Apceļo Latviju! ⟩ Kurzemes piekrastes pārdabiskā laiktelpa

Vējš, viļņi, irdenās un grūti izejamās smiltis, militāro celtņu drupas svilinošās saules pavadījumā. Šādos apstākļos sākās mana un drauga Dmitrija ceļojums laikā un telpā šogad pirms Jāņiem. Mūsu mērķis 3 dienās kājām aiziet no Liepājas līdz Ventspilij, lielāko ceļa gabalu mērojot gar pludmali.

Nevienam no mums līdz šim nebija iespējas tā pa īstam iepazīt Kurzemi. Turklāt nu jau par tradicionālo kļuvušais pārgājiens Kolka-Dubulti šogad Covid-19 dēļ tika atcelts, tāpēc mums steidzīgi bija jāsameklē cits gana liels izaicinājums. Un mēs to atradām.

Liepājas “cepeškrāsnī”

Mūsu ceļojums laikā un telpā sākās Liepājas Karostas rajonā. Ceļa posms no šejienes līdz Ziemupei tiek uzskatīts par vienu no Jūrtakas sarežģītākajiem, un ne velti. Jau pašā sākumā sapratām, ka esam nokļuvuši īstā “cepeškrāsnī”: no augšas mūs cepināja aptuveni līdz 30 grādiem uzkarsētais gaiss, no apakšas – vēl karstākas smiltis un akmeņi. 20 minūtes nogājuši gar jūru, ar Dmitriju ātri vien sapratām, ka šādos apstākļos tālu netiksim. Bija steidzami jāsameklē ēna. Kāpas, ēnainās meža takas un staltos stāvkrastus brienot, apmēram pēc stundas sasniedzām Ziemeļu fortus.

Tuvojoties šai vietai, laiktelpa sāka pamazām deformēties, līdz  pagātne un nākotne pavisam saplūda kopā. Ar vienu kāju bijām 2020.gada 20. jūnijā, ar otru kaut kur tālu 2200. gadā poļu mākslinieka Jakuba Rozaļska gleznā.

Mums priekšā vairāku simtu metru garumā izpletušās 19. gs. fortifikāciju drupas. Kontrastā ar to - svaigi uzstādīta vēja turbīna. Vairāku drupu sienas rotā milzīgi mūsdienīgi panno. Vienā no tām attēlots romiešu jūras dievs Neptūns kompānijā ar eņģeļiem. Uz citas fortifikācijas attēlota sirma kundze, kas skatās jūras virzienā. Pēkšņi šo sienu pāršalca milzīgs vilnis, un ir šī gada 14. jūlijs.

Ar fotogrāfu Jāni Škaparu bildējam šo sienu un ilgi spekulējam, ko mākslinieks gribēja ar to pateikt. Mūsu amatieru konsilijs izvirzīja vairākas versijas: māte jūra, māte, kas gaida dēlu vai vīru-jūrnieku, vai arī nāve. Te mūsu filozofiskās debates iztraucēja pēkšņa vēja brāzma, un esam atpakaļ 20. jūnijā.

Skatoties uz šīm drupām, kaut kur dziļi iekšā izskan: “Jūra paņems visu.”

Mēs uztaisījām dažas bildes un turpinājām ceļu. Nolēmām apmest līkumu pie paša krasta esošām ūdens attīrīšanas iekārtām, tādēļ ceļš sanāca mazliet garāks nekā plānots. Izejot uz šosejas, jau atkal nonācām “cepeškrāsnī”. Mūsu ķermeņus mocīja slāpes, bet dvēseles, par laimi, veldzēja apkārt esošās dabas skaistums. Pirmajā acu uzmetienā šķiet – nekas īpašs, vien egles un priedes ceļam apkārt. Un tomēr, cik izteiksmīgu to visu var padarīt klusums. Pat reti braucošās automašīnas nevarēja iztraucēt šo idilli.

Pēc dažiem kilometriem nolēmām uztaisīt pieturu pludmalē, kur tālumā vērojām negaisu. Apmēram pēc stundas, turpinot ceļu, sastapām citus ceļiniekus – divas jaunas sievietes no Rīgas, kuras apņēmušās iziet to pašu posmu. Jaunietes gan bija ieplānojušas 5 dienas, un tas bija ļoti prātīgi. Drīz vien mēs ar Dmitriju sapratām, ka 3 dienas šim posmam ir par maz. Pārvietošanās pludmalē ir ārkārtīgi smaga. Lai arī saule pazuda, smiltis kļuva ļoti irdenas. Tik ļoti, ka varēja iegrimt tajās līdz potītēm. Loģiski, arī mūsu ātrums stipri samazinājās. Pēc knapi noietiem 20 kilometriem likās, ka visi spēki ir izsmelti. Un tomēr pēc laiciņa uzspīdēja saule, mēs ieslēdzām mūziku un mazliet atdzīvojāmies. Atlikušais ceļš līdz Ziemupes kempingam pagāja viegli. Pēc vakariņām izdevās nobaudīt arī saulrietu.

Citplanētiešu pludmales un sauszemes pirāti

Ceļš no Ziemupes līdz Pāvilostai, bez šaubām, ir viens no gleznainākajiem šajā maršrutā. Līdzīgi varavīksnei Inga Pētersona dziesmā, simtiem krāsās laistījās jūra: zils, zaļš, tirkīzzils. Priekšā plata savvaļas pludmale, kur, izņemot mūs un vēl dažus retus ceļiniekus, īsti neviena nebija. Pie pašas jūras krasts kļuva nedaudz stāvs un līdz ar to attāli sāka atgādināt piekrasti svētā Vincenta raga apkārtnē Portugālē.

Pēc vairāku stundu iešanas tālumā beidzot saskatījām mūsu nākamo pieturu – vistālāk uz rietumiem esošo Latvijas vietu - Akmeņraga bāku.

Apkārtne saka vibrēt, un laiktelpa jau atkal kļuva nestabila. Tā kā diena bija saulaina un mākoņu bija maz, koši sarkanas krāsas bāka savienojumā ar saules apžilbinātajām baltajām smiltīm atgādināja citplanētiešu uzburtu pludmali no fantastikas grāvēja “Kontakts” ar Džodiju Fosteru galvenajā lomā.

Mazliet noguruši mēs piestājām pie Akmeņraga bākas atpūtināt kājas. Pēkšņi uznāca vējš, un es attapos 14. jūlijā. Mēs ar fotogrāfu Jāni Škaparu sēžam uz neliela soliņa un sarunājamies ar Akmeņraga bākas uzraudzi Tatjanu Vešņakovu. Pašai Tatjanai gan labpatīk sevi saukt par “majačņicu” (no krievu val. маячница — bākas darbiniece). Viņa ir ļoti smaidīga un dzīvespriecīga sieviete.

Galerija "Akmeņrags un Kurzemes piekrastes pludmales":

Tajtana uzrauga bāku kopš 1989. gada. Šajā nodarbē viņai palīdz vīrs un kaķis ar iesauku Kešs (no angļu val. cash – skaidra nauda). Viņi uztur kārtībā bakas teritoriju un laipni sagaida tūristus. Sieviete stāstīja, ka nākotnē cer pati saviem spēkiem ierīkot arī nelielu muzeju, kam jau ilgāku laiku krāj dažādus eksponātus – pārsvarā dzintaru, dažādus akmeņus un fosilijas, ko izskalo jūra. Kaut ko atved arī apmeklētāji, kuru šeit nekad netrūkst.

Sarunas laikā Tatjana izstāsta arī kādu vietējo leģendu. Saskaņā ar viņas teikto, agrāk šajos krastos dzīvojuši īsti sauszemes pirāti.

“Senatnē tie, kas dzīvoja piekrastē, izlaupīja kuģus. Viņi ņēma zirgus, sēja tiem lukturus klāt un tumšā diennakts laikā izjāja gar jūru. Kuģi šo gaismu pamanīja un noturēja par citu kuģi. Viņi pat nemainīja kursu, jo redzēja, ka tur it kā ir kāds cits kuģis. Nu un tā viņi gāja, līdz uzskrēja uz sēkļa. Vietējie uzbruka apkalpei un paņēma visu – zeltu, briljantus un ādas izstrādājumus,” stāstīja bākas uzraudze.

Pie mums pienāca kārtējā tūristu grupa. Es pagriezos uz citu pusi un pēkšņi esmu atpakaļ 21. jūnijā kopā ar Dmitriju.

Mūsu ūdens krājumi iet uz beigām. Toreiz vēl bijām gana kūtri, lai palūgtu uzpildīt ūdens pudeles bākas teritorijā. Pludmales posms no Akmeņraga līdz Pāvilostai arī ir apskates un atpūtas vērts. Plašas un skaistas pludmales ar pārpasaulīgiem skatiem uz Baltijas jūru visā tās krāšņumā.

Apmēram stundu līdz Pāvilostai sapratām, ka Ventspils trijās dienās mums nespīd. Galu galā Pāvilostā uztaisījām pusdienu pārtraukumu. Jāsaka, ka Pāvilosta ir viena no skaistākajām Latvijas mazpilsētām. Dzīve šeit ir mierīga un cilvēki daudz atslābinātāki nekā Rīgā. Pāvilostā mūs sagaidīja Dmitrija sieva, un mēs visi kopā nolēmām pamainīt plānus: ceļu līdz Jūrkalnei mērojām ar auto.

Aizvēsturiskie stāvkrasti

Līdz šai dienai biju pārliecināts, ka viszilākās, tādas dziļi zilas debesis ir tikai Himalajos. Es maldījos. Tagad visskaistāko debesu topa pirmo vietu ieņem Jūrkalne.

Tur pa nakti mēs apmetāmies kempingā. Pirms vakariņām nolēmām izmēģināt savus spēkus un nopeldēties ledusaukstā jūrā. Peldes vietā sanāca vien samērcēšanās. Organismam atrodoties nelielā šoka stāvoklī no aukstuma, apkārt jau atkal bija saskatāmas pagātnes ainavas. Jūrkalnes stāvkrasts izskatās kā aizvēsturiskos laikos, kad pa zemi vēl klejoja dinozauri.

Trešās dienas rītā mēs pamodāmies un sapratām, ka ir vien jāiet tālāk. Ja ne līdz Ventspilij, tad vismaz līdz Užavai. Visu ceļu mūs nepameta sajūta, ka esam pirmatklājēji cilvēka neskartajam zemes nostūrim. Par cilvēka esamību šajā ceļa posmā liecināja tikai dažas mājas netālu no Jūrkalnes. Tālāk ir kilometriem garas savvaļas pludmales, kur tikai ļoti reti var sastapt kādu ceļinieku. Lielāko daļu šā posma mēs izgājām vieni paši. Dažos brīžos apkārtējie skati līdzinājās tuksnesim okeāna krastā, līdzīgi, kā tas ir Namībijā.

Vējš paceļ smiltis, es aizveru acis un pēkšņi esmu dažus metrus augstāk. Ir 14 jūlijs, un mēs ar Škaparu bildējam jūru šai pašā vietā. Tāpat kā toreiz, esam vienīgie cilvēki vairāku kilometru rādiusā. Tieši pirmatnējā daba un tūristu pūļu neesamība ir šīs vietas vislielākā priekšrocība.

Uznāk kārtējā vēja brāzma, kas atgriež mani atpakaļ 22. jūnija pēcpusdienā.

Tuvāk Užavai apkārtne nedaudz mainās. Stāvkrasts vairs nav tik stāvs, un arī smiltis kļūst irdenākas, kā dēļ mūsu ātrums samazinās. Pagriezienā uz Užavas kāpām redzama brīdinājuma zīme. Te nesen esot bijis nogruvums, kas iznīcināja daļu no krastā esošās pamestās ēkas. Jūra paņem visu – atklāsme, ko guvām ceļojuma sākumā, par sevi lika atgādināt arī ceļojuma beigās. Izejot ārā no kāpām uz šosejas, laiks sāka ritēt ierastu gaitu.

Galerija: "Liepājas Ziemeļu forti"