Pašnāvības ir novēršamas! Kā palīdzēt? (9)

Lai arī kopumā Latvijā samazinās to cilvēku skaits, kuri paši sev atņem dzīvību, valstī joprojām ir otrs augstākais izdarīto pašnāvību skaits Eiropas Savienībā uz 100 000 iedzīvotāju.

VM uzsver, ka

pašnāvības ir novēršamas, taču ir svarīgs gan individuāls, gan sabiedrības, gan valsts nodrošināto pakalpojumu atbalsts,

tāpēc ministrija ir apkopojusi psihiskās veselības speciālistu - psihiatres un slimnīcas "Ģintermuiža" uzņemšanas nodaļas vadītājas Kristas Brūnas, krīžu konsultācijas centra "Skalbes" speciālistes un kognitīvi biheiviorālās terapeites Ineses Lapsiņas, Rīgas Stradiņa universitātes prodekāna Toma Pulmaņa, Garīgās veselības aprūpes māsu apvienības vadītājas Jekaterinas Jeremejevas un psihoterapeites Ineses Rukas-Jansones sarunu festivāla "Lampa" diskusijā izskanējušos praktiskos ieteikumus, kā samazināt līdzcilvēka pašnāvības risku un pašnāvību skaitu Latvijā.

Speciālisti atzīst, ka lēmumu par pašnāvību cilvēks pieņem dažādu riska faktoru mijiedarbības ietekmē un visbiežāk tas nav spontāns lēmums.

Pirmais signāls, kam būtu jāpievērš uzmanība, ir izmaiņas uzvedībā -

pazūd līdzšinējās intereses un hobiji, interese par mācībām, studijām vai darbu, cilvēks vairs netiekas ar draugiem, izolējas, var lietot apreibinošas vielas.

Par uzvedības izmaiņām liecina arī parādījusies trauksme un izmaiņas miega režīmā, piemēram, cilvēks neguļ nedēļu no vietas.

Eksperti norāda, ka izplatītākie pašnāvības risku pastiprinošie faktori ir alkohola lietošana, aizspriedumi pret mentālās veselības sarežģījumiem un psihiskām saslimšanām, kā arī ņirgāšanās jeb mobings skolā un darba vietā. Riska faktors ir arī stresa situācijas, kas var būt saistītas ar savu vai tuva cilvēka slimību vai zaudējumu.

Par pašnāvniecisku uzvedību liecina arī domas par pašnāvību un paškaitējoša uzvedība, kā arī pašiznīcinoša rīcība,

piemēram, braukšana reibumā vai ļoti ātra braukšana un cita riskanta uzvedība, kas apdraud dzīvību.

Būtisks riska faktors, kam būtu īpaši jāpievērš uzmanība, ir iepriekšēji pašnāvības mēģinājumi. Šiem cilvēkiem ir īpaši jāseko līdzi un pēc pašnāvības mēģinājuma jāsniedz visa veida psihoemocionālais atbalsts. Pētījumi liecina, ka psihiskās veselības speciālista konsultācija uzreiz pēc pašnāvības mēģinājuma un sekošana cietušā pašsajūtai un stāvoklim vairāku nedēļu garumā pēc tam būtiski samazina atkārtota pašnāvības mēģinājuma risku.

Psihoemocionālais atbalsts noteikti nepieciešams arī tuviniekiem, lai mazinātu vainas un kauna izjūtu,

piemēram, par to, ka nav laikus pamanīta vai atpazīta līdzcilvēka pašsajūta, kā arī lai iemācītu palīdzošas uzvedības stratēģijas, kā turpmāk rīkoties, piemēram, nepārmest un nevainot otru par pašnāvības mēģinājumu un tamlīdzīgi.

Ir grūti otram pajautāt, vai viņam ir pašnāvnieciskas domas, taču ir aplami domāt, ka saruna par pašnāvību var veicināt tās īstenošanu. Gluži pretēji -

bieži saruna var būt vienīgais instruments, kā cilvēku atturēt no pašnāvības izdarīšanas.

VM uzsver, ka tieši tuvinieki visbiežāk var pamanīt izmaiņas un sniegt atbalstu, lai palīdzētu novērst pašnāvību. Pusaudžu un jauniešu vecāki var pievērst uzmanību arī bērna meklēšanas vēsturei datorā, jo

jaunieši tieši internetā mēdz meklēt informāciju par veidiem, kādos veikt pašnāvību.

Speciālisti skaidro, ka pusaudžiem mēdz būt grūtības regulēt savas emocijas un viņi bieži nespēj pieņemt atsevišķas izjūtas, piemēram, savas emocionālās sāpes, vainas un kauna izjūtu vai vilšanos. Pašnāvības mēģinājumi pusaudžu vidū bieži saistīti tieši ar nespēju atrisināt savus pārdzīvojumus, tāpēc ir svarīgi jau bērnībā iemācīt dažādos emociju veidus, apgūt to regulēšanas instrumentus, kas nekaitē sev un apkārtējiem, un pieredzēt, ka ar dusmām un bēdām var tikt galā un tās nav jāapspiež vai jānoliedz.

Pašnāvība kā problēmas risinājums cilvēkam var ienākt prātā tad, kad emocijas ir tik samilzušas, ka dzīves izbeigšana šķiet vienīgais risinājums. Speciālisti atzīst, ka Latvijas sabiedrība kopumā nav gatava runāt ne par jūtām, ne par problēmām, un mums ir jāmācās atklāti runāt par mentālās veselības problēmām, kā arī problēmu risināšanu kā tādu,

lai sarežģītā brīdī prastu vērsties pēc palīdzības - apzināties, ka palīdzības lūgšana nenozīmē to, ka esi vājš vai neveiksmīgs.

VM ieteikumos minēts, ka pašnāvnieciski noskaņotu cilvēku nevar ārstēt tikai ar medikamentiem - izšķiroša nozīme ir iejūtībai, sarunai un atbalstam, ko var sniegt tuvs cilvēks vai speciālists. Ja cilvēks par savām izjūtām nerunā un nedalās ar tuviniekiem vai citu sev tuvu cilvēku, kam varētu uzticēties, ir būtiski lūgt palīdzību ārstam vai psihiskās veselības speciālistam. Svarīgi ļaut otram saprast, ka atbalsts un palīdzība ir pieejama, taču nepārspīlēt ar pārlieku kontroli.

Akūtos gadījumos, kad cilvēks sev fiziski jau nodarījis pāri, nedrīkst kavēties un ir jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Tas ir jādara arī gadījumos, kad cilvēks apstiprina, ka šobrīd domā par pašnāvību vai jau ir izdomājis, kad un kā aizies no dzīves, piemēram, sarūpējis ieroci, medikamentus vai tamlīdzīgi.

VM uzsver, ka Ārstniecības likums paredz -

ja pastāv nopietni draudi dzīvībai, hospitalizāciju var veikt bez pacienta piekrišanas.

Jāņem vērā, ka arī tā saucamie manipulatīvie pašnāvības mēģinājumi, kad cilvēks it kā nevēlas mirt, taču regulāri nodara sev pāri, kādā reizē var beigties ar pašnāvību, tāpēc

jebkurš pašdestruktīvs signāls būtu jāuztver nopietni.

Ministrijā skaidro, ka, lai mazinātu bezvērtības un bezcerības izjūtu, ir svarīgi apliecināt līdzcilvēkam, ka viņš ir svarīgs un vajadzīgs, sakot - "Es redzu/dzirdu, ka ar tevi notiek kādas izmaiņas. Es redzu/dzirdu, ka tu jūties ilgstoši nomākts.

Mani uztrauc, kas ar tevi notiek. Es saprotu, ka tu negribi tagad runāt, bet es esmu pieejams - kad tu gribi, nāc un runā!".

Ekspertu ieskatā, šīs frāzes liks otram justies pamanītam un sadzirdētam, un mudinās iesaistīties sarunā, kas var mainīt lēmumu izdarīt pašnāvību.

Veselības ministre Ilze Viņķele (AP) ir paudusi, ka ministrijā rūpīgi seko līdzi Slimību profilakses un kontroles centra un operatīvajiem Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izsaukumu datiem par pašnāvību skaitu. Labā ziņa esot tā, ka gadu no gada šie skaitļi samazinās. Arī Covid-19 pandēmija situāciju neesot pasliktinājusi.

Ministre klāstīja, ka īpaši tiek sekots līdzi tendencēm jauniešu auditorijā, un arī tur pašnāvību skaits rūk. "Mēs turpinām strādāt pie psihiskās veselības pakalpojumu pieejamības uzlabošanas, kas ir nozīmīgs pašnāvību riska mazināšanas instruments," pauda Viņķele, uzsverot, ka tikpat nozīmīga ir mūsu katra individuālā iespēja pamanīt, ka tuviniekam, draugam, kolēģim vai svešiniekam ir nepieciešams atbalsts, un zināt, kā šādā situācijā veidot sarunu, kādus vārdus izmantot, kā rīkoties.