Staigājošs piramīdtornis trīs cilvēku augstumā, spējas pārtapt tramplīnos un tajos, kas pa šiem tramplīniem lēkā, bet pāri visam – cilvēcīgas izdošanās un neizdošanās, saprašanās un nesaprašanās. Rīgā cirka apvienības "Kaaos Kaamos" izrādes. Saruna ar kolektīva dibinātāju Ēriku Glasu (Erik Glas).

Starptautiskās cirka apvienības Kaaos Kaamos izrāde "Babel, Glöm" ("Aizmirsti par Bābeli") ir smieklīgs un pašironisks stāsts, kas universālajā cirka valodā runā par kultūru līdzāspastāvēšanu.

Teju katrs no cirka apvienības dalībniekiem nāk no citas valsts – mākslinieku kolektīvs pārstāv Zviedriju, bet dalībnieku dzimteņu sarakstā ietilpst arī Somija, Vācija, Čīle, Jaunkaledonija un Francija, līdz ar to ir tikai likumsakarīgi, ka pirmais mākslinieku kopīgi veidotais cirka iestudējums runā par mūžsenajiem Bābeles jautājumiem. Par kopīgas  valodas meklējumiem, par pārpratumiem

Īsi pirms apvienības viesizrādēm Rīgā Ēriks Glass, viens no cirka kolektīva dibinātājiem, pastāstīja mazliet par izrādi, tās iestudēšanas procesiem un to, kādu lomu starpkultūru draudzībā spēlē fika – launagam līdzīga zviedru tradicionālā ēdienreize, kuras neatņemamas sastāvdaļas ir kafija, našķi un rituāla nesteidzība. 

"Babel, Glöm" ir ne tikai iespēja dažādu paaudžu skatītājiem nosvinēt mācību un septembra sākumu, bet arī iemesls paviesoties Rīgas cirkā vēl pirms ēkas rekonstrukcijas.

"Kaaos Kaamos" FOTO: Inese Kalniņa

Kaaos Kaamos viesizrādes Rīgas cirkā skatāmas 2., 3. un 4. septembrī plkst. 19.00; ieeja – no Merķeļa ielas. Biļetes šeit.

Nereti cirka apvienības rodas, dažādu tautību māksliniekiem kopā studējot cirka mākslu, kopā veidojot studiju darbus un izlemjot kopā palikt arī vēlāk. Jūsu satikšanās stāsts esot atšķirīgs.

Vispār jau arī mēs iepazināmies, mācoties vienā cirka skolā (Academy for circus and performance art in Tilburg – aut.), taču tobrīd nekādus kopīgus projektus nesākām. Lielākā daļa no mums vēlāk aizgāja mācīties tālāk – uz citām cirka skolām, līdz 2015. gada rudenī mēs atkal tikāmies Stokholmā, roku stājas nodarbībās. Parunājoties sapratām, ka visi atrodamies līdzīgā dzīves posmā – visi seši bijām nesen pārtraukuši attiecības ar saviem mīļotajiem, bijām ieguvuši cirka izglītību, bet ne profesionāli, ne privāti nezinājām, ko darīt tālāk. Sākām kopīgi trenēties, un mums tik lieliski saskanēja, ka nolēmām kopīgi iestudēt kādu izrādi. Dažus mēnešus vēlāk aizbraucām uz mūsu pirmo kopīgo mākslas rezidenci, kas notika Rovaniemi pilsētā Somijā, un šo brīdi var uzskatīt par mūsu cirka apvienības Kaaos Kaamos rašanos. 

Savukārt savu režisoru Albēnu (Albin Warette), kurš ir no Francijas, iepazinām kādā Erasmus+ projektā – cirka inkubatorā. Viņa darba metodes bija vērstas uz māksliniecisko izpēti. Mums iepatikās Albīna darba stils, tāpēc uzaicinājām viņu pievienoties mūsu komandai.

Pastāstiet par izrādes iestudēšanas procesu, kā arī par ideju ķerties pie mūžsenā Bābeles stāsta!

Runājot par Bābeles tēmu – tā kā mūsu jaundibinātajā apvienībā bijām seši cilvēki ar sešām dažādām dzimtajām valodām, mēs jutām, ka šis jautājums mums ir pietiekami aktuāls, lai to apspēlētu savā iestudējumā. Mēģinājumu procesā bijām sākuši pētīt cilvēku torņu iespējas – sākumā tās bija divas nesaistītas lietas, līdz kādudien Albēns pie pusdienu galda norādīja, ka abas tēmas ir pat ļoti saistītas.    

Vai ikdienā patiešām izjūtat savstarpējas kultūratšķirības, vai drīzāk šī tēma vienkārši šķita piemērota izrādei?

Kultūrtšķirības jūtam visai bieži. Varbūt, sākot kopīgas gaitas, pārpratumi gadījās biežāk, taču arī tagad šis tas gadās. Atšķiras attieksme pret laiku – precizitāte un konfliktu risināšanas paņēmieni, piemēram. Īpaši jūtam, cik dažāda ir mūsu spēja paust savas vajadzības un vēlmes – ne tikai, ciktāl tas attiecas uz mums pašiem, bet arī tas, ko katrs gaidām no pārējiem.

"Kaaos Kaamos" FOTO: Inese Kalniņa

Kad jūs pirmoreiz kopīgi ieturējāt fiku – tradicionālo zviedru launagu, kuram atvēlēta būtiska loma izrādē?

2016. gada vasarā mēs desmit nedēļas pavadījām DOCH (Dans Och Cirkushögskolan) cirka skolas rezidencē un radījām lielāko daļu no tā, kas šobrīd ietverts izrādē "Aizmirsti par Bābeli". Tas bija ļoti piesātināts laiks, un nereti mums visas dienas garumā nesanāca laiks ēst gatavošanai – tā vietā mēs, tiklīdz radās iespēja atvilkt elpu, kaut ko mazu uzkodām un iedzērām kafiju. Tipiska fika. Šie nelielie pārtraukumi bija arī brīži, kad izrunājām tās dienas mēģinājumus un savas pārdomas par to, kas ir izdevies un kas ne. Tas mums izveidojās par zināmu rituālu un galu galā ienāca arī mūsu iestudējumā.   

Ja jūs būtu izrādes skatītājs, kura izrādes aina jums pašiem šķistu visiespaidīgākā? 

Tuvu izrādes beigām ir viens tāds brīdis, kad pēc dažādiem konfliktiem un nesaskaņām mēs piepeši mainām enerģiju un mums sāk rūpēt apkārtējie.

1

Mēs beidzot varam sanākt kopā un būt komanda. Protams, es neesmu izrādi klātienē redzējis no malas, bet mums pašiem uz skatuves šī aina vienmēr rada ļoti labu sajūtu – pēc atbrīvošanās no spriedzes vienmēr saprotu, cik ļoti man patīk mūsu komanda. Es ļoti ceru, ka arī skatītāji šo saviļņojošo starojumu sajūt.    

Kā un kur jūs pavadījāt izolācijas mēnešus? Ko darījāt, kamēr nevarējāt uzstāties?

Es personīgi paņēmu pauzi it visā. Bija sakrājušās dažādas emocijas: vilšanās, neziņa un nespēja visu pietiekamā līmenī kontrolēt. Tā nu es devos kalnos. Kopā ar pāris draugiem prom no visiem pārējiem. Jau pēc divām nedēļām jutos no jauna uzlādējies un gatavs paskatīties uz pasauli jaunām acīm. 

"Kaaos Kaamos" FOTO: Inese Kalniņa

Kas skatītājam būtu jāzina, nākot uz izrādi?

Viņiem jābūt gatavam skatīties cilvēcisku izrādi. Būs veiksmes un neveiksmes, izdošanās un kļūdīšanās. Ļoti ceram, ka mūsu pieredzē katrs var atrast kaut ko radniecīgu savām sajūtām. Mūsu izrāde nav par supercilvēkiem, kas izrādās skatītāju priekšā. Stāsts ir par mums un par to, cik lieliski ir kopā pavadīt laiku.