2020. gada pavasarī Dailes teātra vadība satricināja sabiedrību, negaidīti darbu uzsakot vairākiem ilggadējiem Dailes teātra aktieriem un piesaistot teātrim pieredzējušo Valmieras teātra aktieri Imantu Stradu. Tad nu pastāstīt par darbiem, nedarbiem un nākotnes plāniem aicināju pašu Imantu Stradu, kurš nupat, 18. septembrī, Dailes teātrī aizvadījis arī savu pirmo pirmizrādi kā Dailes teātra štata aktieris iestudējumā "Ārsts". Šoreiz satiekamies Rīgai neierasti klusā vietā – Lielajos kapos.

Atrodamies tavā bērnības rajonā. Nav tāda kā nostalģija, atgriežoties Rīgā?

Nē, es jau neesmu dzīvojis Austrālijā. Vecāki tepat dzīvo, un es regulāri pie viņiem braucu. Tāpat esmu strādājis Rīgā gan Latvijas Nacionālajā teātrī vienā darbā, gan iepriekš Dailes teātrī. Es jau diezgan bieži te esmu. Un negribētu arī teikt, ka es Rīgā esmu atgriezies. Esmu tikpat kā viesis, jo cenšos maksimāli braukt uz Valmieru atpakaļ.

Minēji, ka Dailē jau iepriekš esi darbojies. Kādas bija sajūtas toreiz un kā ir tagad?

Toreiz mani paņēma, kad mans pasniedzējs Juris Bartkevičs bija satraumējis muguru, un man ļoti īsā laika posmā vajadzēja apgūt lomu, bet tagad – tagad ir savs darba ritms. Tiesa, ir vēl Covid-19, un cilvēki nesaprot, kā būs. Bet darbs rit savu gaitu neatkarīgi no tā, vai tas ir Rīgā vai Valmierā, vai Berlīnē.

Bet ikdiena ir mainījusies…

Mana ikdiena ir palikusi komplicētāka. Pirmkārt jau manis paša loģistika, kā es nokļūstu no punkta A uz punktu B.

Imants Strads

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Cik grūti vai tieši otrādi – viegli – nāca lēmums par labu Dailes teātrim?

Lēmums nāca grūti. Ir tas viens vecums, kad cilvēks nonāk tādā kā savā komforta zonā, kurā viņš samērā ērti jūtas, un  principā, latviski runājot, var dzīvot cepuri kuldams. Bet ir kaut kādi brīži, kad tu saproti, ka viss vēl nav izdarīts. Gribas izdarīt vēl kaut ko. Pašam sevi mobilizēt.

Es negribētu teikt neko sliktu par Valmieras teātri, tas ir bijis teātris, kurā esmu nostrādājis vairāk nekā divdesmit gadus, bet problēma ir rutīnā.

Lai neapniktu profesija, kaut kas pa brīdim ir jāpamaina. Cits biežāk maina, cits retāk, cits nemaina vispār. Man tas piedāvājums nāca tādos vēlos gados, kad tas jau ir diezgan sarežģīts lēmums, bet no otras puses interesants piedāvājums, un es to pēc labām pārdomām arī pieņēmu.

Mēģinājumi Dailes teātrī atšķiras?

Mēģinājumi nevar būt atšķirīgi. Režisori jau tāpat cirkulē pa visu Latviju. Mums visiem ir kopīgs mērķis – mēs radām izrādi. Varbūt kaut kādā ziņā Alvim Hermanim teātris atšķiras, bet tā ikdienas repertuāru teātrī ir dots laiks, kurā jāizveido izrāde. Grozies kā gribi, bet visiem ir jāsaslēdzas vienā ķēdē, lai tas notiktu. Galu galā izrāde jau ienes teātrim to naudu. Teātra uzdevums ir izveidot izrādi, nevis tikai mēģināt.

Kā pēc tik daudz darba gadiem rodi iedvesmu aizvien kāpt uz skatuves?

Varbūt man līdz šim ir laimējies ar lomu dažādību. Tas dod to prieku atkal kaut ko darīt. Ja visu laiku viena ampluā lomas jāspēlē, tad paliek varbūt garlaicīgi un tu sāc pārdomāt to visu.

Vai tev pašam ir arī kāda mīļākā loma?

Tās lomas ir kā cepumi. Tik mīļas kā bērni, bet sanāk kā cepumi. Viena varbūt ir brāķis, cita atkal izdodas. Mēs esam dzīvi cilvēki, un paldies dievam, ka tā. Ja mēs būtu roboti un viss būtu perfekti, būtu taču garlaicīgi.

Nezinu, varbūt mēs esam pēdējā paaudze, kas pieredz šāda veida izklaidi kā teātris, kurā iespējami tikai vienreizīgi mirkļi.

Tas nav tāds konservs kā filma. Tieši tie cilvēki, kas ir tajā brīdī telpā, redz to izrādi. Kā kurš ir saslēdzies. Cik kuram veiksmīgi.

Imants Strads

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Starp tik daudzām lomām jāmāk atrast laiku arī atpūsties… Ir kāds hobijs?

Es atpūšos dažādi. Varu atpūsties tā, ka es neko nedaru. Es varu atpūsties, kaut ko darot. Es varu laukos iet sēnēs, braukt ar riteni vai peldēt. Bet hobijs šobrīd ir pabeigt remontēt māju. Tas prasa ļoti daudz laika un ieguldījuma. Iegūt naudu, izdomāt, kā labāk. Agrāk hobiju bija vairāk, bet ar gadiem pazūd. Ikdienā mēdzu sekot līdzi analītiskiem žurnālistiem Youtube platformā, bet tas nav hobijs. Man patīk nūjot, bet tagad patiešām nav sanācis laika. Pandēmijas laikā sanāca vairāk. Nu, hobijs varbūt man būtu braukt līdzi Latvijas futbola izlasei uz spēlēm, bet es to nevaru atļauties. Man jābūt darbā. Ja es nevaru atļauties to apvienot ar darbu, tad tas paliek tikai sapnis. Šobrīd hobiji ir atlikti otrajā plānā.

Jā, studijās ir līdzīgi… Atceries savus studiju gadus?

Jā. 90. gadu vidus. Brīnišķīgi. Cik nu brīnišķīgi, varbūt, ja es šādā vecumā būtu tur, man tā neliktos. Milzum daudz visādu kļūdu, ko tagad ar smaidu varu atcerēties. Kļūdas, ko tagad neatkārtotu. Bet, lai neatkārtotu, tās kļūdas bija jāpieļauj. Liepājā tas bija tas laiks, kad viss vēl bija savādāk. Mēs nebijām Eiropas Savienībā, visi bija cerību pilni. Nu ir pagājuši 20 gadi, katram tā dzīve iegriezusies citādi…

2020. gads ir pamatīgs pārbaudījums cerību saglabāšanai…

Es domāju, ka jā. Šis ir tas laiks, kad firmīgi var dzīvot tie, kas ātri māk reaģēt uz situāciju. Kā pierāda pieredze – arī šajā laikā ir iespējams reaģēt ātri uz situāciju. Problēma ir tā, ka viss ir gaisā. Katra ideja, kas ir, karājas kaut kur gaisā. Svarīgi ir tas, kurš pirmais to izdarīs. Prātā var ienākt brīnišķīga ideja, bet, ja tu staigā ar to ideju un nerealizē, tad pastāv tāds idejas nezūdamības likums. Šī ideja būs arī kādam citam kaut kur gaisā. Attiecīgi var nokavēt savu brīdi. Ir jākustina smadzenes, lai saprastu, ko darīt, un tad, kad tu saproti, tad tas arī ir jādara. Tā ir šī 2020. gada mācība. Daudziem tas varbūt sagādā grūtības, bet tā tas ir.

Kas tev pašam ir bijis lielākais pārbaudījums šajā pēdējā posmā?

Kad sākās karantīna, es pats tieši biju viesizrādēs Latgalē, bet pēc otrās izrādes viss beidzās, jo paziņoja, ka viss apstājas. Nākamajā rītā braucām uz Valmieru, jo sākās karantīna. Kundzei savukārt bija pirmizrāde paredzēta. Arī to atcēla. Bija mājās jāsēž, jādomā, ko darīt. Pirmajā brīdī jau nesaprot. Šķiet, ka vēl viens atvaļinājums sācies, bet tad tu vienā brīdī sāc domāt – cik tad ilgi mājās var sēdēt un audzēt riepu. Es sāku nūjot. Jebkurā gadījumā atrast iespēju piekopt aktīvo dzīvesveidu varēja.

Ja man būtu karantīna jāpārdzīvo kādā dzīvoklī Ķengaragā vai Pļavniekos, es nezinu, kā es to izdarītu.

Bet, ņemot vērā, ka man iespēja bija to pavadīt Valmierā mājās, es to nemaz tā neizjutu. Vienīgi visi ieplānotie darbi pārcēlās un atcēlās. Līdzekļu bija tik, cik bija.

Imants Strads

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vai karantīnas laikā biji pavisam atslēdzies no teātra?

Es tāpat lasīju kaut ko, skatījos, domāju. Tas bija ļoti svētīgs brīdis. It īpaši tiem, kuri daudz skrien. Tā bija iespēja sevi restartēt, un tieši to es centos izmantot. Veselības ziņā. Viegli šajā vecumā ir izdegt, tāpēc man tā iespēja atvilkt elpu ļoti patika. Tas, protams, maksāja lielu naudu, bet veselību jau par naudu mēs nemaz nopirkt nevaram. Tas man likās ļoti svētīgi, ka ir iespēja piespiedu kārtā atpūsties un nebūt visu laiku kaut kādā skrējienā kā tādam nervu kamolam. Šī restartēšanās divu mēnešu garumā bija vērtīga.

Atgriežoties tagadnē… Aizvadīta pirmizrāde iestudējumam “Ārsts”. Kādas pārdomas par izrādi?

Tur ir jāiet līdzi klausīties un domāt. Tas nav gabals, kur tu ienāc zālē, apsēdies un gaidi, kad tevi izklaidēs. Šī izrāde liek padomāt par dažādām lietām katram individuāli. Katram ir iespēja domāt, kā viņš rīkotos šādā situācijā. Izrāde nav viegla. Ir jāsaprot, ka tā nav kaut kāda kārtējā izklaide par pāriem. Tas ir par cilvēku attiecībām. Par cilvēkiem. Ja cilvēks savā aizstāvībā pasaka vienu nevainīgu teikumu, atnāk pieci citi, kas spēj šo teikumu sagrozīt tā, lai tas cilvēks būtu vainīgs. Un tas daudz kur šodien arī notiek. Atskatoties uz kaut kādiem pateiktiem vārdiem, tiek izvirzītas hipotēzes. Manuprāt, ir vērtīgi, ka tādas lugas tiek iestudētas.

Foto: Dailes teātrī tapis sievišķīgs stāsts "Ārsts".

Vai tuvākajā laikā gaidāmi vēl kādi jauniestudējumi ar tavu piedalīšanos?

Jā, pēc diviem mēnešiem būs Regīnas Ezeras romāna “Zemdegas” skatuves variants.

Vai tev šobrīd ir jau kādi tālāki plāni nākotnei, sapņi?

Ir plānā vairākas izrādes, vairāki kino projekti. Ir plānā VEF Kultūras pilī noslēdzošais piecpadsmit gadu jubilejas koncerts ar koncertapvienību "Žerāri". Plāni ir. Es dzīvoju pāris mēnešus uz priekšu. Ja nobruks – nobruks. Šādi dzīvoju jau labu laiku – rēķinot uz priekšu, lai varētu visus galus kopā savilkt. Ja ir lielas prasības no dzīves, tad jādomā, kā līdz tām arī tikt. Dzīve jau nav tikai jāatstrādā Dieviņam, bet arī jābauda.

Protams, var visu dzīvi strādāt kā Blaumaņa lugās un tad ar lāpstu vagā nomirt. Bet vajag arī priecāties.

Tas ir tāds cikls. Strādāt, lai atpūstos. Un atpūsties, lai strādātu. Un tāpēc es uzskatu, ka ir jāplāno, lai pie tā varētu nonākt. Lai nav tikai jāizdzīvo, bet lai var arī dzīvot. Savā laikā bija tāds populārs sauklis “Sapņi par cilvēka cienīgu dzīvi”. Ļoti daudzām paaudzēm nebija cilvēka cienīgas dzīves, un tas patiešām ir traģiski. Lai nebūtu jādomā, kā izdzīvot nedēļu ar trīs eiro, ir mērķtiecīgi jāplāno dzīve. Es esmu piedzīvojis to deviņdesmito gadu beigās un negribu tajā sajūtā atgriezties. Cilvēks ir gatavs uz daudz ko, lai nebūtu jāpiedzīvo šādi brīži. Šie ir mani spēka gadi. Kad tad vēl, ja ne tagad.

Imants Strads

FOTO: Jānis Škapars/TVNET