonomikā būs. Pat ja mēs tagad ekonomiku nedaudz sastutējam ar kādiem pabalstiem, patēriņš kritīsies, ieņēmumi kritīsies. Mēs arī nekur neaiziesim no PVN samazināšanas, ja Vācija un Francija, lielās ekonomikas to būs izdarījušas. Diskusijas par to jau notiek. Ja vēl, piemēram, zviedri to darīs, tad nekas cits neatliks arī mums.

Līdz ar to nākotnes ieņēmumi prasīs efektīvāku apsaimniekošanas modeli un prātīgu skatīšanos uz tēriņiem, ko producējam. Ja mums ir tēriņi, kas rada pozitīvu naudas plūsmu, piemēram, runājot par sekundārā mājokļa ideju, kas rada naudas plūsmu gan no iekšpuses, gan ārpuses, tad tas būtu attaisnojami.

Tāpat jādomā, vai nebūtu vērts ieguldīt naudu reģionos, piemēram, nelielu industriālu parku veidošanā pie Valmieras, Rēzeknes, Daugavpils, Liepājas, Ventspils un, iespējams, citām pilsētām. Vai tas neuzlabotu Latvijas konkurētspēju, zinot, ka daudzi Latvijas vidējie un mazie uzņēmumi nespēj un nespēs investēt jaunās ražotnēs, bet īrēt modernas ražotnes gan. 

Tas reāli uzlabotu arī reģionu konkurētspēju, piesaistot arī ar līdzīgiem noteikumiem ārvalstu ražotājus. Vai arī cita doma, ja jau negribam tērēt Latvijas ekonomikas konkurētspējas celšanai, tad ieguldām naudu reģionālos senioru aprūpes centros (pansionātos).

Piemēram, Zviedrijas izvēlētā Covid politika ir relatīvi pozitīva no nevēlamo sociālo un ekonomisko blakņu producēšanas viedokļa, taču ir viena vājā vieta – viņi nespēj nosargāt savus seniorus, jo vairākums ar Covid mirušajiem tur ir saistīti ar veco ļaužu pansionātiem. 

Un kādā līmenī mums ir šie pansionāti? Tas nozīmē, ka sociālā infrastruktūra ir viens no sabiedrības veselības spoguļiem, kur ir signāls par investīciju nepieciešamību šajā sektorā.

Izmantot krīzi kā uzlabojumu ražošanas infrastruktūrai – tas nodrošinātu izaugsmes iespējas vietējiem un piesaistītu investīcijas – tā, iespējams, būtu gudrāka politika nekā lielīties ar objektiem, kas, protams, nodarbinās lielās būvfirmas. Bet – tas nedos izvērstu mikroekonomikas līmenī sociālā modeļa iedarbināšanu, to vidū arī reģionos.

- Cik lielā mērā visa šī situācija ar Covid ietekmē nepareizu lēmumu pieņemšanu?

- Man patīk Vorena Bafeta teiciens: “Tikai bēguma laikā var saprast, kurš ir gājis peldēties kails.” Šis ir tas gadījums. Kā jau teicu, Covid situācija ir ne tikai sabiedrības nākotnes dzīvošanas modeļa pārbaudes problēma, bet arī uzrāda novecojušo sociālekonomisko modeļa vājos posmus.

Mēs patiešām domājam, ka tūrisms iepriekšējos apjomus atjaunos tuvāko trīs gadu laikā? Nebūs tā. Pasaules tendences liecina, ka valstis iet uz lokālām karantīnām un rēķinās, ka ceļošana kļūst arvien neprognozējamāka un nedrošāka.

Piemēram, restorāni un kafejnīcas būs spiestas daudz citādāk skatīties uz higiēnas un klientu un personāla drošības noteikumiem. Pieaugošo lokālo karantīnu dēl gastronomijas sektors varētu pārstukturizēties, jo veidosies dzīves modeļi ar daudz biežāku maltīšu ieturēšanu mājās. Visur mainīsies noteikumi. 

Viss, ko var saražot lokāli, ir jāražo. Tas ir t.s. zilās ekonomikas modelis. Mēs gan nevaram ražot smalkās datoru lietas, "Teslas", Silikonielejas produktus, bet mums ir viss, kas saistās ar pārtiku, kokrūpniecību, metālapstrādi un labā līmenī arī IT, – mums ir virkne importu aizstājošo jomu, kas mazāk darbina loģistiku un mazina globalizācijas lomu.

Šāds ekonomikas modelis nav antiglobāls, taču ļauj lokāli dot priekšroku vietējiem. Tāpēc tāda klasteru domāšana būtu īstajā vietā – ko mēs varam aizstāt reģionā, ko mēs varam patērēt citādāk, ko varam pamainīt savā dzīves telpā, lai veicinātu klasteru politikas attīstību un lai būtu mazāk atkarīgi no globālās ietekmes. 

Ņemot vērā, ka mums būs jārēķinās ar ierobežojumiem un karantīnām, visu laiku būs tāda nervozitāte. Šāda domāšana veicinātu arī konkurētspēju. Mums nav ar Ķīnu jākonkurē. Bet, skatoties uz tuvākiem tirgiem, Skandināviju, Lielbritāniju, Centrāleiropu un Austrumeiropu, klasteros mēs varam izveidot eksportējamo produktu grupas, un tā ir lieta, kas mums ir daudz svarīgāka ekonomikas palielināšanai nekā ekonomikas ministra aicinājums apmeklēt viesu mājas Latvijā. 

To jau cilvēki dara tāpat. Brīvu vietu šajā vasarā jau tikpat kā nav. Domāt par lietām, kā izmainīt tuvākās nākotnes ekonomiku uz dinamiskāku un pret globālām pandēmijām drošāku, – tas būtu svarīgāks uzdevums.

- Kā šajā laikā veiksmīgi noteikt un pieturēties pie kādas rutīnas?

- Rutīna visās krīzēs ir ārkārtīgi svarīga. Uzņēmumā tā varētu būt vadības ļoti regulāra komunicēšana ar darbiniekiem, lai kuģī esošie zina, ko kapteiņi dara un plāno darīt. Krīzēs ir jākomunicē. Tas saliedē vienotai rīcībai.

Otrkārt, ir jāsaprot, kas ir katra uzņēmuma mentālais kodols. Kādas ir uzņēmuma spējas, kas ir uzņēmuma potenciāls. Tas ļauj straujāk pielāgoties. Jebkurš kolektīvs ir jāsāk gatavot daudz mobilākai ātrumu pārslēgšanai – respektīvi, strādāt normālā režīmā, strādāt krīzes apstākļos, pēc tam atkal normālā... 

Tas ir jāiemāca, kā kara mācībās, kad pēc būtības ir jāmāca kolektīvam strādāt uz strauju ātruma pārslēgšanu. Šis reakcijas ātrums, kas ir jāpanāk tautsaimniecībā un politiskajos procesos, var radīt pozitīvāku Latvijas konkurētspēju kopumā. Vinnēs nevis tas, kuram ir lielākas dotācijas, bet tas, kurš ātrāk piemērosies konkrētiem tā brīža apstākļiem, kas var mainīties pa nedēļām. Šis ātrums un mobilitāte, kā arī sociālā sapratne, kad ir ļoti strauji jāreaģē un jāpaļaujas uz kapteiņiem, – līdz ar to arī viņiem ir jātrenējas, lai veiksmīgi varētu reaģēt uz jauniem apstākļiem.