Reliģiskā iecietība Latvijā: vai viss ir kārtībā? (20)

Reliģiskā neiecietība zema

Lai gan visaptverošu pētījumu par reliģisko iecietību Latvijā nav, tomēr tika veiktas vairākas atsevišķas socioloģiskās aptaujas. Piemēram, saskaņā ar Eiropas Komisijas (EK) 2019. gadā publicētās aptaujas rezultātiem, aptuveni 70 % Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka diskriminācija, kas ir saistīta ar cilvēka reliģiju, Latvijā ir reti sastopama parādība. Vien 12 % atzina, ka tā esot izplatīta. Savukārt, kā izriet no Valsts drošības dienesta (VDD) atbildes vēstules portālam TVNET, 2019. un 2020. gadā nav ierosināts neviens kriminālprocess saistībā ar iespējamu reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu.

Tomēr ir netiešas pazīmes, kas liecina par zināmu reliģisko neiecietību, TVNET norādīja Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece Agita Misāne (patlaban kandidē Rīgas domes vēlēšanās no Attīstībai/Par!, "PROGRESĪVIE" saraksta, bet rakstā pauž profesionālo, nevis politisko viedokli – red.).

“Piemēram, Rebekas Kohas nesenais konvertēšanās [islāmā] gadījums. Tas rāda, ka mums nav viss kārtībā ar iecietību.

Tāpat sociālajos tīklos ir vērojamas visādas antisemītisma izpausmes. Ir par ko padomāt,” sacīja Misāne.

Vienlaikus pētniece atzīst, ka reliģiskās neiecietības vektors ir mazliet mainījies, salīdzinot, piemēram, ar pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Toreiz neiecietība esot bijusi vērsta pret tā sauktajām jaunajām reliģiskajām kustībām, piemēram, pret Jehovas lieciniekiem.

Mūsdienās neiecietības galvenais virziens ir islāmticīgie. 

Lai uzzinātu vairāk par reliģiskās iecietības uztveri Latvijā, TVNET sazinājās ar četru Latvijā pārstāvēto reliģiju pārstāvjiem.

Kā sarunā ar TVNET atklāja Latvijas Islāma kultūras centra dibinātājs un musulmaņu draudzes “Mardžani” priekšsēdētājs Zufars Zainullins, musulmaņi Latvijā jūtas brīvi un neapspiesti.

“Latvijā mēs – musulmaņi - jūtam pilnīgu ticības brīvību. Mums ir lūgšanu telpa, kurā mēs veicam mūsu islāma rituālus, noturam lūgšanas, rīkojam svētkus bez jebkādiem ierobežojumiem,” stāstīja Zainullins.

Vienlaikus viņš atzīst, ka Latvijas iedzīvotājiem ir maz informācijas par islāmu. Tādēļ viņi pret musulmaņiem izturas piesardzīgi.

Līdzīgu viedokli par iecietību portālam ir paudis Rīgas sinagogas “Peitau Šul” rabīns Elijohu Krūmers. Līdz šim vīrietis nav saskāries ar nesaticību no citu reliģiju pārstāvjiem, izņemot maznozīmīgas antisemītisma izpausmes sadzīvē.

“Ja mēs runājam par manu ticību, par jūdaismu, kaut kāds antisemītisms neapšaubāmi Latvijā pastāv, bet nevar teikt, ka mēs izjūtam kaut kādus draudus, jūtamies apdraudēti vai ka mums būtu reāla saskarsme ar kaut kādu konkrētu neiecietību,” skaidroja Krūmers.

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags augstu vērtē reliģiskās iecietības līmenī Latvijā. Līdzīgās domās ir arī Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Reliģijas loma integrācijā: neapzināts resurss vai šķērslis?

Kā stāsta reliģiju pētniece Agita Misāne, bieži vien pirmā vieta, kur vēršas iebraucēji pēc palīdzības, pārceļoties uz citu valsti, ir reliģiskā kopiena. Pat ja pastāv atšķirības starp tautām, šajās vietās iebraucēji var satikt cilvēkus ar kopīgām reliģiskām vērtībām.

“Ja reliģiskās kopienas gribētu, tad viņas varētu būt ļoti spēcīgs integrācijas instruments.

Tur arī ir stāsts par reliģiskajiem līderiem, kuri ir bieži vien tā lielākā autoritāte, kas emigrantam ir,” sprieda pētniece.

Zufars Zainullins piebilst, ka reliģija esot nepelnīti atdalīta no valsts, jo tā cilvēkiem varot būt morāls ieguvums.

Arī Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs uzskata, ka reliģijas loma sabiedrības integrācijā ir ļoti nozīmīga, jo “tradicionālās konfesijas apvieno dažādu tautību un politisko uzskatu cilvēkus uz vienotas vispārcilvēcisko un garīgo vērtību bāzes”.

Kritiskāku viedokli pauda Jānis Vanags. Luterāņu garīdznieks uzskata, ka integrācija notiek ap kopīgām vērtībām. Tādēļ

mēģinājumi vienā teritorijā organizēt cilvēku dzīvi ar krasi atšķirīgām vērtībām agrāk vai vēlāk noved pie sadursmēm.

“Latvijas sabiedrība Eiropā integrējusies, pateicoties Rietumu kultūras kopīgajam, judeokristīgajam vēstījumam, un savu savdabību uzturējusi ar latvisko dzīvesziņu, kas ir veidojusies folkloras un kristīgās ticības mijiedarbē. Tas ir konstatēts arī Satversmes preambulā,” pauda Vanags.

Garīgo lietu padome

Garīgo lietu padome ir konsultatīva institūcija, kas koordinē valsts un reliģisko organizāciju sadarbību. Tostarp padomes kompetencē ietilpst viedokļa izteikšana Latvijas valsts institūcijām par jautājumiem, kas saistīti ar reliģisko organizāciju darbību. Padomi vada Latvijas Ministru prezidents, un tās sastāvā ir reliģisko organizāciju vadītāji un tieslietu ministrs. Jāpiebilst, ka runa ir vien par tradicionālajām reliģiskajām organizācijām.

TVNET interesējās Tieslietu ministrijā, kāpēc šajā padomē lielākoties ir pārstāvētas kristīgās konfesijas. Ministrija skaidroja, ka tradicionālās reliģiskās organizācijas apvieno lielāko daļu Latvijas ticīgo, kā arī tradicionālo reliģisko organizāciju kultūrmantojums esot būtiska Latvijas valsts sastāvdaļa.

Turklāt Latvijā ir apmēram 1 300 000 kristiešu un salīdzinājumam vien apmēram 180 budistu un 140 islāmticīgo personu. Ņemot vērā minēto, netradicionālo konfesiju ticīgo skaits ir samērā neliels, lai pārstāvētu konfesijas viedokli koordinējošā institūcijā, uzskata Tieslietu ministrija.

Taču netradicionālās reliģiskās savienības var piedalīties citas institūcijas - Reliģijas lietu konsultatīvās padomes – sēdēs. Šīs padomes mērķis ir veicināt reliģijas brīvības tiesību ievērošanu, kā arī sekmēt savstarpēju izpratni starp dažādu reliģisku uzskatu piekritējiem Latvijas sabiedrībā. Ne islāmticīgie, ne, piemēram, budisti nav izveidojuši tādu apvienību, kas pēc savas juridiskās formas būtu reliģiskā savienība.

TVNET aptaujātajiem reliģisko organizāciju pārstāvjiem ir dažādas domas par Garīgo lietu padomes sastāvu.

Musulmaņu biedrības “Mardžani” vadītājs Zufars Zainullins sacīja, ka vietējiem musulmaņiem ir nepatīkami, ka deviņdesmitajos gados valsts islāmu faktiski ierindoja tā saukto jauno reliģiju vidū. Un tomēr musulmaņi pret to izturoties mierīgi. Zainullins uzskata, ka ar laiku šis jautājums tiks atrisināts.

Savukārt pēc Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga domām, iekļūšana Garīgo lietu padomē nav atkarīga no sekotāju skaita. Tajā piedalās baznīcas un reliģiskās savienības, par kurām ir pieņemti speciālie likumi. Atskaites punkts bija pirmskara Latvijas Republikas Civillikums, kurā ir uzskaitītas baznīcas, kurām valsts bija deleģējusi tiesības reģistrēt laulības, skaidroja Vanags.

“Ja islāmticīgie vai kāda cita reliģiska savienība vēlētos iekļauties padomes sastāvā, tai būtu jāiet tāds pats ceļš kā pārējiem –

jānoslēdz sadarbības līgums ar valsti un Saeimai par to jāizdod speciālais likums,” uzskata luterāņu garīdznieks.

Vaicāts, vai padomes sastāvā vajadzētu iekļaut netradicionālo reliģisko organizāciju pārstāvjus, Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankēvičs atbildēja, ka “budistu, musulmaņu vai dievturu kopienām vēsturiski nav bijusi tieša saikne ar Latvijas valsts izveidošanos. Mēs esam atvērti šīm kopienām un gaidām no viņu puses pozitīvu ieguldījumu mūsu sabiedrības integrācijā un attīstībā.”

Visbeidzot RSU vadošā pētniece Agita

Misāne uzskata, ka esošais Garīgo lietu padomes sastāvs tomēr ir relikts no deviņdesmitajiem gadiem,

kad atšķirība starp tradicionālām un netradicionālām reliģiskām grupām bija daudz lielāka nekā tagad. Pēc pētnieces domām, sabiedrība tikai iegūtu, ja Garīgo lietu padomes sastāvs paplašinātos.

Raksts tapis projekta Nr. PMIF/7/2019/2/01 ietvaros, ko īsteno Rīgas Stradiņa universitāte.​