Savas kultūras kopšana un citu cienīšana. Kā Latvijā dzīvo imigranti dažādās kopienās? (1)

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, šā gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 907 675 cilvēki. No tiem 62 360 jeb 3,3% bija ārvalstu pilsoņi. Vairums citu valstu pilsoņu Latvijā ir ar Krievijas (40 855), Uzbekistānas (5531) un Lietuvas (3080) pasēm.

Cilvēki, kuru izcelsmes valsts nav Latvija, apvienojas gan dažādās formālās kopienās un biedrībās, kas reģistrētas arī Uzņēmumu reģistrā, gan neformālās - piemēram, ārvalstu studenti. Tiesa, precīzu datu par to, cik cilvēku sevi uzskata par šādu kopienu pārstāvjiem, nav.

Daļu kopienu vieno etniskā piederība

Kā norāda Latvijas tatāru-baškīru kultūras biedrības “Čisma” priekšsēdētājs Zufars Zainuļļins, Latvijā dzīvo aptuveni 3000 tatāru un 300 baškīru, savukārt biedrībā ir aptuveni 300 aktīvu dalībnieku. Pats Zainuļļins ir dzimis Latvijā, bet kopienā ir gan Latvijā dzimuši, gan šeit uz dzīvi pārcēlušies dalībnieki. Galvenais vienojošais faktors kopienas dalībniekiem ir tieši etniskā piederība.

Par kopienu cilvēki uzzinājuši dažādi, atklāj Zainuļļins, tai skaitā no jau esošiem tās biedriem, radio, kā arī tās rīkotajos tatāru nacionālajos svētkos Sabuntuj. Kopiena darbojas ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī un Daugavpilī.

“Cilvēks, kurš grib, par mums uzzina,” rezumē “Čisma” priekšsēdētājs.

Līdzīgi veidojusies spāņu kopiena, kuras dalībniece ir Elena. Viņa uz Latviju pārcēlusies pirms diviem gadiem, lai mācītu spāņu valodu Spānijas kultūras centrā “Seneca”. Cik ilgi paliks Latvijā, Elena nemācēja teikt, jo sākumā atbraukusi uz gadu, bet nu jau palikusi uz trešo.

Vairumu savu draugu Elena iepazinusi caur darbu, liela daļa no viņiem arī ir skolotāji. Kopienā ir cilvēki, kas strādā dažādās universitātēs un organizācijās, kur pasniedz spāņu valodu. Elena pastāstīja, ka viņus vieno ne tikai līdzīga nodarbošanās, bet arī dažādas “spāniskas” lietas, piemēram, konkrētu svētku svinēšana.

Izcelsmes valsts pati par sevi nenozīmē piederību kopienai

Taču ne visi, kuri Latvijā ieradušies un aktīvi komunicē ar citiem no šīs pašas valsts, uzskata sevi par noteiktas kopienas daļu. “Seneca” dibinātājs Havjers Latvijā dzīvo jau gandrīz 15 gadus. Šeit viņš nonāca draugu dēļ, ar kuriem iepazinās Spānijā dažus gadus pirms pārcēlās uz Latviju, līdz ar to arī lielākā daļa cilvēku, kas viņam bija apkārt, bija latvieši, un arī šobrīd vairums viņa draugu ir vietējie.

“Šodien es varu pateikt, ka neesmu ļoti aktīvs dalībnieks spāņu kopienā. Es no paša sākuma saistījos ar vietējiem un “tusējos”, un ļoti ātri integrējos,” pastāstīja vīrietis. “Ātri apguvu valodu, tas bija mans galvenais mērķis.”

Runājot par spāņu kopienu, Havjers pauda viedokli, ka tas, vai cilvēks vairāk paliks savā kopienā, vai arī aktīvi veidos attiecības arī ar citiem, atkarīgs no tā, ar kādu mērķi un uz cik ilgu laiku cilvēks ieradies Latvijā. Piemēram, ja cilvēks ieradies uz gadu, visticamāk, viņš būs mazāk ieinteresēts mācīties latviešu valodu un integrēties, jo pēc tam šīs zināšanas nebūs ļoti noderīgas. Tāpat arī liela daļa, kas strādā, piemēram, universitātēs, jau no paša sākuma atrodas multinacionālās vidēs.

Pats Havjers plāno naturalizēties.

“Šī ir mana valsts,” sacīja vīrietis. “Mana ģimene, mani bērni ir latvieši, un šī ir mana valsts.”

Kopienas veidojas dažādos veidos

“Čisma”  vai spāņu kopienai, kurā ir Elena, pamatā ir etniskā piederība, bet citās kopienās tie var būt atšķirīgi faktori. 28 gadus vecais Mohits pirms diviem gadiem no Indijas ieradās Latvijā, lai studētu maģistrantūrā, šogad viņš augstskolu pabeidzis. Pašlaik viņš kopā ar bijušo kolēģi, kurš arī ir indietis, īrē dzīvokli un septembrī dosies praksē uz Spāniju uz trim mēnešiem, taču pirms diviem gadiem Mohits nevienu Latvijā nepazina.

“Kad es ierados man bija panika, jo es nebiju sarunājis, kur palikt. Es piegāju uz ielas klāt kādai kundzei, un viņa man pastāstīja par hosteli, kurā varu palikt. Tas man ļoti palīdzēja,” stāstīja Mohits, piebilstot, ka tagad viņam ir ļoti daudz draugu.

Mohits sadraudzējies ar citiem hosteļa iemītniekiem, studentiem universitātē, kā arī darba kolektīvā, līdz ar to viņa kopienā nav tikai indieši.

“No dažādām valstīm – latvieši, spāņi, portugāļi, itāļi. Universitātē ir daudzi studenti, kuri atbraukuši caur ERASMUS programmu, un ir interesanti iepazīt viņu kultūru,” viņš stāstīja.

Pēc prakses Spānijā Mohits plāno atgriezties Latvijā, taču viņš labprātāk nedzīvotu Rīgā, piemēram, Liepājā, Siguldā vai Jūrmalā. “Es nepārzinu labi latviešu un krievu valodu, un, ja iedzēris cilvēks pienāk man klāt un es viņam kaut ko nevaru izskaidrot, es nezinu, ko viņš var izdarīt,” viņš paskaidroja vēlmi dzīvot ārpus galvaspilsētas. Mohitam ir bijusi bēdīga pieredze – pagājušajā gadā viņam un draugam uz ielas uzbruka vairāki cilvēki, kuri abus piekāva un aplaupīja.

Vaicāts, vai, viņaprāt, uzbrukums bijis etniski motivēts, viņš atbildēja apstiprinoši, jo situācijās, kad vīrietis ir kopā ar cilvēkiem, kas runā latviski vai krieviski, neviens uz ielas viņu nav traucējis. Kopš tā laika Mohits vakaros viens pats uz ielas neiet.

Valodu vēlas apgūt, taču iespējas ir ierobežotas

Mohits ļoti vēlētos apgūt latviešu valodu. Šādus kursus piedāvājusi Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola, kur viņš studēja. Mohits sācis tos apmeklēt, “bet vēlāk, kad es sāku strādāt, bija ļoti grūti, jo man bija studijas, darbs un valoda. Ļoti grūti apvienot šīs trīs lietas,” viņš atzina.

Ar valodas apguvi Mohitam palīdzējusi arī draudzene, kura ir latviete, ik pa laikam iemācot dažādas frāzes. Viens no iemesliem, kādēļ viņš vēlas iemācīties latviešu valodu, - piesakoties darbā, lielākoties pirmais jautājums ir: vai jūs runājat latviski?

“Tādēļ es ļoti gribu iemācīties, un man ir diezgan šaurs laika logs, lai to izdarītu,

jo, ja es deviņu mēnešu laikā neatrodu darbu, man ir jāatgriežas Indijā, un, tā kā Covid-19 situāciju visur ir padarījis sliktāku, tur darbu man atrast būs ļoti grūti,” viņš sacīja.

Ārvalstu studentu skaits Latvijā turpina augt, pērn sasniedzot 12% no visiem studentiem, un daudzi no viņiem, tāpat kā Mohits, latviešu valodu nezina. Pirms diviem gadiem publicētā “Eirobarometra” ziņojumā atklājās, ka Latvijas iedzīvotāji par vienu no galvenajiem faktoriem imigrantu integrācijai atzina tieši valsts valodas zināšanas. Šādu viedokli pauda 88% respondentu.

91% respondentu norādīja, ka imigrantu integrāciju varētu veicināt valodas kursu ieviešana vai uzlabošana uzreiz pēc ierašanās Latvijā.

Elena gan sacīja, ka lielākoties viņai nav grūtību valodas barjeras dēļ. “Man nav bijušas problēmas tā dēļ, ka nezinu latviešu valodu. Jaunieši ir ļoti pieklājīgi un parasti runā ar mani angliski, tomēr zinu vienkāršas lietas, kā skaitļus, jo tas dažreiz noder veikalos, kur savukārt ne visi zina angļu valodu,” viņa pastāstīja.

Vaicāta, vai viņa gribētu iemācīties latviešu valodu, Elena atbildēja apstiprinoši, taču nav atradusi vietu, kur to varētu izdarīt kvalitatīvi.

“Es meklēju skolotāju vai kursus latviešu valodai, kuri būtu labi, bet neko neatradu,” stāstīja sieviete. Viņa zina, ka ir kursi, ko piedāvā valsts un citas organizācijas, bet tādus apmeklējuši viņas draugi, kuri “īsti neko neiemācījās, jo valoda netika izskaidrota, tādēļ beigās viņi neko nesaprata”.

“Es labprāt apgūtu latviešu valodu, jo šeit dzīvoju, bet tagad man ir tikai tāds “izdzīvošanas komplekts”,” pauda Elena.

Savukārt Mohita gadījums ilustrē, ka šie kursi, pat ja ir pieejami, var būt grūti savienojami ar citiem pienākumiem. Arī centra “Providus” vadošā pētniece Agnese Lāce pauda, ka “attiecībā uz studentu integrāciju mēs tiešām daudz ko atstājam augstskolu rokās”. Viņa piebilda, ka “pēdējā gada laikā ir nedaudz atvieglots process, lai šie studenti paliktu”, tomēr arī pašlaik trūkstot mērķtiecīgas politikas.

“Mums īsti nav labu mehānismu, lai noturētu viņus šeit un lai viņi šeit izmantotu savas iegūtās prasmes. Otra lieta ir tāda, ka šiem valodas un integrācijas kursiem ir noteikts vietu skaits, kas visu imigrācijas apjomu nemaz nevar apmierināt,” sacīja Lāce.

Uz jautājumu, kādus integrācijas pasākumus nodrošina Sabiedrības integrācijas fonds (SIF), lai palīdzētu imigrantiem, fondā norādīja, ka tas  “administrē vairākas programmas. Viena no tām ir NVO fonds, kurā projektus piesaka dažādas nevalstiskās organizācijas, un mēdz būt arī projekti, kas veicina imigrantu integrāciju Latvijas sabiedrībā, piemēram, organizācija “Gribu palīdzēt bēgļiem”.”

Tiešā veidā SIF kopš 2014. gada nodrošina latviešu valodas kursus vismaz 150 personām gadā, pastāstīja organizācijā.

Kā iegūt informāciju par aktuāliem notikumiem?

Valsts valodas nezināšana nozīmē ne tikai to, ka viņiem šeit ir grūtāk atrast darbu, bet arī informācija ir mazāk pieejama, kas Covid-19 pandēmijas laikā ir īpaši svarīgi.

Elena sacīja, ka daļa svarīgākās informācijas, piemēram, valdības vai citu institūciju mājaslapās atrodama angliski, ko viņa arī lasa, tomēr daļa nav. Šovasar viņa bijusi Spānijā un atgriežoties vēlējusies noskaidrot, vai viņai jāievēro pašizolācija. Elena apvaicājusies draugam, kā ir, un viņš ieteicis paskatīties valsts iestāžu mājaslapās. Taču viņai nepieciešamā informācija bija tikai latviski.

“Es gribētu, lai ir vairāk informācijas angļu valodā,” viņa norādīja.

Mohits stāstīja, ka ziņas lasa, tās pārtulkojot no latviešu valodas. “Mana draudzene atsūta saiti, un teksts tiek automātiski iztulkots, tādā veidā es lasu ziņas.” Viņaprāt, būtu noderīgi, ja Latvijā būtu pieejams kāds informācijas kanāls, kur ziņas būtu lasāmas angliski, “jo pēdējā laikā šeit iebrauc arvien vairāk ārzemju studentu, un es saprotu, ka visi mīl savu valodu, bet angļu valoda ir ļoti noderīga, tā noder visur pasaulē. Un arī tie [latvieši], kuri zina tikai kaut kādus vārdus, varēs varbūt iemācīties to labāk pārvaldīt.”

Aicināti komentēt šo situāciju, SIF norādīja, ka viņu mājaslapā ir pieejama informācija arī angliski un “domājam, kā labāk nodot informāciju arī citās mūsu mājaslapās”. Fondā tāpat arī norādīja, ka praktiska informācija par dzīvi Latvijā angļu valodā pieejama vietnēs “integration.lv” un  “beglis.lv”. Savukārt informāciju par aktuālajiem notikumiem valstī iespējams atrast Latvijas Sabiedriskā medija mājaslapas angļu valodas versijā, kā arī laikrakstā “The Baltic Times” un tā mājaslapā.

Nav plāna izveidot komūnu Latvijā

Vaicāts, ko viņš domā par tādiem viedokļiem, ka studenti no Indijas vēlas atbraukt uz Latviju tādēļ, lai šeit atvērtu kebabnīcas un pēc tam palīdzētu visai ģimenei pārcelties uz dzīvi te, Mohits šādu pieņēmumu noraidīja, sakot, ka tas nemaz nav iespējams, kamēr katram pašam šeit nav nostabilizējusies situācija. Un arī tad, ja imigrantu īpatsvars Latvijā pieaugtu, “visiem ir jāstrādā un jāmaksā nodokļi, un valsts no tā iegūst,” uzskata vīrietis. Kā piemēru viņš min Kanādu, kur jau ilgāku laiku imigranti tiek gaidīti, “var novērot ievērojamu izaugsmi dažādās nozarēs, piemēram, IT”.

“Tas ir risks, bet katrā ieguldījumā ir kaut kas riskants,” pauda Mohits.

Aicinot komentēt, kādēļ sabiedrībā pastāv šādi priekšstati, Lāce norādīja, ka, viņasprāt, "tā ir neizpratne, kā mūsu imigrācijas likums strādā". 

Līdz ar to citi imigranta, kuram izsniegta termiņuzturēšanās atļauja, radinieki, piemēram, brāļi, māsas vai vecāki uz šīs atļaujas pamata nevar pieprasīt termiņuzturēšanās atļauju.

Latvijas iedzīvotāji nezina, cik daudz imigrantu ir valstī

Medijos par indiešu studentiem dažādos kontekstos pēdējos gados rakstīts aizvien biežāk. Taču Indijas pilsoņu, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā, skaits šā gada sākumā bija salīdzinoši neliels – 1543. Savukārt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka šā gada 1. jūlijā izsniegto termiņuzturēšanās atļauju skaits bijis nedaudz lielāks – 2102.

Tiesa, lielai daļai Latvijas iedzīvotāju šķiet, ka imigrantu īpatsvars Latvijā ir lielāks, nekā tas ir patiesībā, norāda Lāce. Pirms diviem gadiem publicētā “Eirobarometra” ziņojumā atklājās, ka vairums respondentu – 37% – norādīja, ka nezina, cik imigrantu ir Latvijā, savukārt otra lielākā daļa – 16% – uzskatīja, ka no Latvijas iedzīvotājiem 25% vai vairāk ir imigranti. Latvijā respondenti vidēji uzskatīja, ka imigrantu īpatsvars ir aptuveni 15,4%, lai gan saskaņā ar “Eurostat” datiem patiesais īpatsvars 2017. gadā bija 11,5%.

Vaicāta, kāda ir Latvijas sabiedrības attieksme pret imigrantiem, “Providus” vadošā pētniece norādīja, ka uz šo jautājumu var atbildēt divējādi – aptuveni puse atbalsta imigrāciju no citām ES valstīm, taču vairums neatbalsta imigrāciju no tā sauktajām “trešajām” valstīm.

“Mēs neiedomājamies, ka ārpus ES ir arī tādas valstis kā ASV un Kanāda, kas kultūras ziņā ir diezgan līdzīgas Eiropai,” viņa sacīja.

Sabiedrības attieksme - kopumā negatīva

Tomēr kopumā Latvijas iedzīvotāji pret imigrantiem pārsvarā ir nelabvēlīgi. Pēc “Eirobarometra” datiem, vairāk nekā puse (55%) uzskata, ka imigranti “ir slogs mūsu sociālās labklājības sistēmai”, savukārt 49% uzskata, ka imigranti “saasina noziedzības līmeni”. Savukārt apgalvojumam, ka “imigrācija ir vairāk iespēja” piekrituši vien 16%.

Vaicāta, vai tas nav saistāms ar to, ka Latvijā vārdi “imigrants” un “bēglis” tiek lietoti kā sinonīmi, Lāce atbildēja apstiprinoši.

“Vispār latviešu valodā vārdiem imigrants, migrants ir ļoti negatīva noskaņa. Mēs bieži to saistām ar tādu labumu meklētāju,”

viņa teica, “bet, ja mēs paskatāmies, kas ir tās lielākās imigrantu grupas, tad tas ir darba nolūkos, un, ja tas ir darba nolūkos, viņi nevar sēdēt uz bezdarbnieka pabalsta.”

Tāpat arī gadījumos, kad cilvēki Latvijā ierodas, lai studētu, tam nepieciešams “jau zināms finansiālais nodrošinājums”, piebilda pētniece.

Vaicāti, ko dara SIF, lai sabiedrībā mazinātu aizspriedumus pret dažādām imigrantu kopienām, it īpaši no valstīm, kas nav Eiropas Savienībā, organizācijā norādīja, ka “SIF kopš 2018. gada ESF līdzfinansētā projekta ietvaros īsteno projektu “Dažādības veicināšana”, kura ietvaros ir vairākas aktivitātes, kuras tieši ir vērstas uz aizspriedumu mazināšanu pret imigrantiem”.

Šīs aktivitātes ir sabiedrības informēšanas kampaņa, atbalsta pasākumi iekļaujošas darba vides veicināšanai un dažādības vadībai un izglītojoši pasākumi par sociālās iekļaušanas un diskriminācijas novēršanas jautājumiem, norādīja SIF.

“Lai veicinātu dialogu ar Latvijas sabiedrību un uzrunātu plašu mērķauditoriju par nediskriminācijas principiem un sekmētu tolerances un sabiedrības saliedētību, SIF kopš 2018. gada īsteno kampaņu “Atvērtība ir vērtība”,” pastāstīja organizācija, piebilstot, ka tā ilgs līdz 2022.gada beigām.

Kampaņas ietvaros tiek sagatavoti video par cilvēku pieredzi, organizēti pasākumi, diskusijas, debašu sesijas jauniešiem un citas aktivitātes, kā arī veikta sabiedriskās domas aptauja "Latvijas iedzīvotāju viedoklis par etniskajām attiecībām Latvijā (2019)" un “apkopotas nozīmīgākās atziņas un jaunākie statistikas dati par Latvijas iedzīvotāju attieksmi par etniskajām attiecībām Latvijā un citur "Latvijas sabiedrības etniskais sastāvs: termini un dati",” norādīja SIF.

Tāpat arī SIF, “lai veicinātu diskriminācijas gadījumu novēršanu darba attiecībās un sekmētu darba devēju atvērtību dažādības vadībai, projekta ietvaros tiek īstenoti atbalsta pasākumi darba devējiem iekļaujošas darba vides veicināšanai, tai skaitā darba devēju prakses izvērtēšana un atzinības izteikšana”.

Savukārt izglītojošo pasākumu par sociālās iekļaušanas un diskriminācijas novēršanas jautājumiem ietvaros “noris dažādību veicināšanas un izpratnes sekmēšanas apmācības, kas ietver jautājumus par visiem diskriminācijas riskiem pakļauto mērķa grupas personu aspektiem (piemēram, dažādības vadība), gan atsevišķi par katru no mērķa grupām,” sacīja SIF. Šajos pasākumos var piedalīties darba devēju augstākā līmeņa vadītāji un darba devēju darbinieki.

Jāveicina pozitīva saskarsme

Savukārt pašu imigrantu viedoklis par to, vai iebraucēji Latvijā ir gaidīti, atšķiras. Vaicāts, vai viņš jūtas šeit gaidīts, Mohits atbildēja apstiprinoši, piebilzdams, ka tik un tā neiet viens ārā vakaros.

“Bet citādi šī ir labākā vieta, kur dzīvot. Ja šeit pelna vienu vai divus tūkstošus mēnesī, šī ir vislabākā vieta,” viņš pauda.

Vaicāta, vai šādi uzskati varētu nozīmēt, ka pozitīvā attieksme, ko piedzīvo imigranti, varētu atsvērt negatīvo, Lāce minēja, ka tas var būt saistīts arī ar to, kur cilvēks dzīvo. “Piemēram, Rīgas centrā ir ievērojami pieaugusi iedzīvotāju dažādība, un mēs redzam arvien vairāk dažādu izcelsmju cilvēkus, līdz ar to arī cilvēku attieksme mainās.”

Arī Elena pauda, ka, viņasprāt, “imigranti Latvijā ir gaidīti, vismaz no Spānijas noteikti. Nevaru pateikt neko sliktu”.

Taču Havjers pauda pretēju viedokli, sakot, ka “latviešiem nepatīk imigranti”. Viņš arī norādīja, ka tā nav tikai Latvijai raksturīga tendence.

“Ja imigrants nāk ar lidmašīnu un kaudzi naudas, investīcijām un ieguldījumiem, tad varētu būt laba attieksme,” viņš sacīja.

“Bet, ja imigrants meklē darbu un nenāk ar “pilnu kabatu”, tad nē, tad neesam īpaši pieņemoši,” pauda Havjers, piebilstot, ka, neskatoties uz to, ka pats ir dzimis Spānijā, viņš runā vairāk kā latvietis.

Tāpat viņš arī norādīja, ka daudziem labi šķiet, kad, piemēram, ierodas "puisis no Spānijas vai meitene no Dānijas", kuri turklāt runā latviski, tad tas šķiet labi, bet, ja ierodas “indietis, kurš strādā par kurjeru, tas vairs nav tik patīkami”. Viņaprāt, Latvija pašlaik ir “atvēršanās stadijā”.

Runājot par savas kopienas dalībniekiem, Zainuļļins norādīja, ka daudzi “nezina, kas ir imigrants – musulmanis”. Kāds draugs viņam reiz sacījis, ka “mīl tatārus, bet necieš islāmu”.

“Es viņam teicu – tatāri visi ir musulmaņi.” Pēc tā šis cilvēks sapratis, ka arī musulmaņi ir “normāli” un islāms ir laba reliģija, sacīja Zainuļļins

Neskatoties uz to, ka dažādi aizspriedumi brīžiem sastopami, Zainuļļins apliecināja, ka tatāri Latvijā jūtas brīvi un var brīvi kopt savas tradīcijas un kultūru.

Uz pozitīva kontakta nepieciešamību norādīja arī Mohits. Vaicāts, ko viņš gribētu pateikt Latvijas sabiedrībai, vīrietis sacīja: “Komunicējiet ar mums, uzrunājiet mūs, jo arī mums ir jaunas idejas.”

Arī Lāce atzīmēja: lai mazinātu aizspriedumus, vajadzētu imigrantus biežāk satikt ikdienišķās, neformālās situācijās. “Jo vairāk mēs radīsim iespējas satikties vietējiem iedzīvotājiem un jaunatbraucējiem, jo mazāka būs šī negatīvā noskaņa. To var darīt gan Rīgas apkaimes, gan dažādas kopienas. Ir bijuši dažādi pasākumi tādās organizācijās kā “Kāpnes”, “Drošā māja”, “Pasaules pieredze Latvijā”, bet šo pasākumu nekad nevar būt par daudz. Un es domāju, ka tā ir atslēga, lai mēs labāk viens otru saprastu,” sacīja pētniece.

Raksts tapis projekta Nr. PMIF/7/2019/2/01 ietvaros, ko īsteno Rīgas Stradiņa universitāte.​