Slepeni cietumi un krāsainas sienas: pārsteidzoši fakti par viduslaiku pilīm

FOTO: Unsplash

Viduslaiku pilis ir uzskatāmas par īstu arhitektūras brīnumu – ņemot vērā tā laika tehnoloģiskās iespējas, zināšanas un pieejamos resursus, cilvēkiem izdevās radīt fenomenāli izturīgas būves ar komplicētu plānojumu un risinājumiem. Lūk, daži pārsteidzoši fakti par viduslaiku pilīm.

Termins “pils” ir attiecināms uz daudz mazākām konstrukcijām.

Ar vārdu “pils” mūsdienās rodas asociācijas ar pompozu un greznu celtni, kur dzīvojuši monarhi vai vismaz kādi muižnieki vai baroni, bet patiesībā termins apzīmē jebkuru struktūru, kas atbilst “nocietinājuma” īpašībām. Pils arī varētu būt milzīgs mūris, kura iekšpusē atrodas sīkas dažādu funkciju celtnes.

Galvenais faktors, kas nodrošina aizsardzību, ir lokācija, nevis pašas ēkas struktūra.

Runājot par viduslaiku pilīm, daudzi domās, ka pilis un cietokšņus bija grūti aplenkt viltīgā celtniecības plāna dēļ, tomēr tā nebūs taisnība. Šīs struktūras spēka patiesā garantija bija taktiska lokācijas izvēle. Saprotams, ka nozīmīga loma pils celtniecībā bija nocietinājuma plānošanai, tomēr neieņemamākās pilis bija tās, kuras atradās labi izvēlētā vietā.

Pils būvniecībai ideāla vieta bija augsts, stāvs kalns, nogāze vai klints, kurai bija grūti pietuvoties arī bez nocietinājuma. Turklāt, ja uz pili veda līkumota taka, no pils uz tās bija viegli pamanīt un “nomedīt” iebrucējus.

FOTO: Wikimedia Commons

Vārti bija visneaizsargātākā pils daļa, tādēļ par to uzbūvi vajadzēja domāt īpaši.

Kinofilmās vai multfilmās viduslaiku pilis ir attēlotas ar milzīgām koka durvīm, kuras slēdz liela slēdzene, tomēr realitātē šo vārtu uzbūve bija krietni sarežģītāka. Tie tika veidoti, balsoties uz īpašiem aprēķiniem – vārtiem bija jābūt tādiem, lai pa tiem varētu brīvi izkļūt kariete, bet krīzes brīdī nevarētu iespraukties ienaidnieks. Šā iemesla dēļ vārti tika aprīkoti ar vairākās kārtās izliktiem paceļamajiem režģiem.

Pils interjerā valdīja koši toņi.

Lielākā daļa no mums ir pārliecināti, ka pils interjers bija pelēks, drūms un tumšs. Ne velti renesanses laikmeta domātāji viduslaikus dēvēja par “tumšajiem laikiem”, attiecinot šo frāzi ne tikai uz attīstības stagnāciju, bet arī uz dzīvesstilu. Tomēr realitātē dzīve bija nedaudz rožaināka. Viduslaikos ēku interjeri bija koši un krāsaini, taču līdz mūsdienām nav saglabājušies.

FOTO: Wikimedia Commons

Viduslaiku pilīs ļoti reti bija lieli logi.

Dažkārt filmās vai televīzijas seriālos ir maldīgi atainota dzīve pilīs – tajos ir redzami lieli logi, pa kuriem paveras skats uz mežu vai mazu viduslaiku pilsētu, monarhi tiek pamodināti, atvelkot biezus aizkarus. Tomēr realitātē bija pavisam citādi. Viduslaiku pils logi bija mazas spraugas, pa kurām ieplūda vājš dienasgaismas stars. Tik mazu logu izvēle bija saistīta ar aizsardzību – ja logi būtu lieli, pa tiem varētu iekļūt uzbrucēji.

Viduslaiku pilīs bija slepenas ejas un cietumi.

Lai gan to mēdz uzskatīt par mītu, viduslaikos patiešām slēptas ejas bija izplatītas. To galvenā funkcija bija aizvadīt pilī iespundētos gadījumā, ja pili tomēr ieņem pretinieki. Interesanti, ka pazemes ejām bija arī konkrēti posteņi, kas veda uz dažādām cietokšņa daļām vai ārpus tām. Tāpat pilīs bija arī slepeni cietumi. Jāteic gan, ka aplenkuma laikā, ja kāds no pretinieku puses atrod slepenās ejas, tad pili ieņemt nebūs sarežģīti. Tā esot noticis 1645. gadā, Lielbritānijā esošās Korfes pils aplenkumā – tolaik pils tika ieņemta un izdemolēta, vēsta blogs “Novate”.

FOTO: Unsplash

Jebkurā viduslaiku pilī vienmēr ir bijusi aka.

Aplenkuma laikā pils iedzīvotājiem lielākās briesmas bija nevis pretinieku bultas, bet gan dehidrācija. Lai cilvēki ilgstoši varētu atrasties pilīs, tajās vienmēr bija pietiekami daudz pārtikas krājumu un piemēroti apstākļi tās uzglabāšanai, kā arī neatkarīga piekļuve ūdenim.

Dažkārt pils lokācija pat tika izvēlēta ar nolūku, lai tajā būtu iespējams izrakt dziļu aku. Turklāt akas tika rūpīgi nocietinātas un uzmanītas. Turklāt pilīs bija arī īpašas tvertnes, kurās savāca un uzglabāja lietus ūdeni.   

Arī spirālveida kāpnes bija sava veida aizsardzības metode.

Viduslaiku pilīs tika apzināti būvētas spirālveida kāpnes pulksteņrādītāja virzienā, un šāda arhitektūras nianse tika izvēlēta apzināti, nevis nejauši. Spirālveida kāpnes pildīja aizsardzības funkciju – tās bija tik šauras, ka pretiniekam, kas virzās augšup, ir ārkārtīgi grūti vēzēt zobenu pret augšup stāvošo. Savukārt tam, kas atrodas augstāk, zobenu vicināt nebūs grūti. Turklāt kāpnēm reizēm tika veidoti dažāda izmēra pakāpieni, lai palielinātu paklupšanas risku tiem, kas pilī ir svešinieki.  

Uz augšu
Back