Vara un konflikti Latvijas skolās. Situācija mūsdienās (5)

Kāpēc skolās rodas konflikti?

Rīgas Austrumu vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā un sociālo zinību skolotāja Ilze Sondore-Drukaļska norāda, ka konflikti ir ikdienas sastāvdaļa. Līdz skolas dzīvē iesaistītajiem cilvēkiem (vecākiem, skolotājiem/skolas administrācijai un skolēniem) nonāk informācija no dažādiem skatpunktiem, un bieži vien subjektīvi var likties, ka taisnība ir tikai tev pašam. Konkrēti vecāku un skolas administrācijas attiecībās bieži vien varam novērot situāciju, ka bērns uz mājām atnes informāciju, kura ir sagrozīta vai pārprasta. Bieži vien šī informācija tiek tālāk izkropļota arī vecāku Whatsapp grupās vai citās diskusiju platformās. Tas viss rada labvēlīgu augsni saspīlējuma izveidei. Vēl izteikta problēma ir tā saucamais mobings, kura ietvaros skolēni viens otru aizskar gan garīgi, gan fiziski.

Pārdaugavas Montesori pamatskolas direktors Kārlis Andersons pauž viedokli, ka konflikti jau principā paši par sevi ir daļa no mācību procesa.

Skolēni mācās savstarpēji sadzīvot un komunicēt arī tad, kad viedokļi neatšķiras. Šīs prasmes var būtiski palīdzēt tālākajā dzīves ceļā.

Kā konfliktus cenšas risināt atsevišķās Latvijas skolās?

Sondore-Drukaļska norāda, ka atslēga vismaz viņas skolā ir savstarpēja komunikācija un faktu noskaidrošana. Bieži vien pedagogiem nākas vecākiem šīs sagrozītās informācijas nianses izskaidrot, lai atrisinātu sasāpējušos situāciju. Ja nu gadījumā saspīlējumu atrisināt neizdodas, tiek iesaistīts arī skolas direktors vai kāds cits augstāk stāvošs darbinieks.

Runājot par cīņu pret mobingu, skolas vadībai bieži vien eksistē speciālas shēmas. Gadījumā, ja konflikts rodas starp skolēniem, tad situācijas vadību uzņemas skolotājs, kurš tajā brīdī ir klāt (piemēram, gaitenī). Saspīlējumu vienas klases ietvaros bieži vien uzņemas risināt arī klases audzinātājs, kurš tam velta vairākas klases audzināšanas stundas. Dažkārt arī tiek iesaistīts sociālais pedagogs un īpašākos gadījumos arī psihologs.

Sondore-Drukaļska piekrīt, ka lielu lomu konfliktu risināšanā spēlē cilvēki ar varu – direktori vai kādi citi augstāk stāvoši darbinieki. Tiem ir iespēja no spēka pozīcijām (iedvešot bailes un cieņu) ietekmēt konflikta situācijas jauniešu vidū. Savukārt Andersons norāda, ka vismaz viņa mazajā skolā direktoram ir priekšrocība laika ziņā. Skolotājiem bieži vien ir jāstrādā ar daudziem skolēniem un tie nevar veltīt pietiekamu laiku ieilgušāka konflikta risināšanai. Savukārt direktoram šis laiks ir, un tas var kalpot arī par sava veida mediatoru.

Galvenais iesaistītajām pusēm (tai skaitā vecākiem) nenākt jau ar gatavu ideju par to, ko konkrētā situācijā vajadzētu darīt.

Sākumā konstruktīvāk būtu ieklausīties pedagoga vai skolas darbinieka teiktajā un pēc tam piedāvāt konkrētus soļus. Tā sakot, sākumā jānāk ar jautājumu un pēc tam ar risinājumu. Andersons mudina atcerēties, ka skolotāji ir ļoti noslogoti un viņi pastāvīgi domā par to, kā dzīvi skolēniem padarīt labāku. Iespējams, ka viņiem jau ir padomā vairāki risinājumi.

Direktors arī papildina, ka konfliktējošie skolēni bieži vien arī nevēlas pārrunas viens ar otru. Tādā gadījumā vispirms ir nepieciešams aprunāties ar katru atsevišķi, lai ļautu izstāstīt satraukuma iemeslu. Pēc tam tiek rīkota sanākšana kopā un konsensa meklējumi.

Kāda ir situācija vairumā Latvijas skolu?

Juriste Dace Kotzeva norāda, ka diemžēl vairākumā Latvijas skolu nevalda tik labvēlīga direktora attieksme. Tāpat arī vairumā skolu vadībai īsti nav tāda strukturēta plāna saspīlējumu risināšanai, kā tas ir Rīgas Austrumu vidusskolas gadījumā. Lielākā atbildība gulst uz klases audzinātāja pleciem, un šī darbinieka kvalitāte var būt gan ļoti laba, gan arī ļoti slikta.

It īpaši lielajās valsts skolās bērni bieži vien tiek iemesti sava veida haizivju dīķī un tad no tiem tiek gaidīta spēja pašiem izķepuroties un iejusties barā.

Kotzeva arī padalījās ar savu pieredzi un stāstīja, ka viņas meitas klasē audzinātāja konfliktu risināšanā esot izvēlējusies ļoti savdabīgu pieeju. Tiklīdz ir parādījies saspīlējums, viņa vienkārši saslimusi un neesot bijusi skolā. Tajā brīdī viņai kā mātei ir bijis nepieciešams aktīvi iesaistīties un sākt savu meitu aizstāvēt. Sievietei neesot bijis pieņemami, ka gaitenī meitai iespēris klasesbiedrs, kuram pirms tam ir samaksājis cits puisis. Klase esot bijusi vienaldzīga, un neviens pat viņu neesot centies aizstāvēt. Savukārt blakus esošie skolotāji meiteni tikai aizveda pie māsiņas un vēl lika rakstīt paskaidrojumu par notikušo situāciju.

Kotzevai  izdevās sarīkot kopīgas pārrunas ar abu puišu mātēm. Spērēja mamma situāciju esot ļoti stipri pārdzīvojusi un likusi savam bērnam uz skolu aiznest puķes un konfektes. Tāpat bērnam tika likts iet pie psihologa. Savukārt pasūtītāja māte bijusi noskaņota ļoti agresīvi un teikusi, ka meita pati vien esot vainīga. Kotzeva savu iesaistīšanos konflikta risināšanā pamato arī ar vēlēšanos panākt šādas situācijas neatkārtošanos un lielāku bērnu savstarpējo iecietību.

 Diemžēl viņa atzīst, ka tā arī šo mērķi beigu beigās sasniegt neizdevās. Iespējams, tāpēc, ka esot pietrūcis neatkarīga vidutāja, kurš spētu uz šo situāciju paskatīties no malas un pēc tam palīdzētu runāt arī ar pārējo klasi. It kā sava veida lomu varot mēģināt spēlēt sociālais pedagogs, bet arī ar šīs profesijas pārstāvjiem viņai līdz šim ir bijusi slikta pieredze. Atsevišķā situācijā ar Kotzevas dēla labāko draugu sociālais pedagogs pat nav centies uzklausīt pretējās puses viedokli un pat piedāvājis rakstīt sūdzību Valsts policijai.

Pedagogu izaicinājumi

Diskusijas dalībnieki pieskārās arī jautājumam par skolotāju izaicinājumiem saistībā ar konflikta situācijām mūsdienu skolās. Andersons atzina, ka liela prasme skolotājam ir prasme palūgt palīdzību kolēģiem brīžos, kad konflikta situāciju vairs nav iespējams kontrolēt. Diemžēl daudzi dara tieši pretējo – turpina aizstāvēt savu viedokli.

Turpretī skolotāja iespējas skolēna priekšā atzīt savu bezspēcību un prasīt viņam padomu situācijas noregulēšanai ir diezgan ierobežotas (šādu soli nevar atļauties vienmēr). Tas tāpēc, ka tam tomēr ir nepieciešams panākt no bērniem cieņu un paklausību. Šeit principā ir jāuztur smalks līdzsvars starp mīlestību un stingrību, saka Andersons.

Savukārt Sondore-Drukaļska saka, ka diezgan izplatīta parādība skolās arī ir skolotāju izdegšana, kura var rasties no nelabvēlīgas sabiedriskās un arī dažkārt fiziskās vides.

Skolotājam bieži vien, risinot skolēnu savstarpējās attiecības, ir nepieciešama profesionāla palīdzība, kuru viņa pati ir palīdzējusi organizēt. Ir būtiski, lai šāda palīdzība tiktu sniegta, jo konfliktu risināšanai arī var traucēt kāds negatīvs emocionāls fons.