Ja citas pilsētas ir tapušas vēsturiski, laika gaitā mainoties varai, sabiedrībai, arhitektūras tendencēm un laikmeta vērtībām, tad Brazilja ir kontrastējošs elements uz citu fona. Kad pilsēta tika inaugurēta 1960. gadā, tā izcēlās ar radikālu un māksliniecisko pilsētas izkārtojumu, modernisma stila celtnēm un avangarda ainavu arhitektūru. "Brazilja ir modernisma utopijas paraugs, kas pauž optimismu un cerību nākotnei," tā teicis Lasvegasas Arhitektūras universitātes profesors Stīvens Leimans. Braziljas uzcelšana ir uzskatāma par augstāko pilsētplānošanas sasniegumu 20. gadsimtā, bet diemžēl šī pilsēta nav spējusi pilnībā saglabāt perspektīvu un oriģinālu identitāti mūsdienās, vēsta arhitektūras portāls "Architectural Digest". 

Kaut arī Bazilja ir vien 60 gadus veca pilsēta, tās pirmsākumi ir meklējami 1789. gadā, kad Brazīlijas revolūcijas kustības līderis Hoakims Hosē da Silva Ksavjērs jeb Tiradentes nāca klajā ar ideju, ka valsts galvaspilsētai būtu jāatrodas centrālajā daļā, nevis okeāna krastā, kā tas bija ar iepriekšējo galvaspilsētu - Riodežaneiro. Šī iecere tika ņemta vērā, bet to iekļāva Brazīlijas konstitūcijā tikai teju 100 gadus vēlāk - 1891. gadā, bet plānus sāka īstenot vien 1956. gadā.  

Lai gan doma par pilnīgi jaunas pilsētas celšanu varētu šķist pat pārāk ambicioza, šādas idejas ir realizētas citviet pasaulē arī senāk. Savulaik, 19. gadsimtā, no nulles tika uzcelta ASV galvaspilsēta Vašingtona un Austrālijas pilsēta Kanbera. Braziljas galvenajam pilsētplānotājam Lucio Kostam bija unikāla vīzija, kurai par pamatu kalpoja abu šo mākslīgi uzbūvēto pilsētu plāni.

Pilsētplānotājs bija iecerējis pilsētas centrā radīt lidojoša putna vai lidmašīnas atveidu, kas simbolizētu attīstību, kā arī trīs monumentālas valdības ēkas, kuras tiktu sauktas par "Trīs varām". Nostāk no pilsētas centra plānos bija iekļauti apdzīvojamie bloki un zaļās zonas. Kostas plānos visa pilsēta būtu apbūvēta ap centrālo automaģistrāļu sistēmu - kā nekā, tolaik automašīnas uzskatīja par sabiedrības nākotnes neatņemamu daļu. 

Pilsētas galvenais arhitekts bija modernists un Lekorbizjē arhitektūras piekritējs Oskars Nīmeiers, kas pilsētu skatīja kā futūrisma paraugu. Viņš katrā pilsētas nozīmīgajā ēkā centās iedzīvināt nākotnes ilūziju, piemēram, viens no slavenākajiem arhitekta veikumiem ir kroņa formas katedrāle. 

Tiesa, Braziljas radītāju plāni tika gan slavēti, gan arī kritizēti. Vairums arhitektu paļāja pilsētas modernisma stila celtnes, apgalvojot, ka tās nebūt neatbilst laikmeta prasībām, bet drīzāk atgādina klasicismu vai neoklasicismu. Tomēr būtiskākais trūkums ir pilsētas neatbilstība mainīgajām nākotnes vērtībām. Sākotnēji tika cerēts, ka Brazilja būs progresīva pilsēta, kas garantēs augstas kvalitātes dzīvesveidu tās iedzīvotājiem, tomēr mūsdienās rezultāts ir visai pliekans. ASV arhitekts Kobijs Karps skaidro, ka Braziljā teju neeksistē ikdienišķā pilsētas dzīve, kura ir novērojama citās Brazīlijas pilsētās. "Lielākoties cilvēki šeit dodas uz darbu, bet vakaros - mājās, savukārt pilsētas centrālajā daļā neviens neuzturas," atklāj Karps. 

Tāpat ir novecojis tā laika koncepts par automašīnu-centrisku pilsētu - tolaik arhitekti uzskatīja, ka pilsētā dominēs automašīnu satiksme, bet mūsdienu paaudze dod priekšroku velosipēdiem vai staigāšanai. Vēl visai problemātiska ir pilsētas attīstīšana un paplašināšana - pilsētas centrs ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā, kas nepieļauj pilsētas papildu apbūvi.

Patlaban Brazilja ir ceturtā lielākā pilsēta Brazīlijā, kurā mitinās vairāk nekā 2,5 miljoni iedzīvotāju, tomēr vien tikai 10% no tiem dzīvo pilsētas "vēsturiskajā" daļā, bet pārējie - ap pilsētu apbūvētajās apkaimēs. Jāteic, ka bez šiem trūkumiem, Brazilja ir iemīļota pilsēta tieši vietējo iedzīvotāju vidū, turklāt šis projekts ir uzskatāms par absolūtu veiksmes stāstu - pilsēta tapa un tika apdzīvota rekordīsā laikā, bet mūsdienās tā turpina nosacītu attīstību.