Vīrietis, kurš pirmo apskāvienu saņēmis vien 18 gadu vecumā
Viņa pieredze

FOTO: unsplash.com

Pieskārieni šķiet vienkāršs ikdienas žests, ar kura palīdzību paužam savas sajūtas un kādu varam mierināt, taču ne visi cilvēki ir uzauguši vidē, kur tā ir norma. Kevins savu pirmo apskāvienu saņēma 18 gadu vecumā un pēc tā droši var apgalvot, ka "pieskārieni ir maģija dvēselei", ziņo portāls "The Guardian".

Tas notika kādu dienu Kevina pirmajā studiju gadā universitātē Ņūdžersijas štatā. Puiša koledžas pilsētiņā aktīvi uzdarbojās studenti - protestanti, līdz pie viņa piegāja vecāka kursa studente Lisa Viljamsone.

Neapšaubāmi, Lisa bija viena no vispārliecinošākajām runātājām, kādu puisis bija saticis. Viņa bija bezbailīga vadītāja, un viņš tik ātri viņu iemīlēja, ka pat sāka viņu saukt par "Ma". Tieši tāpat Kevins uzrunā savu māti.

Un Lisai patika Kevins - viņa jaunieti mācīja un dalījās visā, ko zināja un prata.

Vienā no daudzajām reizēm, ko jaunieši pavadīja kopā, atvadoties, Lisa izdarīja ko līdz šim vēl nepieredzētu - viņa pieliecās, aplika savas rokas ap Kevinu un cieši viņu apskāva. Puisi pārņēma nemiers, viņš sāka trīcēt. Lisa bija apjukusi un vaicāja, vai viss ir kārtībā, taču viņš neko neteica.

"Tu nekad iepriekš neesi apskauts, ja?" viņa vaicāja Kevinam.

Kevina skatiens nolaidās, viņa pašnovērtējums tāpat. Viņš jutās vājš un viegli ievainojams. Kevins tikai viegli pakratīja galvu noraidoši. Tas bija knapi saskatāms.

"Nu, es tevi apskaušu tik ilgi, līdz tu pieradīsi. Tu nevari dzīvot bailēs, ka cilvēki tev pieskarsies vai apskaus," Lisa norādīja.

Lisa jau bija prom, taču Kevins vēl kādu laiku noraudzījās asfaltā.

Tā bija pirmā reize, kad puisis sajuta fiziskas bailes no cilvēka pieskāriena. Skarbā nabadzībā Kevinu audzināja vientuļā māte. Viņa darīja visu, kas viņas spēkos un dalījās it visā, kas viņai piederēja, taču ne apskāvienu, ne skūpstu, ne jauku vārdu šajā ģimenē nebija. 

"Vienīgie pieskārieni, ko biju saņēmis, bija mammas pērieni, kad biju pastrādājis ko sliktu. Dažkārt tas notika arī, kad biju jau aizmidzis," stāsta Kevins.

Tas turpinājās līdz puisim bija 11 gadu jeb līdz brīdim, kad viņš savu mammu bija pāraudzis. Tomēr emocionālā vardarbība tā arī nebeidzās.

"Savā galvā pieskārienus asociēju ar kaut ko sliktu, ar kādu, kas vēlas mani aizskart, tāpēc man bija nepieciešami gadi, lai saprastu, ka mana māte darīja to, ko pati zināja un bija pieredzējusi no sava tēva. Pieskārieni un apskāvieni bija privilēģija, kas bija paredzēta tiem, kuru dzīve nebija tik traumatiska kā mūsu," turpina Kevins.

Viņš atminas, ka apskāvieni it kā bija domāti "dīvainiem" un atšķirīgiem cilvēkiem, piemēram, Kevina skolasbiedriem no Puertoriko. Viņš no attāluma vēroja Džersijas pilsētas ģimnāzijas skolēnus un brīnījās, cik viņi ir atklāti, piedāvājot mīlestību un pieskārienus.

"Būdams jauns, viņu izturēšanās mani apdullināja. Man tas bija sveši un nesaprotami. Es nevarēju iedomāties, ka man pieskaras," atminas Kevins.

Šī Lisas šķietami nenozīmīgā rīcība izmainīja Kevina dzīvi. Viņš iemīlēja pieskārienus. Tas, protams, nāca pamazām. Ar katru savas dzīves gadu Kevins pieskārieniem saskatīja jaunu nozīmi.

"Man bija jāpārvar bailes turēt savas draudzenes roku. Es mācījos atšķirību starp tukšu seksu un mīlēšanos. Vairākus gadu desmitus es pavadīju raudot un mācoties atbrīvoties no tā, kas man 18 gadus tika mācīts kā norma," stāsta Kevins.

Vīrietis arī savai mātei cenšas iemācīt pieskāriena nozīmi.

"Es mēdzu viņu aizskart aiz pleca. Dažkārt, lai pierādītu, ka esmu piedevis, mēdzu viņu apskaut. Un es esmu piedevis jau sen. Es ļoti ceru, ka mana mamma, kura jau sasniegusi 70 gadu vecumu, beidzot atmaigs un ļausies pieskārieniem no sirds," viņš turpina.

Kevins atzīst, ka pandēmijas dēļ viņš teju katru dienu izplūst asarās. Viņš ļoti ilgojas pēc saskarsmes ar cilvēkiem un vēlreiz uzsver tās nozīmi mūsu dzīvē.

"Pieskārieni ir maģija dvēselei, tie ir dziedinoši. Šobrīd mani ir pārņēmis līdzīgs tukšums kā pirmos 18 savas dzīves gadus, jo esmu nesen šķīries no sievas un atkal izjūtu vientulību. Es atkal jutīšu kāda pieskārienus, es to zinu, tomēr es katru dienu sev prasu - kad?" stāsta Kevins.

Uz augšu
Back