Miķelis Valters bija Latvijas valsts iesākumā, un tagad viņš uz visiem laikiem atgriežas dārgajā tēvijām mūsdienu demokrātiskajā Latvijā, tā Valsts prezidents Egils Levits iesāka uzrunu piemiņas pasākumā par godu Latvijas valsts un sabiedriskā darbinieka Valtera pārapbedīšanai Latvijā.
Kā informēja Valsts prezidenta kancelejā, uzrunas sākumā prezidents jautāja, kas ir veidojis Valtera unikālo personību un kāpēc viņš ieņem tik būtisku lomu starp mūsu valsts dibinātājiem un veidotājiem. Levits norādīja, ka Valters ir cēlies no vienkāršas Liepājas strādnieku ģimenes un viņš kļuva par spoži izglītotu un erudītu latvieti, intelektuāli, kurš Rietumeiropā jutās kā mājās.
Valsts pirmā amatpersona uzsvēra, ka arī saviem tautiešiem viņš vēlēja politikā un kultūrā orientēties uz rietumiem, kalpoja tautas politiskās kultūras izaugsmei un nostiprināšanai.
"Viņš uzskatīja, ka demokrātijā ikvienam cilvēkam ir jāpiedalās politiskajās norisēs, jo tā ir cilvēka sabiedrisko spēju izkopšana, pašcienības stiprināšana gan indivīda, gan visas tautas mērogā. Valters no ikviena prasīja valsts patriotismu un pats nelokāmi palika uzticīgs Latvijas valstij līdz pat sava darbīgā mūža noslēgumam," akcentēja prezidents.
Levits pavēstīja, ka Latvijas valsts ideju un ideālus Valters izloloja un dzīves laikā centās piepildīt gan kā publicists un sabiedriskais darbinieks, gan kā jurists, politiķis un diplomāts. Prezidents akcentēja, ka viņā bija īstens valstsvīrs kā mierīgos un labvēlīgos laikos, tā trauksmainu cīņu un bezcerības apstākļos.
Valsts prezidents uzsvēra, ka no sociālista jaunstrāvnieku laikā Valters kļuva par latviešu tautas nacionālā un sociālā taisnīguma, par Latvijas nacionālā valstiskuma cīnītāju, kuru vadīja pārliecība, ka idejām ir dzīvības spēks. Levita ieskatā, Valtera idejām bija domātāja un arī dzejnieka vēriens, bet ideju centrā vienmēr bija latviešu tauta un tās pašnoteikšanās tiesības, tās tiesības uz savu valsti.
Uzrunā prezidents atzīmēja, ka jau 1903.gadā Valters izvirzīja prasību pēc savas valsts, tādējādi kā pirmais publiski izsakot un noformulējot latviešu nācijas valstsgribu. Levits skaidroja, ka tolaik daudziem latviešiem augstākais sasniedzamais mērķis bija vien lielāka autonomija cariskās Krievijas ietvaros, kamēr Valtera domas plašums un drosme prasīja jau savas tautas atraisīšanos no Krievijas impērijas un aiziešanu no tās.
"Tas ir un paliks viņa lielais vēsturiskais nopelns, uz ko mēs vienmēr atsauksimies," uzsvēra valsts pirmā amatpersona.
Prezidents norādīja, ka savā bagātajā un dažādiem notikumiem, pavērsieniem raibajā mūžā Valters paguva izdarīt ļoti daudz. Viņš iedibināja latviešu politiskā nacionālisma domāšanas virzienu, kas bija vērsts uz latviešu emancipāciju un vienlīdzību ar citām Eiropas tautām. Levita ieskatā, to spilgti izsaka Valtera teiciens: "Kas grib kulturālo nacionālismu, tam jāņem politiskais."
Valsts prezidents uzsvēra, ka Valters bija Latvijas valsts dibināšanas aktīvs virzītājs un dalībnieks, pirmais jaundibinātās Latvijas Pagaidu valdības iekšlietu ministrs, viņš līdzdarbojās Satversmes izstrādē, bija viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem, vēlāk pārstāvēja Latviju diplomātiskajā darbā un arī trimdā ierobežotos apstākļos saskatīja iespējas darboties Latvijas valsts un tautas labā.
"Vispusīgi izglītots, enerģisks un neatlaidīgs, vienmēr ar iniciatīvu un drošu uzstāšanos sabiedrībā. Viņš apzinājās savu intelektuālo varēšanu un lika to arī lietā," akcentēja Levits.
Pēc prezidenta domām, Valtera personības būtība un sūtība bija radošums, ko M. viņš izmantoja un īstenoja gan kā domātājs ar Cīrihes universitātē iegūto valststiesību doktora grādu, gan kā publicists, neskaitāmu rakstu, daudzu grāmatu autors, gan kā kultūras vēsturnieks un esejists, arī dzejnieks un rakstnieks ar pseidonīmu Andrejs Paparde.
"Šī mākslinieciskā un radošā puse - dziļā interese par literatūru, mākslas un filosofijas studijas, pašizpausme minētajās jomās - spēcīgi attīstīja un ietekmēja M. Valtera pasaules redzējumu, bagātināja garīgi, piešķīra mērogu un padziļinātu dimensiju viņa politiskajiem sapņiem par Latviju," pauda prezidents.
Prezidents uzsvēra, ka Valtera lielums gan viņu cēla, gan vienlaikus apgrūtināja viņa saprašanos ar līdzcilvēkiem. Tomēr, Levita ieskatā, vēstures gaitu lielākoties ietekmē un maina tieši spilgtas personības.
"Valtera dzīve un darbība ir tam vēl viens apliecinājums. Un atgādinājums arī mums, kuri dzīvo unifikācijas un standartizācijas gaisotnē, kur dominē tiecība uz caurmēru jeb skaitliski vidējo, par personības lomu un iespējām sabiedrībā," pavēstīja Levits.
Uzrunas noslēgumā Levits uzsvēra, Valtera devumu Latvijas valstiskajā domāšanā. Viņa doma par latviešu nāciju, kas vienlaikus satur gan kultūras, gan politisko elementu, cauri laikiem ir nonākusi arī līdz 2014.gadā pieņemtajam Satversmes ievadam, kas nostiprina valsts pamatus.
Prezidents piebilda, ka Valters viņam ir tuva personība divkārtīgi - gan kā latviešu politiskais domātājs, gan arī kā prezidenta studentu korporācijas "Fraternitas Lataviensis" goda filistrs.
"Tagad piepildās Miķeļa Valtera pēdējais sapnis - rast mūžīgo mieru mūžīgajā Latvijā. Savukārt mums ir jārūpējas par to, lai viņa intelektuālais un politiskais mantojums tiktu pilnīgāk apgūts un iedzīvināts mūsdienu Latvijas demokrātijā un pilsoņu apziņā, vēstures pētniecībā un atmiņu politikā," uzsvēra prezidents.
