Ja skatās kartē, jūras piekrastē kā krellēs savērtas bākas - aizejošā laikmeta liecības. Attīstoties tehnoloģijām, bākas pamazām zaudē savu navigācijas būves statusu. No Ainažiem līdz Papei jūrā gaismas zibšņus raida 26 bākas.

Vienas dienas ceļojumu pa Kurzemes piekrastes bākām sākam degvielas uzpildes stacijā NESTE. Kad mūsu automašīnas bāka ir pilna, varam doties ceļā bez bažām, ka iestrēgsim uz nomaļas piejūras takas. Laiks lutina - saule silda jau rīta agrumā.

Vispirms jāpietur pie Ragaciema veikala “Skudras” un jānopērk mājās cepta maize, dzelteni, pufīgi pīrāgi, kvass un pasaulē garšīgākās žāvētās vistas. Es nepiederu pie cilvēkiem, kas brīvdienas pavada, grilējot gaļu un plosot žāvētu putnu stilbus, bet no Ragaciema vistiņas, kas garšo kā bērnībā, atteikties nespēju. Var izvēlēties arī zeltainas reņģes vai lucīšus, ko laukumā aiz baltām letēm tirgo sievas. Kad dodos uz šo jūrmalu, man ir rituāls - sēdēt jūras krastā un ar rokām ēst vietējos žāvējumus, notašķoties līdz elkoņiem. Lieliem kumosiem, tā, lai pil un tek.

Tad jūtos kā pirāts vai vikings ar milzu ēstgribu, kuram par galda kultūru nospļauties.

5

Mēs šaujamies tālāk un auto salonā sākam justies kā vistu žāvētavā.

Ja plānojat piestāt pie visām bākām, ko izmet Google karte, uz intuīciju paļauties nav ieteicams - labāk sekot navigācijai, vienlaikus saglabājot modrību. Dažas bākas tā saplūst ar piekrastes ainavu, ka ar degunu telefonā riņķo ap tām dažu desmitu metru attālumā un nepamani.

30 metru augstā funkcionējošā Ragaciema bāka būvēta 1960. gadā un skaitās militārs objekts. Uzkāpt tajā, saprotams, nedrīkst. Bākas navigācijā sāka izmantot pirms 500 gadiem un joprojām tās ir vadugunis jūrasbraucējiem.

Toties jūra ir mierīga, dūmakaini pelēka un silta kā piens.

5

Gulbji laiski slīd pa ūdens virsmu, brīžam, apmetot kājas gaisā, iebāž galvas ūdenī. Idille! Daži laimīgie sauļojas, citi raitā solī ar mugursomām plecos dodas pārgājienā gar jūras krastu. 

Nākamā pietura aiz krustojuma, kur vietējie garām braucošajiem atpūtniekiem par bargu naudu tirgo sēnes, ogas un visādus mājas labumus. Pipargurķīši, melleņu sīrups, meža aveņu ievārījums, priežu pumpuri sīrupā, pieneņu medus, vīriešu zapte, apšubekas, bērzlapes, kaltētas baravikas, ar acīm baudu Plieņciema Jāņa tirgotos našķus. Viss no pašu dārza un meža, viņš paskaidro.

FOTO: Jānis Vingris

Abi ar sievu pēc aiziešanas pensijā mazliet pa vasarām piepelnoties. Uz Plieņciemu viņš pārcēlies deviņdesmit gadu beigās, strādājis Engures zivju cehā, Burciņa maksā ap desmit eiro. “Sieva gatavo. Ja es taisītu, tad maksātu 100 eiro,” smejas Jānis. Lai tirgošana iet no rokas! Mums jāsteidzas tālāk.

Albatross un bēgošās bākas

Zušu ciems! Vispār jau Engure, kuras nosaukums radies no lībiešu vārda “angern”, kas nozīmē “zutis”. Engure ir sena apdzīvota vieta - lībiešu ciems te bija jau 12. gadsimtā. Viss, kas te ir, saistīts ar jūru. 16. gadsimtā te bija paliela zvejas osta. Neliela moderna osta Engurē ir arī tagad. 1875. gadā Engurē atvēra jūrskolu, kas darbojas joprojām - kā Rīgas Jūras akadēmijas filiāle. Meklējot Engures bāku, nonākam pie tāda kā dīķa, ko apjož parks ar tiltiņu pār upīti, pastaigu takām un soliņiem. Pārsteidz, ka pilsētnieciskais parks atrodas dažus metrus no pludmales. Pie pašas jūras rozēm apjozta dienas sociālās palīdzības centra ēka, kas vairāk līdzinās greznai viesu mājai.

Vai esat pamanījuši, ka jūra katrā vietā ir cita?

5

Engurē tā ir koši zila, magnetizējoša. Izskatās kā kāpa, bet nav - tas ir Engures pilskalns, Marijas kalns, valsts nozīmes kultūras piemineklis. Visticamāk, paugurs radies hercoga Jēkaba laikā, kad Vecupē padziļināja ostu. Taču savulaik jūrskolas audzēkņi mēģināja rakties kalnā, līdz uzdūrās durvīm, bet rakšanu pārtrauca, jo viens no skolēniem gandrīz aizgāja bojā. Engurē 17. gadsimtā atradās Kurzemes hercogam Jēkabam piederoša dzelzs manufaktūra.

Tālruņa navigācijā Engures bāka ar mums spēlējas - tā vienmēr ir mazliet citā virzienā. Beidzot priedēs ieraugām tikai 19 metrus augstu režģotu torni ar sarkanu un baltu dēļu apšuvumu. Tā ir 1954. gadā celtā bāka.

FOTO: Jānis Vingris

Pie Ķesterciema pamanām padomju laiku betona dekoru - atpūtas komplekss “Albatross” - un, daudz neprātojot, braucam skatīties, kā mums šķiet, 20. gadsimta monstru. Aiz mazdārziņiem  bleķa garāžu vai laivu novietņu rinda un pārtikas kiosks no tumši brūniem dēlīšiem deviņdesmito stilā. Aiz visnotaļ laucinieciski mīlīgām daudzdzīvokļu mājām, kuras, visticamāk, celtas “Albatrosa” darbiniekiem, manāms atpūtas komplekss. Ielūkojos tāda kā angāra logā, un ieraudzītais mulsina: tajā ierīkots improvizēts birojs. Rasējumiem un attēliem apkrauti galdi, aiz kuriem rosās, redzams, ka ne jau vietējie. Nomaļus, jūras krastā, 11 hektāru platībā, slēgtā teritorijā top vienreizējs apbūves projekts - “Albatross Home”. Projekta pārdošanas vadītāja Līga Lapsale stāsta, ka pavisam drīz te būs ekskluzīvu dzīvokļu ciemats ar baseinu, SPA, sporta kompleksu, grila vietām, veloceliņiem. Un jūru - bet tā jau pati par sevi. Pat bez īpašas reklāmas dzīvokļi tiek izķerti kā karsti pīrādziņi.

Cena nemulsina, un nav jau arī nemaz tik traka - sākot no 35 000 eiro.

5

It īpaši, ja jūra ir 100 metru attālumā, bet Rīga 60 kilometru. Tikmēr mēs vēl paspējam izbaudīt “Albatrosa” padomju vēstures šarmu.

FOTO: Jānis Vingris

Greizā būdiņa kāpās drīz, iespējams, kļūst par kafejnīcu eko stila cienītājiem un miera izslāpušajiem. Vou, uzkalnā ir tornis! Ne gluži bāka, bet pamests ūdenstornis, ko tagad apdzīvo tikai baloži un mobilo sakaru operatori. Pa šaurām metāla kāpnēm līdz potītēm putnu mēslos kāpjam augšup. Kāpnes ļogās, baloži neveikli bēg, bet pūliņi ir tā vērti, jo no jumta uz Ķesterciemu paveras debešķīgs skats.

Sauszemes pirāti

Mūsdienās jūrmalciemos valda rāms baudītāju gars - vasaras mājas sapirkuši turīgi pilsētnieki, kas, ietinušies vien frotē dvielī, bezmērķīgi klīst pa kāpām, un arī vietējie ietur uz tūrismu orientētu stilu, kas ļauj nopelnīt. Tomēr pievērsiet uzmanību vietējiem - jūrmalnieces ir šerpas, nekādas “pelēkās peles”, vīri vārdos smagnēji un skopi. Lepni un kareivīgi tie sauszemes pirātu - kājgriežu pēcteči. 

Senos laikos jūrmalciemos no romantikas nebija ne vēsts. Lai izdzīvotu, bija vajadzīga izturība, drosme, neatlaidība un skarbs raksturs.  15., 16. gadsimtā jūras krastā no Mērsraga līdz Kolkai dzīvoja sauszemes pirāti, kas ar viltus bākugunīm vilināja krastā kuģus un, kad tie uzskrēja uz akmeņiem un nogrima, izlaupīja. Kāda no daudzajām leģendām vēsta, ka vietējie piesējuši govij kaklā lukturi un laiduši staigāt gar jūras krastu, tā mānot jūrasbraucējus, kurus drīz vien gaidīja droša nāve. Starp noslīkušajiem jūrniekiem bija turīgi ļaudis, kas nēsāja ādas zābakus. Novilkt zābakus uzblīdušajam slīkonim nevarēja, bet zābaki bija govs vērtībā.

Tādu mantu prom nemetīsi, tāpēc vietējie pārmeta krustu, nogrieza mironim  kājas un pakāra kokā, lai izžūst.

5

Rumpi apraka. Pēc laika miesas gabali izkrita no zābakiem, tos izknābāja putni un apēda tārpi, bet ļaudis tika pie kārotajiem zābakiem. Bija arī cita metodika. Baidoties, ka kājas ar vērtīgajiem zābakiem kāds aiznesīs, vietējie tās nesa mājās un uzlika uz mūrīša, lai izkalst. Tāpēc vietējos dēvēja par kājgriežiem. Vispār jau kājgrieži nebija nekādi nežēlīgie laupītāji, bet vienkārši cilvēki, kuri grūtos laikos spītīgi centās izdzīvot. Tomēr vietas, saistītas ar kuģu dārgumiem, palikušas turpat, kur bijušas. Mērsraga pagastā līdz šai dienai stāv akmens, kur pirāti dalījuši salaupīto. Savukārt Zepu mājvieta esot sena laupītāju dzīvesvieta. Iepretim Sērragiem vietējie kāpās kurinājuši ugunskuru. 

Ne jau visus kuģus postā iedzina jūrmalnieki. Jūras šaurums ir grūti kuģojams, tāpēc ne mazums kuģu paši uzskrēja uz sēkļa vai akmeņiem. Ja kuģus neaplaupīja, bet izglāba, Rīgas rāte glābējiem maksāja labu naudu.

Starp citu, pasaulē šāds bizness joprojām pastāv - ar kuģu glābšanu var labi nopelnīt.

5

Daudzus gadsimtus ļaudīm savu labumu atnesa jūra. Gadījās, ka pēc vētras jūra izskalo veselas kravas, noskalotas no kuģiem. Pirms dažiem gadu desmitiem jūra izskaloja lielu papīrmalkas kravu. Kāds nasks vietējais aizveda un pēc kāda laika nopirka jaunu mašīnu.

Rojas, Kolkas, Slīteres bākas

Tālāk uz Roju! Domājat - zvejniekciems, kur ož pēc jūraszālēm un zivīm? Nekā, moderns, labiekārtots centrs, bet pludmale vispār super! Ziedi, zālājs, dekoratīvi elementi, norādes, meitene ar saldējuma ratiem, spoži metāliski ūdens krāni, tualete ar spoguli, celiņi no koka dēlīšiem, sporta laukumi. Rīgas pludmales blakus nestāv. Vienīgi ar bākām ķeza - tās ir vairākas. Saldējuma pārdevēja saka, ka zaļā esot visjaukākā, un mēs pa akmeņainu molu, izbiedējot kaiju baru, dodamies līdz mazam, zaļam un apaļam namiņam. Iepretim ir tāda pati oranža bāka. Ar ko šī labāka, tā arī nesaprotam.

Bāku izskats ir svarīgs. Gadsimtiem ejot tās nekad netiek pārkrāsotas citā krāsā, lai nemaldinātu jūrasbraucējus. Arī bākuguns ir tā pati - pārsvarā balta.

FOTO: Jānis Vingris

Tomēr īstā laikam ir 30 metru augstā Ģipkas bāka, kuru sameklēt nav laika, jo gribam redzēt Baltijā augstāko bāku - Miķeļbāku. Neiegriežamies arī Kolkasragā, kur Mazjūra tiekas ar Dižjūru un ko gadā apmeklē ap 50 tūkstošiem tūristu. Kolkai, tāpat kā Slīterei, jāvelta atsevišķs ceļojums.

Slīterē ir savāda bāka - 5 kilometrus no jūras Zilo kalnu kraujas malā. Kādreiz tā bija viena no augstākajām bākugunīm Baltijas jūras krastā, bet tagad ir zaudējusi navigācijas būves statusu un kalpo kā skatu tornis un nacionālā parka izstāžu zāle. Esmu bijusi Slīteres bākas tornī, no kura labā laikā var redzēt Sirves raga kontūru Sāmsalā un Irbenes radiolokatora šķīvi. Arī Kolkā ir bāka - jūrā, sešus kilometrus no raga uz mākslīgas salas, ko 19. gadsimta 80. gados uzcēla, ar laivām savedot laukakmeņus. 

FOTO: Raimonds Rāts

Ziemā darbi neapstājās - akmeņus pa ledu vilka ragavās.

5

Līdz pat 1979. gadam Kolkas bākā dzīvoja bākas apkalpotāji ar ģimenēm. Uz akmens salas turēja pat mājlopus. 

Stāt, tālāk iet aizliegts!

Miķeļbāka atrodas Miķeļtorņa ciemā. 62 metrus augstā bāka ir iespaidīga. Pirmo reizi  bāku šajā vietā uzcēla 1884. gadā. Pēdējo reizi tornis pēc saspridzināšanas kara laikā atjaunots 1957. gadā. Bāka ir, bet klāt netiekam. Priekšā draudīgi vārti ar uzrakstu “Ieeja aizliegta!”. Turpat aiz žoga ir no skata apdzīvota māja - kaut kā taču cilvēki tajā iekļūst! Neliekamies mierā - ja nav durvju, pa kurām iekļūt, meklējam caurumu žogā. Un atrodam.

FOTO: Jānis Vingris

Mājas saimnieks Dzintars nešķiet priecīgs par to, ka bāka apmeklētājiem slēgta un viņam tūristiem, kas neizpratnē snaikstās ap žogu, jāskaidro, ka tāds, lūk, ir bākas apsaimniekotāja - Rīgas brīvostas lēmums. “Cilvēki paši vainīgi - atbrauc piedzērušies, knapi kājās turas: “Uzlaid bākā!” Es nevaru katru stutēt. Kurš atbildēs, ja kaut kas notiks?” viņš stāsta. Brīvosta lēmusi bāku apmeklētājiem slēgt.  Dzintaram tā kā mazliet žēl. Viņa dzīvesbiedre bākā nostrādāja 18 gadus. Arī viņš vēl nesen pļava zāli ap bāku, kopa apkārtni, bet tagad nekā. “Tur bija daudz, ko darīt, - uzturēt kārtībā kāpnes, torni, mazgāt logus,” viņš stāsta. Padomju laikos bākā strādāja vairāk nekā desmit cilvēku un ar ģimenēm dzīvoja mājā dažu soļu attālumā no bākas. “Te bija veikals, bibliotēka,” rāda Dzintars.  Mazais baseins pie bākas gan bija domāts ugunsdrošībai, bet kalpoja arī kā rota. Kā ir dzīvot pie pašas bākas, jautāju. Vīrs saka, ka, iedegoties bākuguns signālam, viss pagalms kļūst gaišs. Kā apkārtējo māju iemītnieki tumšajā diennakts laikā sadzīvo ar mirgojošo balto bākuguni, man tā arī īsti nav skaidrs. 

FOTO: Raimonds Rāts

Uz Ventspili, kur pa betona enkuru ieskauto Dienvidu mola promenādi aizsoļojam līdz baltai bākai ar zaļo laternu, kas jūrā skatās jau 150 gadu. Gribētos paklaiņot pa novakarē slīgstošās Ventspils bruģētajām ieliņām, bet sāk uzmākties nogurums. Auto uzpildām NESTE, paši uzpildāmies ar stipru kafiju un atgriežamies Rīgā.