Savā nodabā

Līdzīgi kā gleznotāja, grafiķes vienaudze Biruta Delle (1944), kuras glezniecības rokraksts ir nemainīgs jau daudzus gadu desmitus, arī Dragūnes litogrāfiju valoda, kurā sirreālos tēlos atdzīvojas daba, dažādi kustoņi (hameleoni, zivis, putni) un priekšmeti (gliemežvāki, maskas), ir nekļūdīgi atpazīstama starp citu grafiķu radītajiem tēliem. Mūsdienu mākslā tā ir reti sastopama kvalitāte, tāpēc pirms tikšanās ar Maiju Dragūni biju pārsteigts, cik patiesībā maz informācijas par šo savdabīgo mākslinieci ir atrodams - nav nedz plašu interviju, nedz arī izdotu monogrāfiju, vien daži darbu katalogi un pāris relīzes internetā. 

"Es vienkārši neesmu publiska persona," viņa skaidro. "Regulāri neeju uz izstāžu atklāšanām. Aizeju tad, kad viss ir jau noklusis." Tik tiešām, pēdējā lielā Dragūnes darbu ekspozīcija bija skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pirms desmit gadiem, savukārt šogad 75 gadu jubilejas atzīmēšanu ietekmēja Covid-19 pandēmija jeb "tā sērga", kā saka māksliniece. 

"Kaut īpaši jau es neizjutu šo pandēmiju, tāpat neesmu pārāk sabiedriska, mājās daudz lasu, atnāku uz grafikas darbnīcu un kaut ko mazliet pačubinos," koronavīrusa klātbūtni skaidro grafiķe, kura vēl aizvien strādā Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas metodiskajā kabinetā. Kopš 1996. gadā viņa tur pasniedza zīmēšanu un kompozīciju.

Izstāde Mākslas muzejā bija tāds kā atskaites punkts par paveikto. "Es biju atlasījusi kādus deviņdesmit darbus - atskatījos uz to, ko esmu sastrādājusi," viņa stāsta.

"Beigu beigās konstatēju, ka nav nekādas jēgas, nevienam tās bildes nevajag, neviens neinteresējas. Runāju arī citiem vecajiem kolēģiem, jā, tagad aktuāla ir laikmetīgā māksla.

Ir jau tādi, kas fiksi apmetās uz otru pusi un sāka taisīt klekšus, bet esmu uzticīgi savam rokrakstam, nezinu, vai tā ir laikmetīgā māksla vai nav,

bet kā es sāku taisīt, tā taisu arī šodien."

Foto: Grafiķes Maijas Dragūnes personālizstādes "Litogrāfija" atklāšana (2010. gads).

Pēckara Rīga, klusais centrs

Maija Dragūne dzimusi 1945. gada 19. martā Rīgā. Viņas māte Alīse Kļava bija nodokļu inspektore, bet tēvs, kuru diemžēl tā arī nekad viņa dzīvē nesastapa, bija pazīstams karikatūrists un feļetonists Voldemārs Draguns, jeb kā vēlāk padomju laikos, pārveidojot uzvārdu, rakstīja - Dragūns (1902-1949). Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā viņš ar pseidonīmu Navaha publicējās vairākos humoristiskos žurnālos ("Vecais Sikspārnis", "Svari"), bija labi ieredzēts žurnālistu aprindās, taču 1945. gadā, īsi pirms meitas dzimšanas, izsūtīts uz Sibīriju, kur četrus gadus vēlāk miris.

"Es nekad neesmu tēvu redzējusi, un viņš nav redzējis mani,"

skumji nosaka māksliniece. Acīmredzot padomju režīmam nepatika kāda no viņa karikatūrām. 

"Viņš zīmēja, kariķēja visādus sarkanos komunistus, tur jau daudz nevajadzēja," par tēvu stāsta Dragūne. "Pateicoties viņa darbam, bērnībā daudz šķirstīju visādas mākslas grāmatas, kas tēvam bija plauktā, īpaši patika konversācijas vārdnīca ar daudzajiem sējumiem. Arī vienai no mammas māsām, kas bija tēlniece Anna Nollendorfa, viņa bija mācījusies pie Romana Sutas, vēlāk arī Mākslas akadēmijā, bija daudz grāmatu un arī zīmējumu, kāds Sutas darbs arī pa vidu."

Māksliniece atceras, ka agrīnajos padomju gados, kad mamma bieži mainīja darbavietas, viņu galvenokārt pieskatīja mammas māsas. "Es esmu tāds tanšu bērns," viņš nosaka.

"Mammai nebija viegli, beigās arī uzdeva nervi, jo visu laiku padomju ierēdņi mēģināja viņu pieķert, lai arī varētu izsūtīt.

Bija gadījums, kad viņa kā inspektore apmeklēja kādu kažokādu kantorīti, bet ejot ārā, velkot mēteli, no piedurknes izkrīt lapsāda.

Faktiski mūs izvilka mammas vecākā māsa, kas bija šiverīga, strādāja par Rīgas tīklu aušanas fabrikas "Ķengarags" galveno ekonomisti. Viņai bija solīda alga un iespējas. Uz svētkiem galdā mums vienmēr bija banāni un mandarīni. Gada izskaņā, kad plāns izpildīts ar uzviju, viņai no fabrikas sadeva tīklu ruļļus, kurus tad vēlāk sūtījām lauciniekiem, lai var apklāt ķiršu kokus pret strazdiem."

Kopumā padomju laiki nekādu pacilātu sentimentu Dragūnei neizraisa, viņa atceras, kā gājusi ar mammu uz ģimenes veco Ģertrūdes ielas dzīvokli, lai paņemtu kādas mantas, bet tur jau priekšā stāvējusi padomju armijas oficiera sieva, kas tur ērti apmetusies. Arī skolas laikā, kad jau dzīvojusi Antonijas ielā un devusies ar piena kanniņu uz Ganību dambja pusi, kur no kādas tantes varēja dabūt svaigu pienu, bieži saskārusies ar krievvalodīgajiem iebraucējiem, puišeļiem, kas viņu apmētāja ar akmeņiem. "Бей фашистку!" ("Sit fašisti!" - krievu val.) viņi sauca, sēdēdami uz žoga. "Esmu cietusi no šiem puišeļiem," viņa atminas. "Tolaik arhitektoniski krāšņā Antonijas iela vispār bija dzīvošanai viens no briesmīgākajiem rajoniem Rīgā, tāds kā geto. Pēc kara daudzi plašie izsūtītās vai aizbēgušās inteliģences dzīvokļi palika tukši un pārvērtās par krievu midzeņiem. Mūsu lielajā mājā mēs bijām palikusi vienīgā latviešu ģimene, pārējie bija visādi maišelnieki."

No gleznotājas par grafiķi

Pirmā Maijas Dragūnes saskarsme ar mākslu bija kā modelei. "Mammas māsa Anna Mākslas akadēmijā gatavoja diplomdarbus un palūdza man, vai es varētu pozēt, man bija kādi desmit gadi," viņa atminas. "Bija pirmās naudiņas, iepazinu māksliniekus, arī pati labprāt zīmēju. Mamma vēlāk aizveda uz Rozentāla skolu, kur veiksmīgi tiku iekšā - tolaik pat maksāja stipendiju, 24 rubļus. Viens no maniem klasesbiedriem bija Jānis Anmanis, taču daudzi neturpināja studijas Mākslas akadēmijā. Tur bija daudz talantīgu cilvēku, kas kaut kā pamuka." 

Kā pasniedzējus rozentāļos Dragūne atminas Hariju Brunavu, Mārtiņu Ozoliņu, kurš mācīja rasēšanu. "Bija arī amizantas personas, dažas frontinieces," viņa stāsta. "Ļoti labs pasniedzējs bija Arnolds Griķis, pie viņa iemācījāmies gleznot portretus. Astotajā klasē jau varēju uzgleznot cilvēku kā dzīvu. Vēlāk, kad mēs jau beidzām, tad atnāca arī Indulis Zariņš, Edgars Iltners." 

Ar pirmo reizi Mākslas akadēmijā Dragūnei iestāties neizdevās, taču pēc gada viss sakārtojās un jauniete cītīgi sāka apgūt glezniecību, tiesa, jau pēc mēneša viņa nolēma, ka pāries pie grafiķiem. "Pie gleznotājiem bija tā, ka vienā mazā telpā katrs pie sava molberta bija saspiedušies kādi divdesmit studenti, savukārt grafikas katedrā trešajā stāvā bija gaišas, plašas telpas," viņš stāsta. "Uzrakstīju iesniegumu un iestājos grafiķos." 

Visus septiņus gadus akadēmijā viņa cieši strādājusi kopā ar trim citiem māksliniekiem, ar kuriem izveidojās tuvāka draudzība, - Imantu Krepicu, Georgu Smelteru un Oskaru Bērziņu. "Ar Imantu vēl aizvien te darbojamies kopā, Smelters aizgāja pa plakātu līniju, bet Bērziņš ir izcils akvarelists, tiesa, viņš kaut kā norobežojies no pasaules," komentē Dragūne. 

Grafikas nodaļu Maija absolvēja 1970. gadā, kā diplomdarbu izvēloties Vladimira Majakovska poēmu "Labi". Diplomdarbu vadīja profesors grafiķis Pēteris Upītis, Riharda Zariņa skolnieks. "Pēteris Upītis pēc dabas bija ļoti mierīgs, tāds riktīgs papa, uz praksēm nebrauca, rāties arī nerājās... tāds mieramika," atminas grafiķe. 

1978. gadā pasaulē nāca Dragūnes un fiziķa Ērika Liepas dēls Paulis, kurš šodien ir pazīstams mākslinieks un savus pirmos soļus mākslā spēris tieši mammas darbnīcā. Cieša saistība māksliniecei ir arī ar literatūru - no 1979. līdz 1994. gadam viņa strādāja par māksliniecisko redaktori izdevniecībā "Liesma", un, pirms gatavoja kādam romānam vai dzejoļu krājumam vāku, noteikti pirms tam šo darbu izlasīja - vai tas būtu kāds Ojāra Vācieša dzejoļu krājums vai Reja Bredberija "Marsiešu hronikas". "Bija jau tādi redaktori, kas arī nelasīja. "Tā, Mopasāns? Tad jau vajag sieviešu kājiņas." Grāmata beigās izrādījās pilnīgi par kaut ko citu. Ir jālasa... es vispār esmu liela lasītāja. Literatūra un mūzika šajos laikos ir vienīgās, kas vēl turas skaistos rāmjos."  

"Īsu brīdi pirms tam kā māksliniece strādāju Planetārijā (tagadējā Kristus Piedzimšanas katedrāle - aut.), zīmēju afišas, un tur satiku Aivaru Sprūdžu, kurš aicināja nākt strādāt uz izdevniecību. Vispār jau vajadzēja atrast stabilu darba vietu, lai neaizsūta uz laukiem strādāt par skolotāju," viņa stāsta. 

"Par vienu grāmatas vāku varēja nopelnīt kādus astoņdesmit rubļus; ņemot vērā, ka mēnešalga vispār bija tikai kādi 120, tad tā bija liela nauda.

Mēnesī varēja uztaisīt pat kādus četrus, piecus vāciņus. Naudu pārskaitīja uz krājkasi, un tā tur krājās. Katru dienu varēja sēdēt Rīgas restorānā," viņa nosmej.

Šodien Dragūne strādā daudz retāk, ik pa laikam top kāda jauna kompozīcija, kurai iedvesmu grafiķe smēlusies sev tik tuvajā dabā. "Es skices netaisu, izdomāju koncepciju galvā un sāku no viena gala," viņa skaidro, piebilstot, ka zemtekstus viņas darbos var nemeklēt. Arī padomju gados Dragūnei nebija jāizdabā sistēmai - jāveido grafikas darbu sērija, piemēram, par HES celtniecību vai kolhoznieku sasniegumiem. "Mans vienīgais pasūtinājums no Maskavas bija par gleznotāju un pedagogu Teodoru Ūderu (1986-1915). Padomju laiki mani netraucēja, izstādēs mani pieņēma un varēju netraucēti strādāt." 

Dragūnes un Krepica izstāde "Leģendāra saruna" atvērta līdz 21. septembrim ik dienas no 12.00 līdz 18.00. "Kamergalerija" atrodas Mākslinieku namā, 11. novembra krastmalā 35, 5. stāvā, 81. telpā. Ieeja bez maksas. Izstādi atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.