Esam pieraduši uzskatīt, ka Padomju Savienība pilnībā sabruka pirms 30 gadiem. Taču notikumi Baltkrievijā - vietā, kur dažādi PSRS komponenti tika saglabāti ilgāk nekā citur - ir liecība tam, ka tās sabrukums nav beidzies un joprojām ietekmē ģeopolitisko klimatu, domnīcas "Atlantic Council" publicētā rakstā norāda Minskas žurnālists Franaks Viačorka.
Mūsdienu Baltkrievijas nacionālā atmoda ir īpaši ievērojama ar to, ka notiek valstī, kas turējusies pie PSRS tradīcijām, simboliem un naratīviem ar daudz lielāku entuziasmu nekā jebkura cita bijusī padomju republika. Kaut arī Putina Krievija pēdējo divu gadu desmitu laikā ir ļoti daudz darījusi, lai reabilitētu noteiktus padomju pagātnes aspektus, Lukašenko Baltkrievija turpināja sekot komunisma laikmetam specifiskajai valsts pārvaldei un ekonomiskajai praksei.
Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko 26 valdīšanas gadu laikā pārvērta valsti par savu miniatūro Padomju Savienību.
Kad 1994.gadā Lukašenko pirmoreiz nāca pie varas, viņš skaidri parādīja savus nodomus, atsakoties no neatkarīgās Baltkrievijas baltsarkanbaltā karoga par labu sarkanzaļajam karogam, kas tika lietots padomju periodā. Tika atdzīvināti vairāki citi padomju ikdienas dzīves aspekti, sākot ar komjaunatnes stila jauniešu organizācijām un beidzot ar to, ka augstskolās obligāti jāstudē Lielais Tēvijas karš (Otrais pasaules karš). Tika ieviests autoritārs valdības modelis. Pēc Lukašenko pirmās ievēlēšanas vairs nenotika nevienas pašas brīvas un godīgas vēlēšanas. Vienlaikus baltkrievu valoda nonāca marginalizētā lomā, bet krievu valodas loma pieauga līdz tādam līmenim, ka 2020.gadā gandrīz 90% baltkrievu bērnu mācās krievvalodīgajās skolās.
Ņemot vērā Lukašenko dominanci uz politiskās skatuves, publiski paust iebildumus bija grūti. Bet lēnām izauga jauna baltkrievu paaudze, kura negribēja neko kopīgu ar nostalģiju pēc padomju režīma. Pēdējo desmit gadu laikā šī paaudze kļuvusi daudz dzirdamāka valsts sabiedriskajā dzīvē. "Telegram", "YouTube", zemo cenu aviosabiedrības un globalizētā popkultūra viņus pilnībā atsvešinājusi no Lukašenko arhaiskā autoritārisma.
2000.gados daudzi baltkrievu jaunieši sapņoja par emigrāciju. Taču dažos pēdējos gados šo tendenci nomainījusi jauna un pašpārliecināta baltkrievu identitāte, kurai svarīgas valsts senās kultūras saknes un bagātīgais eiropeiskais mantojums un kura vienlaikus arī noliedz imperiālistiskos naratīvus, ko uzspieduši krievu un padomju dominances gadi. Nav brīnums, ka baltkrievu jauniešiem ir tik nozīmīga loma šī brīža protestos par demokrātiju.
Jaunās un neatkarīgās baltkrievu nacionālās identitātes veidošanās procesā bijuši vairāki zīmīgi notikumi. 2013.-2014. gada Eiromaidana revolūcijai Ukrainā bija īpaši liela ietekme uz baltkrieviem, daudzi no kuriem juta līdzi ukraiņu pūliņiem atbrīvoties no autoritāra valdnieka un pieņemt postimperiālistisku nacionālo identitāti.
Tūkstošiem baltkrievu devās uz Kijevu un notikumus vēroja paši savām acīm. Baltkrievijā Ukrainas nacionālā atmoda radīja nepieredzētu interesi par baltkrievu kultūru. Eiromaidana revolūcijas laikā baltkrievus arvien biežāk varēja redzēt tautiska stila apģērbos. Visā valstī parādījās jaunas iespējas apgūt baltkrievu valodu.
Vēl viens simbolisks brīdis bija 19.gadsimta baltkrievu nacionālā varoņa Kastus Kalinovska mirstīgo atlieku pārbedīšana 2019.gadā. Viņš bija viens no 1863.gada sacelšanās līderiem. Kalinovskis tiek uzskatīts par modernās Baltkrievijas valsts tēvu. Pēc neveiksmīgās sacelšanās krievi izpildīja Kalinovskim nāvessodu. Viņa pīšļi 2019.gadā tika identificēti Viļņā, kur tie pēc tam tika svinīgā ceremonijā pārbedīti. Tūkstošiem baltkrievu apmeklēja ceremoniju, daudzi to raksturoja kā pieredzi, kas mainījusi viņu skatījumu uz dzīvi. Kalinovska apglabāšana arī deva jaunu dzīvību diskusijām par mūsdienu Baltkrievijas vēsturiskajām saitēm ar Lietuvu un Poliju.
Pēdējo desmit gadu laikā mainīgie priekšstati par Baltkrievijas identitāti un vēsturi atspoguļoti arī aizvien daudzveidīgākajā mediju ainavā. Neatkarīgo mediju skaits aug, un tādi mediji kā "Belsat" piedāvā Baltkrievijas vēsturi bez cenzūras. Vienlaicīgi Baltkrievijas dzīvīgās kino un laikmetīgās mākslas jomas arī spēlējušas nozīmīgu lomu jaunas, nepadomiskas identitātes evolūcijā.
Neseno prezidenta vēlēšanu kampaņas sākumā opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska un viņas partnere Marija Koļesņikova nerunāja par nacionālo identitāti, bet gan koncentrējās uz prasību pēc brīvām vēlēšanām. Piesardzīgā pieeja bija balstīta uz opozīcijas bailēm atstumt noteiktas sabiedrības grupas, īpaši vecākās paaudzes.
Taču baltsarkanbalto karogu arvien lielākā klātesamība mītiņos parādīja identitātes jautājuma svarīgumu.
Protestos dominējošais baltsarkanbaltais alternatīvais Baltkrievijas karogs ir spēcīgs simbols. Tā pirmsākumi meklējami īsajā brīvvalsts laikā 1918.gadā pēc Krievijas revolūcijas, un tas uzskatāms par Baltkrievijas neatkarības centienu emblēmu. Pretstatā tam, uz Lukašenko 90.gados pieņemto sarkanzaļo karogu daudzi skatās kā uz simbolu padomju stila iztapībai Kremlim.
Pēdējo nedēļu notikumi tikai vēl vairāk nostiprinājuši šīs kontrastējošās asociācijas. Vairāki policijas brutalitātes upuri tika aizturēti par baltsarkanbaltā karoga izrādīšanu, kamēr valdības mītiņi ar režīma lojālistiem ir viegli identificējami pēc sarkanzaļajiem karogiem.
Ļoti iespējams, ka šīs lojālistu sanākšanas ir daļa no kampaņas, kuru koordinē pēc 9.augusta Baltkrievijā iesūtītie krievu speciālisti, kuru uzdevums ir Lukašenko režīma informatīvā aizstāvība. Viņu stratēģijā saskatāmas daudzas līdzības ar Maskavas infokaru pret Ukrainu 2013.-2014. gada revolūcijas laikā, sevišķi uzsverot padomju identitāti un emocionāli apelējot pie padomju valstu kolektīvajām ciešanām Otrā pasaules kara laikā.
Nesenajos Lukašenko atbalsta mītiņos sākuši parādīties ar Georga lentīti apsieti karogi.
Tas ir Krievijas imperiālisma simbols, kura saknes meklējamas cara laikos un no kura Baltkrievijā atteicās, jo tas ļoti cieši asociējās ar Kremļa karu Austrumukrainā. Režīma amatpersonas - tai skaitā pats Lukašenko - sākušas dēvēt protestētājus par nacistiem un fašistiem.
Līdzīgas apsūdzības nacismā savulaik bija padomju propagandas atribūts. Nesenākā vēsturē tās kļuvušas par postpadomju Krievijas informatīvo uzbrukumu pret nepakļāvīgajiem kaimiņiem centrālo daļu. Šādas lamas balstās Kremļa Otrā pasaules kara vēstures izkropļojumos. Kad Vācijas karaspēks Otrā pasaules kara laikā okupēja austrumus, tas sākumā atjaunoja padomju varas apspiestos nacionālos simbolus tādās valstīs kā Baltkrievija un Ukraina. Pēc tam Maskava izmantoja asociācijas ar nacistu okupāciju, lai diskreditētu cīņu par neatkarību Ukrainā, Baltkrievijā un Baltijas valstīs, piedēvējot tām fašismu.
Iepriekšējos gados tādas taktikas būtu nostrādājušas, taču šķiet, ka pašreizējā Baltkrievijā tās vairs nedarbojas. Jaunas baltkrievu nacionālās identitātes evolūcija ir jo īpaši skaidri redzama pēdējo desmit gadu laikā, un pēdējo dažu mēnešu notikumi devuši spēcīgu grūdienu šim vēsturiskajam procesam. Krievijas padomju stila propaganda joprojām rezonē dažās Baltkrievijas sabiedrības grupās, taču notikumi ir to bezcerīgi pārvarējuši.
Izmaiņas identitātē neizbēgami sarežģīs attiecības starp jauno Baltkrieviju un kaimiņos esošo Krieviju.
Neatkarīgas baltkrievu nacionālās identitātes rašanās Maskavai nozīmē sarežģījumus piemēroties pārmaiņām valstī, kas Krievijas vīzijā par tās svarīgākajām nacionālajām interesēm joprojām ieņem centrālu vietu.
Tas nenozīmē, ka jāgaida nenovēršams Krievijas iebrukums. Izskatās, ka Kremlis mācījies no savām kļūdām Ukrainā un negribētu piedzīvot vēl vienas "brālīgās nācijas" atsvešināšanos militāras agresijas dēļ.
Tomēr var sagaidīt, ka Krievija saglabās ievērojamo atbalstu Lukašenko režīmam, kas pašlaik sastāv no ekonomiskajiem, drošības, diplomātiskajiem un informatīvajiem komponentiem.
Maskavai jānovilcina laiks un jāatbalsta Lukašenko, līdz parādīsies tai pieņemama alternatīva, kas neļaus Kremlim ciest apkaunojumu tās ierastajā ietekmes sfērā.
Izskatās, ka šobrīd Krievijas rīcībā ir samērā maz rīku pret Baltkrievijas nacionālo atmodu. Krievijā ir maz etnisko krievu, tāpēc no apelēšanas pie krievu identitātes nebūtu daudz jēgas. Baltkrievijā arī nav koncentrēti prokrievisku "kabatu", kas varētu pildīt separātisku funkciju, kā Krimā vai Donbasā. Tā vietā Kremlis drīzāk apelēs pie panslāvisma un pareizticības.
Viens mērķis būs noniecināt vai diskreditēt Baltkrievijas vēsturiskās saites ar Lietuvu un Poliju. Mūsdienu Krievija nespēj sacensties ar Rietumu pasaules pievilcību, taču tai patīk izspēlēt kopīgās vēstures kārti, lai pamatotu attiecību turpināšanu ar kādreizējiem impērijas valdījumiem, piemēram, Ukrainu un Baltkrieviju. Taču šīm valstīm ir arī dziļas vēsturiskās saites ar Centrāleiropu, kas ir senākas par Krievijas iesaisti un kuras lielākoties atceras daudz pozitīvākā gaismā. Maskava ar redzamu aizkaitinājumu reaģēja uz 23.augusta "Brīvības ceļa" akciju, kurā tika veidota dzīvē ķēde no Viļņas līdz Baltkrievijas robežai.
Parādoties neatkarīgai baltkrievu nacionālajai identitātei, mēs iesoļojam jaunā Padomju Savienības sabrukuma posmā. Trīsdesmit gadus pēc tam, kad impērija formāli sabruka, noriets varētu būt pienācis arī pēdējam padomju autoritārisma cietoksnim Centrāleiropā. Jau tagad redzams, ka Baltkrievija nekad nebūs tāda kā agrāk. Pārmaiņu sekas būs jūtamas visā reģionā, un tās galu galā varētu novest pie PSRS sabrukuma pēdējā cēliena pašā Krievijā.
