2020. gada 12. martā Ministru prezidents Krišjānis Kariņš informēja par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu Latvijā saistībā ar jaunā koronavīrusa strauju izplatību, kas lielai daļai kultūras organizāciju nozīmēja praktiski pilnīgu darbības apstādināšanos. Arī Latvijas Nacionālais teātris bija starp tām organizācijām, kam nācās pārvarēt dažādus mākslinieciskus un ekonomiskus šķēršļus, rodot jaunus risinājumus teātra specifiskajai formai. Nu, kad ārkārtas stāvoklis ir beidzies, teātra komanda ir izziņojusi jauno sezonu, taču vīruss vēl nav apturēts. Uz sarunu par pandēmijas pārdzīvojumiem, teātra dzīvi karantīnā un jauniem izaicinājumiem aicinājām teātra direktoru Jāni Vimbu.

Atgriezīsimies aptuveni piecus mēnešus senā pagātnē – kādas bija  pirmās sajūtas un domas pēc ārkārtas stāvokļa pasludināšanas, kad sapratāt, ka teātris tādā tradicionālā izpratnē vairs nevar pastāvēt?

Konkrēti tā bija bezspēcība un bezcerība. Neviena plāna nebija un nekādas sapratnes par to, ko vajadzētu darīt, jo nevienā grāmatā to nevar izlasīt un nevienā augstskolā iemācīties. Tīri teorētiski es esmu dzirdējis par Otrā pasaules kara sākumu un citām līdzīgām situācijām, bet tie nav nekādi zinātniski apsvērumi. Jā, bija vairāki operatīvi lēmumi, kuri ātri tika pieņemti, lai nokomunicētu ar skatītājiem par tuvāku nākotni, bet kaut kādas domas par to, kas notiks ar teātri tālāk, absolūti nebija.

Ko nozīmē būt teātra direktoram pandēmijas laikā?

Tas savā ziņā sasaucas arī ar pirmo jautājumu. Ir jāizdomā, ko tad mēs varam darīt. Un, paldies Dievam, mums šeit ir spēcīgi komandas cilvēki, kas spēj sniegt savu pienesumu un palīdzēt saprast, ko mēs vispār varam darīt. Pirmkārt, ko mēs varam mākslinieciski darīt, jo māksla bija tā, kas tika nogriezta pilnībā. Bija dažādas iniciatīvas, kas nenāca tikai no manis. Iesniedzu priekšlikumu sanākt kopā mākslinieciskajai padomei, lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, lai meklētu veidus, kā runāt ar skatītāju apstākļos, kad pulcēties nedrīkst.

Soli pa solim nāca ideja, ka tās varētu būt interneta vidē balstītas izrādes.

10

Sākumā bija Baltais kubs [Latvijas Nacionālajā teātrī izmantota teātra platforma, izrādes translējot e-vidē], un tad jau parādījās drosmīgākas idejas, un pavisam nesen mēs piedzīvojām arī  apvienota iestudējuma pirmizrādi, kur vienlaicīgi aktieri atrodas gan zālē, gan Zoom platformā konferences zvanā. Izrāde ir skatāma abās platformās, realitātēs vienlaicīgi.

Jānis Vimba

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kādas grūtības, neskaitot jauna veida satura meklējumus un cilvēcisko faktoru, vēl nācās pārvarēt karantīnas laikā?

Vissmagākie lēmumi, kas bija jāpieņem, bija saistīti ar algu samazinājumu, štata vietu samazinājumu un cilvēku lomu definēšanu, saprotot, kas šādā eksistenciālā laikā vispār būs nepieciešams, jo sākumā nevienam nebija prognozes par to, cik ilgi tas viss vēl turpināsies. Pēc pirmā ārkārtas stāvokļa pagarinājuma mēs sapratām, ka tas var ieilgt līdz pusgadam, gadam, varbūt vēl ilgāk.

Runājot par cilvēkresursiem… ņemot vērā, ka teātris praktiski tika pārcelts uz interneta vidi, vai un kā mainījās teātrim piesaistīto cilvēku lomas, varbūt radās jauni pienākumi?

Jāsaka, ka, piemēram, operatori bija ārpakalpojums. Mēs jau pirms tam bijām sadarbojušies, un šie partneri mūs pilnībā apmierināja, bet skaņa bija tā, kurai vajadzēja pielāgoties, jo, ja fiziskā klātienes izrādē skaņa maz tiek noņemta, ir tikai pastiprinājums, interneta vidē šie skaņas likumi ir pilnīgi citādi. Līdz ar to mums ar skaņu, gaismu, rekvizītiem, dekorācijām bija krietni specifiskāks darbs. Tie bija jauni izaicinājumi, ar kuriem, manuprāt, mūsu komanda lieliski tika galā.

Jānis Vimba un Jānis Vimba, un Jānis Vimba ar Jāni Vimbu

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kas ir tā teātra esence, kas jāsaglabā, lai, teātrim iekarojot e-vidi, televīziju un citas digitālās formas, tas nekļūtu par kārtējo televīzijas vai kino produktu?

Šis ir lielais jautājums, kuram atbildi mēs mēģinām uzminēt, mēs cenšamies eksperimentēt, un tāds arī bija galvenais uzdevums – saprast, kas tas ir un kāpēc radām šo, nevis kino vai televīziju. Jo tas tomēr ir teātris. Es domāju, ka atbildes tomēr līdz galam mums vēl nav. Kā ir jāeksistē un kas mums ir jārada, kā jārunā. Jo šeit runa ir tikai par formu. Domājot par saturu, vairāk vai mazāk gan kino un televīzija, gan teātris un literatūra līdzīgi meklē, par ko runāt šobrīd, kas ir tā aktualitāte un svarīgais esošajā laikā.

Viens no risinājumiem, lai teātris nepazustu formā, ir darbs bez montāžas, taču mēs sapratām, ka arī ar montāžu teātris var saglabāt savu teatralitāti.

10

Teātrim nenoliedzami ir vajadzīgi skatītāji, bet kā karantīna būs mainījusi teātra skatītāju? Nebūs palicis slinkāks?

Mēs ļoti ceram, ka nebūs, bet domāju, ka mēs, visi teātra direktori, saprotam, ka skatītājs būs mainījies. Kurā virzienā – varam tikai prognozēt. Vai šīs prognozes piepildīsies, neviens nezina. Es domāju, ka liela daļa skatītāju būs pārvērtējuši, vai viņi tiešām grib iet uz teātri, kino. Attālinātie produkti būs kļuvuši saprotamāki un pieņemamāki, bet, manuprāt, fiziskā klātesamība nepazudīs nekad. Raugoties vēsturē, redzam, ka neatkarīgi no kariem un pandēmijām cilvēka vēlme satikties nav zudusi. Mēs nespēsim turpināties, ja divi cilvēki nevarēs tikties. 

Karantīnas laikā teātris piedāvāja ļoti daudz bezmaksas produktu. Kā tas ietekmēs teātra tirgu?

Jāsaka, ka tas ir ļoti sāpīgs temats. Daudz kas ir internetā pieejams par brīvu, bet kāds par to visu maksā. Mūsu gadījumā teātris pats maksā par to, ka skatītājs var skatīties mūsu izrādes. Jāmaksā gan autoriem, gan apraide. Tas bija labs žests no mūsu puses, lai aicinātu cilvēkus palikt mājās. Es ļoti ceru, ka ir pagājis laiks un cilvēki saprot: lai teātris vispār pastāvētu, mums ir jāpelna nauda.

Par mākslu ir jāmaksā. Ja ne skatītājam, tad droši vien valstij.

10

Jānis Vimba

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Bet interesanti, ka brīdī, kad daudzi mākslinieki saskārās ar finansiālām problēmām, kaut kur sabiedrībā iezagās doma, ka kultūra nav nepieciešama… Vai nākotnē kultūrai sagaidāmi draudi?

Tas ir absurds apgalvojums jau pašā saknē.

Ja nepastāv kultūra konkrētajā ģeogrāfiskajā reģionā, ko sauc par Latviju, tad Latvijas nav. Ir tikai ekonomiska apvienība, kura ir vienojusies, ka pastāvēs bez savas identitātes. Kultūra esam mēs. Bet draudi kultūrai būs. Un neizbēgami. Ir ļoti grūti izmērīt kultūras sniegto labumu.

10

Tagad sāpīgais jautājums – Liepājas teātris un tā pastāvēšana.

Es jau esmu teicis, ka tas nav teātra direktora risināms jautājums. Tā var būt viņa iniciatīva. Ja mēs paskatāmies vēsturē, droši vien ir kāds iemesls, kāpēc Liepājas teātris kļuva no valsts teātra par pašvaldības dotētu teātri. Jā, Liepājā teātrim ir jābūt. Tā ir mana pārliecība, bet ir jāsaprot, par ko atbild valsts un par ko atbild pašvaldība. Nevar būt tā, ka valsts ir tikai vainīga.

Kāds skats uz jauno Nacionālā teātra sezonu?

Mēs esam radījuši pilnu sezonu, un es to esmu nosaucis par sapņu sezonu. Sapņu sezona tāpēc, ka šie mērķi un plāni var sabrukt jebkurā brīdī, bet mēs esam nolēmuši, ka strādājam un veidojam izrādes, ņemot vērā visus apstākļus un sanitāro protokolu.

Foto: Latvijas Nacionālais teātris sāk savu 102. sezonu.

Noslēgumā lūgšu jums praktisku padomu – kā latvietim saglabāt vēsu prātu šajā laikā?

Vienkārši elpot un domāt. Slimība ir. Noteikumi ir jāievēro. Noteikumi balstās fizikā, nevis izdomājumos. Pieslēgt smadzenes, lasīt un analizēt lietas racionāli. Mazāk atstāt vietu tam nezināmajam x faktoram. Ir lietas, kas mums likušas izskatīties labāk nekā citām valstīm. Un tas ir arguments.

Jānis Vimba

FOTO: Jānis Škapars/TVNET