Jau kopš giljotīnas ieviešanas šis eksistenciālais jautājums ir nodarbinājis gan mediķus, gan filozofus, gan rakstniekus. Daudzi apgalvojumus par to, ka nocirsta galva vēl zināmu laiku izrāda dzīvības pazīmes, dēvē par urbāno mītu. Vēstures zinātņu doktore Linsija Ficherisa, kura specializējas medicīnas vēsturē, šim jautājumam ir pievērsusies profesionāli un sameklējusi vairākas arhīvu liecības par pēcnāves eksperimentiem ar giljotinētām galvām. Šo un citus savus pētījumus viņa apraksta blogā "The Chirurgeon's Apprentice".
Ātra un žēlsirdīga nāve
Kaut arī giljotīna savu nosaukumu aizguvusi no ārsta Žozefa-Ignasa Giljotīna uzvārda, viņš, pretēji daudzviet sastopamajai versijai, nav nedz šī mehānisma izgudrotājs, nedz izgatavotājs. Turklāt visu savu atlikušo dzīvi Giljotīns dedzīgi iebilda pret šī nāves rīka saukšanu viņa vārdā.
Dažādu ātrās nogalināšanas mehānismu apraksti Eiropas hronikās un literatūrā sastopami jau kopš 1210. gada. Taču modernās giljotīnas konstrukcijas pamatā ir Halifaksas ešafots - nāves rīks, kurā tika izmantots krītošs, virvē iesiets cirvja asmens un kurš tika lietots Anglijā no 13. gadsimta līdz pat 1650. gadam, kad Olivers Kromvels aizliedza tā izmantošanu.
Tomēr zināmi nopelni šī rīka, ko sākotnēji dēvēja par luizeti, radīšanā Giljotīnam ir. Viņš bija ārsts, Apgaismības ideju piekritējs un kaismīgs nāves soda pretinieks, taču laikmetā, kurā dzīvoja Giljotīns, par nāves sodu aizliegšanu varēja tikai sapņot.
Tāpēc Giljotīns izvēlējās mazāko no ļaunumiem - viņš mēģināja pārliecināt Francijas karali Luiju XVI atteikties no nāvessoda izpildīšanas uz moku rata un piedāvāja savu žēlsirdīgās nogalināšanas koncepciju,