Kā būt savas dzīves līderei, kad pasaule "irst pa šuvēm" (1)

Strauji mainīgajā pasaulē ar līderību saprotam spēju uzņemties atbildību par savu dzīvi, radīt savu “recepti”, pēc kuras dzīvot. Kāda ir šī jaunā pasaule, par kuru runāsiet forumā, un ko nozīmē būtu līderei tajā?

Visi tie, kas vēl domāja, ka dzīvojam vecajā pasaulē ar skaidru pamatu un saprotamiem noteikumiem, tagad saprot, ka pasaule ir mainījusies. Jau 20. gadsimta 80. gados sākām runāt par jauno,  tā saukto VUCA pasauli. Apzīmējums angļu valodā sastāv no četriem vārdiem un tulkojumā nozīmē nepastāvību, neskaidrību, sarežģītību un neviennozīmigumu. Un tas nozīmē, ka vajadzīgas jaunas prasmes, lai mēs izdzīvotu, izpaustos kā līderes un būtu laimīgas.

Labā ziņa: jaunā pasaule ļauj sievietei izpaust superspējas, kas viņā ir, ļauj iedziļināties, saprast sevi, uzklausīt un sadzirdēt.

Pasaule ir tik neprognozējama un mainīga, ka vienīgais veids, kā būt kontaktā ar to, ir visu laiku jautāt, kas notiek ar mani, kas notiek ar pasauli, kādu palīdzību vajag man un kādu varu sniegt citiem. Šī ir pasaule, kurā varam izdzīvot tikai tad, ja protam veidot un uzturēt attiecības, pie tam dažāda līmeņa, protam tīkloties, jo šī nav pasaule, kurā varam būt vieni. Šī pasaule ir ļoti mulsinoša, tāpēc nav brīnums, ka piedzīvojam daudz dažādu emociju, un arī kontakts ar savām emocijām, spēja reaģēt uz tām un citu cilvēku emocijām, ir svarīga prasme. 

Turbulences apstākļos ir lielāka iespēja pašrealizēties, atrast jaunu, savu veidu, kā būt laimīgai.

Ir daudz visādu risku, pie kuriem neesam pieraduši. Sievišķīgs salīdzinājums: mēs ilgāku laiku kaut ko gaidījām, pasaule bija procesā, gluži kā bērna gaidībās - bija skaidrs, ka pa vecam vairs nevaram dzīvot, bet nebija skaidrs, kā dzīvot pa jaunam, un tad piedzīvojām šo krīzi.

Pašreizējo procesu var salīdzināt ar dzemdībām - jā, ir sāpīgi, grūti, bet šī pieredze ir par to, kā mainās mūsu loma - mēs pamazām kļūstam par mammām, līderēm. 

Teicāt, ka jauns laikmets sākās jau 80. gados, bet tālākās izmaiņas bija aizvien straujākas, it īpaši, kad iekāpām interneta ērā - izrāviens bija milzīgs. Kā, orientēties un atrast sevi jaunajā realitātē? 

Jaunā pasaule prasa no mums drosmi. Kādreiz, tālā senatnē, kad nebija zīdītājdzīvnieku un vienīgās dzīvās radības uz planētas bija zivis, kas dzīvoja okeānā, uzradās viena drosmīga zivs, kas izrausās no ūdens un sāka dzīvot uz zemes. Kad parādījās internets, piedzīvojām ko līdzīgu. Redzam, ka internets ir izmainījis katru mūsu dzīves aspektu - to, kā veidojam attiecības, pulcējamies. Mēs varam savienoties ar ikvienu cilvēku jebkurā pasaules malā, kur ir internets. Mēs vienlaikus esam gan klātienes attiecībās un procesos, gan virtuālajā pasaulē. Tas prasa no cilvēka daudz pārmaiņu, bet līdz ar to dod daudz iespēju, arī mums kā sievietēm, ļaujot pārskatīt tradicionālās lomas. Pie mums Latvijā nav tik traki kā citās sabiedrībās, kur būt sievietei nozīmē, ka man jāklusē un nevaru parādīties sabiedrībā bez vīrieša. Tomēr no pētījumiem redzam, ka arī pie mums nav ideāli - ir daudz veidu, kā mūs ietekmē, piemēram, ģimenē tiek mācīts, ka labāk ir paklusēt un tikai ar čaklumu varam izpaust sevi. Internets to maina, jo virtuālajā vidē mums ir avatars, varam izvēlēties citu vārdu - niku, varam spēlēties ar identitāti, un tas dod iespēju paeksperimentēt ar sevi, saprast, ko varam. Ja neizdodas, vari aiziet uz citu vietni. Mums ir iespēja veidot attiecības ar miljardiem cilvēku.

Lai būtu veiksmīga un laimīga, ir jāuzdrīkstas un jāriskē. Daudzas saka, ka grib sākt kaut ko no jauna, bet vienlaikus baidās kaut ko mainīt, un tā nu šī “murkšķa diena”, respektīvi, apnicīgā rutīna, turpinās līdz mūža galam. Kā atrauties no “nāvīgu” garlaicību uzdzenošās ikdienas, izmest lieko kravu no savas dzīves lidmašīnas, lai tā varētu pacelties gaisā?

Tas nav viegli, un cilvēki ir dažādi - ir tādi, kuriem patīk rutīna. Savukārt citiem to grūti saprast. Iepazīt sevi - tas ir pirmais princips. To iespējams izdarīt dzīves procesā, jo piedzimstot mēs nevaram uzreiz pazīt sevi. Mēs sevi iepazīstam, darot neparastas lietas, eksperimentējot, jo gadās, ka iesākam lietu, kas šķietami patiks, bet nepatīk, un otrādi. Lai rastos drosme, mums vajag pamatu, no kura atsperties, mums vajadzīgs kas tāds, kas dod stabilitāti, un tad ir jautājums, kas man to dod, kur ir mana komforta zona.

Mēs daudz runājam par iziešanu no komforta zonas, bet, lai izietu, vajag, lai tāda vispār būtu. 

Ir jāpadomā, kas man dod drošības sajūtu, un tas ir jautājums, par ko runāšu konferencē. Mums ir jāierauga pozitīvo, savas superspējas. Man ir tēze, ka katrs no mums ir unikāls cilvēks ar savām superspējām, un mūsu veiksme dzīvē ir saistīta nevis ar to, ka cīnāmies ar to kā vēl nav, bet gan ar to, ka mēs konstatējam un attīstām sevī superspēju, līdzīgi kā supersieviete no  filmas  “Wonder Woman”. Ar ko es esmu īpaša, ko varu dot citiem, jo es varu būt līdere tikai tad, ja ir kāds, kas ir gatavs iet kopā ar mani. Mūsdienās līderis ir nevis tas, kas atnāk un vada, bet gan influenceris jeb cilvēks, kas spēj iedvesmot un ietekmēt.  Mēs runājam par līderiem, kas stāsta stāstus un ļauj citiem ieraudzīt savu pieredzi kā vērtīgu, iedvesmojošu, un tā ir būtiska prasme līderei.  Līdzīgi kā tad, kad bērns ir piedzīvojis veiksmi vai neveiksmi, mēs šajā notikumā palīdzam viņam saskatīt stiprās puses - tev bija drosme, tu mēģināji un uzzināji no šīs pieredzes kaut ko vērtīgu par sevi, attiecībām, pasauli. Mums ir instrumenti, lai sniegtu atbalstu otram. Jāatceras, ka bailēm ir trīs kājas - vienas ir bailes no nezināmā, bailes pazaudēt vērtīgo, kas man ir, un tad vispirms man jānoskaidro, kas ir tas vērtīgais. Un tad padomājot bieži vien izrādās, ka pat neveiksme man neatņems to, kas man vērtīgs, nepārsvītros to, kas ir,  - draugus, ģimeni.  Otrās ir bailes no tā, ka tas, kas notiks, būs neatgriezenisks, piemēram, ja aiziešu no darba, jaunu vietā neatradīšu.  Bet mēs varam pamēģināt, kā tas būtu, varam aiziet uz darba interviju. Tas nozīmē, ka pārmaiņas varam plānot, un mums vienmēr būs, no kā atsperties - draugi, ar ko parunāt, otrā puse, kas sapratīs un atbalstīs. Trešās bailes saistītas ar pieredzi. Tiem, kas  iepriekšējo krīzi piedzīvoja kā kaut ko pozitīvu, šobrīd ir lielāka drosme. Tiem, kas krīzei izgāja cauri, zaudējot ko būtisku, ir grūti, jo šai trauksmei pievienojas trauma. Vislielākās bailes saistītas ar to, ko jau esam piedzīvojuši. Tas, ko varam darīt, ir runāt par savu pieredzi. Varbūt ir lietderīgi aiziet pie psihologa vai psihoterapeita. 

Un tad atkal un atkal atcerēties, ka neesam vienas, ka apkārt ir daudz cilvēku, kuriem esam savējie, kas gatavi mūs atbalstīt, tāpat kā mēs viņus.

Daudzas lietas ir bail darīt vienatnē, bet bet iespējams darīt divatā vai trijatā. Tad tā var būt jauka, patīkama pieredze.

Daudzi ir zaudējuši ne vien darbu, bet arī iespēju strādāt savā profesijā - viņiem ir jāsāk pilnīgi no jauna. Stress, trauksme, depresija nav motivējoši stāvokļi. Un tomēr, tie, kuriem ir panākumi, kas daudz ko sasnieguši, atzīst, ka piedzīvojuši krīzes un izmisumu. Tikai muļķi rullē pa dzīvi apmierināti kā puķes podā. Varbūt ir daži knifi, mazas lietas, kas ļauj pacelt galvu no saraudātā spilvena? 

Viena būtiska lieta ir pieņemt, ka tagad mēs visi piedzīvojam kopīgu psihotraumu. Tiem, kas piedzīvojuši zaudējumu, būtiski pret to izturēties nopietni. Daudziem darbs, ko viņi darīja, patika, un neiespējamība to turpināt izraisa sēras. Jāpieņem, ka visi dzīvojam ar šo trauksmi -  pat cilvēki, kurus šķietami šī krīze nav skārusi, tomēr ir skarti, jo nevienam nav skaidrības par nākotni. Piemēram, martā no Anglijas man zvanīja meita un teica: “Mamma, esmu saslimusi.” Es nevarēju pie viņas aizbraukt, un manī bija trauksme, vai tas nav TAS, jo tobrīd mēs vēl nezinājām, cik šī slimība ir bīstama. Ir svarīgi rēķināties, ka piedzīvojam smagu periodu, un zināt, kā varam paši sev palīdzēt. Tagad cilvēki daudz lieto alkoholu, un to var saprast, jo tas ir veids, kā vismaz kaut kā izdzīvot. Cilvēki lieto, ko vien var, lai noturētos, izdzīvotu kaut vai ar ar neperfektu veselību. Tomēr tas nav ne vienīgais, ne labākais veids, kā varam sev palīdzēt.

Ir būtiski sevi atbalstīt tieši fiziski, jo stress un trauksme rodas fiziskā līmenī.

Ir mazas tehnikas, kas neko nemaksā, piemēram, elpošanas vingrinājumi, bet tie dod labu efektu - nomierina uzbudināto nervu sistēmu, palīdz relaksēties. Sportojot, skrienot mēs izskrienam stresu, jo organisms grib kustēties. Ja cilvēks neko nedara, trauksmei nav kur likties, un tā mūs saēd no iekšpuses.

Šis ir laiks, kas kā lakmusa papīrs iekrāso sarežģījumus mūsu attiecībās. Laulības, kas līdz šim uzskatītas par veiksmīgām, irst pa šuvēm, jo izrādās, ka turējušās uz sadzīves, īsas vārdu apmaiņas īsziņās, selfijiem ar bučiņām, ballītēm brīvdienās. Kad paliec ilgstoši kopā ar otru, pēkšņi saproti, ka nav ar viņu par ko runāt, un vispār - kas ir šis cilvēks, ar kuru kopā esmu nodzīvojusi gadus?

Viss ir sarežģīti. Varbūt kādi ir dzīvojuši kopā, jo tā ir ērtāk, bet emocionālā dzīve bijusi ārpus ģimenes.  Tomēr, lai attiecības labi funkcionētu, katram no mums ir jāiet ārpus mājām, kaut kas jāpiedzīvo, jāapgūst, lai būtu par ko runāt ar partneri. Visu laiku esot kopā ar otru, mēs piedzīvojam vienu un to pašu, līdz beidzas tēmas, par ko runāt. 

Reizēm mums nav ne resursu, ne enerģijas, jo trauksme patērē daudz spēka. Daudzi no tiem, kas cerēja karantīnas laikā iemācīties valodas, to nespēja. Kad esam nomākti, mēs dodamies tādā kā savā melnajā tukšumā, citiem ar mums grūti kontaktēties, jo, lai kontaktētos, vajadzīga enerģija, interese, bet mums gribas izsērot.

Kā atgūt enerģiju?

Jāatrod sevī stabilitātes punkts, no kura atsperties iekšpusē, lai varētu iet uz darīt ārpusē.  

Varbūt ir situācijas un apstākļi, kad būt līderei nozīmē nevis kaut ko lielu, bet spert kaut vai mazu solīti savā labā? 

Sieviete - līdere šajā laikā pievērš uzmanību tam, kā cilvēki jūtas, jo saprot, ka kašķi un neiecietība - un tā tas ir, cilvēki ir kļuvuši neiecietīgāki - ir nevis tāpēc, ka cilvēki ir slikti, bet tāpēc, ka viņiem, iespējams, pietrūkst stabilitātes, iekšēja miera, kāda, kas par viņiem parūpētos. Lai justos labi, varam sākt ar sevi -  runāt ar cilvēkiem, ļaut viņiem dalīties stāstā par zaudējumu un pateikt, parādīt, ka viņiem ir stiprās puses.

Veidojot šādu atgriezenisko saiti, mēs varam darīt brīnumus.

Kad cilvēks savu dzīvi un sevi ierauga citā gaismā, kā stipru, varošu, viņš daudz ko var izdarīt. Varbūt reizēm vajag tikai pārformulēt stāstu. 

Gribēju jautāt, kādi iziesim no krīzes, bet mēs nezinām, vai vispār iziesim, varbūt mums nāksies sadzīvot ar jauno vīrusa realitāti. Katrā ziņā tā, kā bija, vairs nebūs. Par to runā visi. Kā dzīvot, “karājoties gaisā”?

Ja agrāk bija iespējama lineāra attīstība un lineāra plānošana, tagad mums tas ir atņemts. Tu vari būt veiksmīga tajā, ko dari, turpināt mācīties, papildināt zināšanas, bet tad vienā nejaukā dienā tev viss tiek atņemts. Mēs nezinām, kā funkcionēs ārējā pasaule.

Kad jautājam, kā iziesim no krīzes, vienīgā atbilde, ko visi sniedz, ir: mēs nezinām.

Ir versijas, bet nezinām. Ja zinātu, varētu sagatavoties. Līdz ar to ir jāiemācās sadzīvot ar nenoteiktību. Mēs nevaram kā kādreiz mēģināt skatīties uz dzīvi pēc desmit gadiem. Bet varam saprast, kas mums ir svarīgi šodien, varam atbalstīt savus tuviniekus, kopt attiecības un prasmes, kas dod iespēju dzīvot un justies labi. Jo mazāk es zinu par nākotni, jo vairāk varu domāt par sevi un to, kā uzkrāt iekšējos resursus - enerģiju, jaunas prasmes. Ir jāiepazīst jaunā pasaule, jāatrod veids, kā tajā nepazust, un jādomā, ko es varu dot šai jaunajai pasaulei, kā varu būt stipra tajā.

Krāt materiālos resursus nav jēgas, jo tie ātri noveco.

Jā, kādreiz uzbūvējām māju un tad aprīkojām ar tehniku, tagad redzam, ka viss ātri noveco un kļūst par apgrūtinājumu. No materiālās pasaules mēs fokusējamies uz personību. Spēju būt drosmīgai es varu lietot jebkuros apstākļos. Ir jāiegulda, lai attīstītu personiskās īpašības - spēju mainīties līdzi laikam, veidot un uzturēt attiecības, būt elastīgai, ieklausīties un saprast, iedvesmot, nevis teikt, kā ir pareizi, pieņemt, ka daudz ko nezinu, un veidot attiecības ar pašas ievainojamību, kas nozīmē, ka nezinu visas atbildes, nevaru būt eksperte visos jautājumos, bet man ir kaut kas vērtīgs, ar ko varu kādam palīdzēt.