Četras daudzsološākās pasaules Saules sistēmā, kurās varētu eksistēt dzīvība

Dzīvības sastāvdaļas ir šādas: šķidrs ūdens, vismaz viens enerģijas avots un virkne bioloģiski derīgu elementu un molekulu. Iespējamā fosfīna molekulu klātbūtne Veneras gāzu mākoņos mums atgādina, ka vismaz kāds no dzīvības pamatnosacījumiem varētu eksistēt arī kaut kur citur Saules sistēmā. Kādas ir daudzsološākās planētas, uz kurām varētu pastāvēt dzīvība? 

Marss 

Marss ir Zemei līdzīgākā planēta Saules sistēmā. Diena tur ir 24,5 stundas gara, tur pastāv polārās ledus cepures, kas atkarībā no sezonas izplešas vai saraujas, kā arī tur eksistē plašas virsmas struktūras, kuras reiz veidojis ūdens. 

Nesen atklātais ezers zem dienvidu polārās ledus cepures, kā arī metāns Marsa atmosfērā Marsu dzīvības ziņā padara ļoti daudzsološu. Metāns ir ļoti nozīmīgs, jo tas var rasties bioloģisku procesu rezultātā, tiesa, patiesais metāna avots uz Marsa vēl nav zināms. 

Pastāv iespēja, ka reiz uz Marsa bijuši dzīvībai labvēlīgāki apstākļi. Tagad Marsa atmosfēra ir ļoti retināta un sausa; tā gandrīz pilnībā sastāv no oglekļa dioksīda. Tas sniedz nelielu aizsardzību no Saules un kosmiskās radiācijas. Ja zem Marsa virsmas atrodas kādas ūdens rezerves, tad pastāv liela iespēja, ka tur eksistē arī dzīvība, vēstīts izdevumā "The Conversation".

Eiropa 

Eiropa ir viens no trīs lielajiem Jupitera mēnešiem, un to 1610. gadā atklāja Galileo Galilejs. Tā ir nedaudz mazāka par Zemes Mēnesi un milzīgo gāzu gigantu apriņķo 3,5 dienās 670 tūkstošu kilometru attālumā. 

Tiek uzskatīts, ka Eiropa ir ģeoloģiski aktīva pasaule - līdzīgi kā Zeme. Eiropas virsmu klāj ūdens ledus, un daudzi zinātnieki uzskata, ka zem šā ledus slāņa ir šķidra ūdens slānis. Par šo šķidro ūdeni liecina geizeri, kas šļācas ārā pa plaisām ledus slānī, vājš magnētiskais lauks un haotiskā virsmas ainava, kuru varētu būt veidojušas ūdens straumes zem ledus slāņa. 

Encelads 

Līdzīgi kā Eiropa arī Encelads ir ar ledu klāts mēness, zem kura ledus kārtas plūst šķidra ūdens okeāns. Encelads atrodas Saturna orbītā un pirmo reizi zinātnieku uzmanību kā potenciāli apdzīvojama pasaule piesaistīja pēc tam, kad netālu no mēness dienvidpola tika atklāts milzīgs geizers. 

Ūdens straumes šļācas ārā no milzīgām plaisām mēness virsmā, kā arī Enceladam ir vājš magnētiskais lauks. Tie ir skaidri pierādījumi, ka zem Encelada ledus slāņa eksistē šķidrs ūdens. 

Tomēr ne tikai ūdens ir identificēts šajā geizerā, bet arī sīkas silikātu daļiņas, kas var veidoties tikai tad, kad pazemes šķidrais ūdens saskaras ar okeāna akmens dibenu, kur ūdens temperatūra ir vismaz 90 grādu pēc Celsija. Tas ir nopietns pierādījums, ka Encelada okeāna dibenā varētu valdīt apstākļi, kas nepieciešami vienkāršai dzīvībai. 

Titāns 

Titāns ir Saturna lielākais mēness, un vienīgais mēness Saules sistēmā ar vērā ņemamu atmosfēru. Tā satur biezu, oranžu sarežģītu organisku molekulu miglu un metānu. Uz Titāna regulāri līst sezonālie lieti, valda sausuma periodi un vēji saceļ mežonīgas smilšu vētras. 

Tomēr Titāna atmosfēru lielākoties veido slāpeklis – nozīmīgs elements, lai veidotos proteīni visās zināmajās dzīvības formās.  

Radaru novērojumi liecina, ka uz Titāna ir šķidra metāna upes un ezeri, kā arī vulkāni, no kuriem izvirst nevis lava, bet šķidrs ūdens. Tas liecina, ka arī zem Titāna virsmas eksistē šķidrs ūdens.