Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Četri musketieri un trīs ieroču nesēji

Jau pirms pirmās tiesnešu svilpes augusta beigās bija nojaušams četru galveno pretendentu loks. "Olimp/Venta 2002", "Liepāja", "Zemgale/LLU", "Mogo" - katras komandas fani var atrast argumentus, kāpēc tieši viņējie šobrīd ir spēcīgākie Latvijā.

Un katra spēļu kārta rada savas svārstības. Te "Liepāja" ar itin kvalitatīvu spēli iemet vienu ripu "Mogo" vārtos, un treneri nebeidz slavēt, ka tas jau bijis kā "play-off" hokejs, kaut līdz izslēgšanas mačiem vēl pieci apļi.

Sestdien Piņķos "Olimp" ar ļoti organizētu spēli gandrīz bez noraidījumiem samet četras ripas (4:2) liepājnieka Māra Jučera vārtos un vismaz uz laiku kļūst par čempionāta līderiem - 9 punkti pēc 5 spēlēm. Taču Jurija Agureikina un Aigara Ciprusa vadītie olimpieši nedrīkst dusēt (tusēt?) uz lauriem. Turpat blakus ir nule pieveiktā "Liepāja", kā arī Arta Ābola "Zemgale" - 8 (5).

"Mogo" atpaliek par diviem punktiem,  bet gan jau arī viņiem būtu tikpat, cik liepājniekiem un jelgavniekiem, ja pirms sestdienas spēles Daugavpilī neiejauktos pēdējā gada lielākais sportistu bieds - Covid-Neesmu vēl gana skrupulozi izpētījis HS "Ŗīga" - 3 (5), taču hokeja zinātāji teic, ka 2003. gada puiši esot labākais materiāls, ar kuru pēdējos gados iznācis strādāt Oļegam Sorokinam. Lai izdodas!

"Prizmai/IHS" ir tieši tikpat punktu, cik Sorokina blicei, taču 3:11 pret "Zemgali" kaut kā lec ārā no kopējās rezultātu tabulas. Runājot hokeja vecmeistara Ēvalda Grabovska vārdiem, 3:11 tomēr ir no "automobiļu sērijas" rezultātiem, kaut "Primza" pēc sastāva nebūt nav izteikti autsaideri. 5:0 Daugavpilī un punkts (3:4) pret "Olimp" pats no sevis nerodas. Grūti spriest, kādi trumpji ir "Dinaburgas" vadoņa Atvara Tribuncova kāršu kavā, taču pagaidām tikai barankas - četras.

Vai Latvijas virslīgas hokeja līmenis pēdējos gados ir audzis? Šādu jautājumu tradicionāli uzdod Latvijas hokeja dzīves organizatori.

Diemžēl nav izgudrots mērinstruments, lai izmērītu spēlētāju individuālo meistarību, bet neseno Latvijas izlases hokejistu (K. Rēdlihs, Bārtulis, Pujacs, brāļi Širokovi, Jerofejevs, Jučers, Jekimovs u.c.) meistarība ir pietiekami augsta, spēlētgriba - liela, bet pats galvenais - vietējā čempionātā ir intriga. Jebkurš no lielā kvarteta var uzvarēt vai zaudēt jebkuram no lielajiem, pa reizei favorītiem zaudējot punktus arī kādai no trim sekotājiem. Vai Latvijas čempionātā spēlētais hokejs ir acij tīkams un pietiekami ātrs? Atbilde būs sholastika - viss atkarīgs no tā, cik augstu katrā hallē novietotas TV kameras.

Kādreiz vecajos laikos Rīgas "Dinamo" translācijas no Sporta pils nelikās tik dinamiskas un ātras kā šā paša "Dinamo" spēles Maskavā Lužņikos. Jo Rīgā kameras bija gandrīz laukuma līmenī, bet Maskavā - krietni augstāk tribīnēs. Ja "Olimp" atkal kādu no savām spēlēm iedabūs "Arēnā Rīga", tad lielajam hokejam vajadzīgi tikai skatītāji. 

Šur tur jau esmu deklarējis, ka šajā sezonā mani pastiprināti interesē "Liepāja" un "Zemgale." Liepājnieki tāpēc, ka pirmie nokomplektēja sastāvu, ar kuru virslīgā debitē galvenais treneris Guntis Pujāts. Jelgavnieki turpretī ilgi jūdza, kamēr "iejūdza" Arti Ābolu. Kaut sākumā šķita, ka jelgavnieku sastāvs ne gluži tāds, kādu gribētos, tomēr uzbrukumā pirmais trijnieks ir šerps: Kirils Tambijevs (6+6), Rustams Begovs (5+4) un Roberts Jekimovs (3+5) šobrīd ir trīs čempionāta rezultatīvākie spēlētāji, kuriem pa vidu tikai iemaisījies viņu pašu aizsargs Aleksandrs Galkins (3+6). Vai tā ir turnīra labākā maiņa? Varbūt, bet man patīk arī Miks Lipsbergs, Jānis Straupe un Robs Šremps no "Mogo", abas vadošās "Olimp" un "Liepājas" maiņas.

Lielākais atklājums? Jānis Straupe, kurš pēc vairākām sezonām "Kurbadā" šķiet atguvis otro jaunību, laukumā sevi partneriem piedāvādams ļoti labās pozīcijās. 

Negribu apgalvot, ka Martins Rodrigo Laviņš jau spēlē tikpat labi kā tēvs Rodrigo 17 gadu vecumā, taču šis tas kopīgs abiem Laviņiem ir - nepiekāpība un cīņasspars. No tiem, kurus agrāk nebiju ievērojis, ļoti interesants hokejists ir "Olimp" aizsargs Arvils Bergmanis (1999), no t.s. spēlējošo aizsargu pulka. Ātruma, lai pats ar ripu skrietu iekšā uzbrukuma zonā, pietiek, nūja rokās klausa un Arvils bieži vien ir pozīcijās, kur konkurenti viņu nebija gaidījuši.

Man acīs iekritis arī jelgavnieks Patriks Ozols (2001), kurš audzis "Lido", bet pērn spēlējis ASV junioros. Treneris Ābols laiž šo Ozolu laukumā gan vairākumā, gan mazākumā potenciāls puikam ir. Tāpat kā Kārlim Čukstem (1997) "Mogo" vienībā. Biju cerējis Čuksti ieraudzīt "Dinamo" formā, taču arī "Mogo", kur pārsvarā blakus spēlē Oskars Bārtulis, Čukste ir pamanāms un rezultatīvs (3+1). Tā kā vismaz trīs no šeit nosauktajiem grasās braukt spēlēt hokeju uz Ameriku, baudīsim viņu hokeju, kamēr puiši ir Latvijā.

Latvijas virslīgas hokejs ir gana labs.