Uzvaras lunaparks un Georga lentes

FOTO: Toms Lūsis

Uzvaras parks jau izsenis kļūst par kaislīgu sarunu tēmu vismaz reizi gadā. Parasti karstākās diskusijas noris pirms un pēc 9. maija hepeninga vai arī reizēs, kad publiskajā telpā pavīd kārtējais viedoklis par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu (man personīgi vairāk simpatizē ideja tam blakus pārcelt Okupācijas muzeja kasti no Vecrīgas), bet šoreiz tēma ir daudz patīkamāka un it kā nevienam nesāpīga – panorāmas rata būvprojekts parkā.

Panorāmas rati Eiropā nav nekāds retums, tādi sastopami Londonā, Vīnē, Barselonā, Briselē, Budapeštā un citur, bieži vien kļūstot ne tikai par tūristu iecienītu apskates objektu, bet pat sava veida pilsētas atpazīšanas simbolu, kā tas ir ar tā saucamo “Londonas aci”. Uzvaras parks pat tīri instinktīvi šķiet tam izcili piemērota vieta, un pilnīgi skaidrs, ka pilsētu no 60 metru augstuma vēlētos apskatīt ne tikai ārzemju tūristi, bet arī lielākā daļa pašu rīdzinieku, un varētu šķist, ka šī nu reiz būs tā ideja, kuru atbalstīs visi. 

Protams, pilsētas aktīvisti ir citās domās, jo pirms celtniecības idejas apstiprināšanas nav notikusi apkaimes iedzīvotāju uzklausīšana, kura šinī gadījumā nemaz nav nepieciešama. Un apkaimes iedzīvotāji savukārt Rīgas domei iesnieguši sūdzību, jo ir nobažījušies par to, ka panorāmas rats radīs troksni. Ja vien šo atrakciju nav paredzēts griezt uz riņķi tādā pašā ātrumā kā vēja ģeneratorus, ir pagrūti iztēloties to radām jebkādu skaņu, bet iespējams, Uzvaras parka apkārtnes iedzīvotāju dzirde ir daudz asāka un jutīgāka nekā pārējiem rīdziniekiem. 

Pieņemu, ka

nākamās domē iesniegtās sūdzības varētu būt par to, ka rudenī kokiem pārāk skaļi birst lapas, Mārupīte tek pārāk skaļi,

23

no vietējām ūdenstilpēm jāpadzen pārlieku skaļās pīles, kā arī parkā vajadzētu aizliegt staigāt augstpapēžu kurpēs, jo to klaudzieni pret cietu segumu vietējiem rada trauksmi. 

Nākamā lieta, kuras saistība ar parku ir vien tāda, ka 9. maijā tā kļuvusi par sava veida svinību dalībnieku atpazīšanas zīmi pie Uzvaras pieminekļa, – Georga lentītes. Proti – Saeima 1. lasījumā atbalstīja likumprojektu, kas aizliegtu Georga lentes izmantošanu publiskos svētku un izklaides pasākumos, arī piketos, gājienos un sapulcēs. 

Arī šis jautājums šķita visnotaļ viennozīmīgs – tā kā ar Otro pasaules karu lentītēm ir vien pastarpināts sakars un vienīgais karš, kurā tās tika izmantotas, bija karš Donbasā, kur pēc oranži melnajām lentēm varēja atpazīt “karavīrus”, kas ieradušies glābt ukraiņu tautu no fašistiem, Georga lentīte kļuvusi par nepārprotamu Krimas aneksijas simbolu. 

Latvija neatzīst Krievijas Federācijas īstenoto nelikumīgo Krimas aneksiju, kā arī nosoda Krievijas Federācijas agresiju Ukrainas austrumos un iestājas par ES sankciju saglabāšanu līdz pilnīgai Minskas vienošanos izpildei,

tāpēc šo neglīto vēstures posmu raksturojošās simbolikas aizliegšana šķiet pašsaprotama.

23

Tomēr arī šeit sākās garas diskusijas par to, ka šāds aizliegums būs sarežģīts un resursietilpīgs, bezatbildīgs un savā būtībā ir vienkārši populistisks. 

Pieņemot, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, un respektējot visus iesaistītos viedokļus, tomēr gribas kaut kādu konsekvenci. Ja mēs visi ļoti liberāli nolemjam tolerēt Georga lentes, ignorējot kādu vēstures posmu, kas devis tām sliktu slavu, jo patiesībā tās taču ir radušās vēl cariskajā Krievijā, tad vajadzētu pārskatīt arī citas simbolikas aizliegumus. Piemēram –

nevajadzētu vairs būt sašutušiem par to, ka deputāts izvēlas savu Ziemassvētku eglīti rotāt ar piparkūku ugunskrustiem.

23

Jā, bija tāds neilgs brīdis pasaules vēsturē, kad šis krustiņš ieguva nedaudz nepatīkamu nokrāsu, bet patiesībā jau šis simbols ir daudz senāks un ir visnotaļ skaists. 

Sirpis un āmurs ir tikai darbarīki. Jā, kādam varbūt tas rada nepatīkamas asociācijas, bet šie darbarīki pastāv jau tūkstošiem gadu un ar tiem paveikts neskaitāms daudzums labu darbu. Un vispār jau vēsture ir tikai vēsture, ko tur daudz skumt. Ja mēs varam pārdot Stūra māju, viss pārējais šķiet maznozīmīgs.

Uz augšu
Back