Dziedātāja un dziesmu rakstniece Alise Joste šoruden laidusi klajā jaunu skaņuplati ar savādo nosaukumu "Šākātā". Atšķirībā no diviem iepriekšējiem ierakstiem visas dziesmas platē ir skaidrā latviešu valodā. Aicināju mūziķi uz nelielu sarunu.

Kopš iepriekšējā albuma paskrējuši pieci gadi, un atkal tieši rudenī klajā nāk jauns albums. Rudenīgas ir arī noskaņas, kas valda tavā mūzikā. Sagadīšanās? 

Jā, pieci gadi paskrējuši nemanot un vēl viens rudens ir klāt. Bet ar tām noskaņām jau laikam tā būs sagadīšanās. Albumā virmo tādas apcerīgas tēmas, un tas vienkārši sasaucas ar šo laiku, kad vasaras spilgtums pierimst un viss ietinas melanholiskā sēpijā.

Atceros mūsu iepriekšējo sarunu pirms četriem gadiem, kad tu minēji, ka "citu mākslinieku pienesums, iespējams, patiesi ir tas nākamais solis, kuru spert savā jau iemītajā taciņā". Tā arī noticis. Albums tapis ciešā sadarbībā ar producentu Gati Zaķi.

Gatis nepārprotami albumā ir ielicis visu savu sirdi. Varbūt pat arī kādu citu, mazāk banālu orgānu. Reizēm es pat apmulstu, cik skaisti viss tur tā ir savijies. Viņš ir izdarījis tieši tā, kā es pati to būtu darījusi, man tik rokas mazliet par īsu, lai spētu tam cilvēcīgā laikā izrakties cauri. Tad ir labi, ka apkārt ir cilvēki, kas to tavu vīziju var ar lielāku švunku pastumt uz priekšu. Un Gatim tas patiesi ir izdevies.

Alise Joste

FOTO: Lauris Vīksne

Un, protams, vēl viens būtisks pavērsiens ir tas, ka visas dziesmas ir skaidrā latviešu valodā. Kādi bija lielākie izaicinājumi iestrādāt savā skaņu estētikā šo diezgan kaprīzo, nenoliedzami skaisto valodu? 

Visupirms jau bija jātiek galā ar to trako iekšējo kritiķi, kurš, ja viņam ļauj, sāk piekasīties katram mazākajam sīkumam. Bet kritiķi man kaut kā izdevās apklusināt, un tad varēja ķerties klāt darbam. Piegāju tam diezgan sistemātiski. No rīta devos uz mēģinājumu telpu un astoņas līdz desmit stundas rakstīju. Un tā divas nedēļas no vietas. Un, kad esi ieracies dziļi šajā procesā, tad jau pat neatliek vietas nekādiem jautājumiem un šaubām.

Centos fokusēties uz to, ka svarīgākais šajā procesā ir tieši mirkļa fiksācija. Un, ja attiecīgajā mirklī gribas dziedāt par pelmeņiem, tad jādzied par pelmeņiem.

1

Tāpat man arī gribējās izbēgt no pārāk lieliem poētismiem. Bija sajūta, ka jāmēģina savā mūzikā runāt tā, kā runā īsti, dzīvi cilvēki, nevis tikai tīksmināties par glāsmainiem mākoņiem. Arī tie tur, protams, ir iezagušies, bet man tomēr mazliet arī gribējās no tiem aizmukt.

Jā, saklausīju vairākus sarunvalodas vārdus - "besī ārā", "baigais čakars" u.c. Tie izklausās visnotaļ īpatnēji, ka tu tos izdziedi savā liegajā balsī...

Arī man pašai tas šķiet tā jancīgi, bet kaut kas tur tajā kontrastā ir.

Tad sanāk, ka Ojāra Vācieša vai Ziedoņa grāmatiņu virzienā nelūkojies? Liki sev pati izaicinājumu kaut ko jēdzīgu sacerēt latviski?

Pašā rakstīšanas procesā vienīgie dzejoļi, kuru virzienā lūkojos, bija manis pašas pierakstītas rindas telefona bezgalīgajos piezīmju apcirkņos. Pabeigtu dzejoļu gan tur ir mazāk nekā vairāk, bet tie pusiesāktie beigu beigās pat izrādījās pateicīgāki tam, lai kļūtu par daļu no kādas dziesmas, jo tos varēja vēl brīvi mīcīt, kā vien labpatīk. Pabeigts dzejolis jau tomēr ir pabeigts, un tur reizēm nākas mūziku pakārtot teksta ritmam, kas arī var būt foršs process, bet, ja es rakstu, tad man vispār labāk patīk, ka dziesma un teksts nāk vienlaicīgi, jo tad ir sajūta, ka tas tā pa īstam saaug kopā.

Ja saki, ka albums tapa divu nedēļu laikā, tad būtībā ierakstā fiksētas ir tieši šīs divas nedēļas tavā dzīvē - ar visiem pelmeņiem un čakariem? 

Tikpat kā. Man bija iekrājušies šādi tādi tekstuāli un melodiski aizmetņi, bet tas nebija nekas pabeigts vai ar tādu nodomu radīts, ka tas nu būs tas jaunā albuma pamats. Šie aizmetņi varēja būt jebkas un tajā pašā laikā arī pilnīgi nekas. Divās nedēļās es tam visam izmalos cauri un tur tad arī nonācu pie tā, ka tās tiešām varēja saukt par uzrakstītām dziesmām. Pēcāk, kad ar Gati darbojāmies studijā, tad tur, protams, arī pienāca visādi jauninājumi. Piemēram, ideja par "Piektdienas vakara" repu radās tīri no tās sajūtas, kāda parādījās dziesmā, kad sākām studijā to cilāt. Arī "Atslēgās" pilnībā nomainījās teksts, un Spilbergs mūs apciemoja pavisam negaidīti. Tā jau grūti konkrēti pateikt, cik tad tieši stundas ir pagājušas no brīža, kad rodas ideja, līdz brīdim, kad ideja ir realizēta.

Alise Joste "Šākātā"

FOTO: publicitātes

Kā tev aizritējis šis pandēmijas laiks, kad martā tika izziņots ārkārtas stāvoklis? Vai bija daudz koncertu jāatceļ, jāmaina plāni?

Albuma izdošana pārcēlās no pavasara uz rudeni. Tā jau droši vien es būtu varējusi izdot visu arī pavasarī, bet šķita riskanti pazust visā tajā grandiozajā juceklī. Tagad tomēr, lai arī nekas nav beidzies, tomēr nav vairs tā sajūta, ka mēs atrodamies pasaules gala epicentrā, un šķiet, ka cilvēki vairs neizlieto visus savus resursus tikai tam, lai sekotu saslimušo cipariem un ierobežojumu apmēriem. Ir vieglāk. Tāpat arī biju plānojusi jau rudenī kādus lielākus koncertus, lai nospēlētu dziesmas dzīvajā tieši tā, kā tām būtu dzīvajā jāskan, bet arī tie šobrīd ir uz pauzes. Ceru, ka izdosies tos realizēt 2021. gada pirmajā pusē, bet nu tik tālu mums vēl būs jānodzīvo. Bet kopumā jāsaka, ka ir bijis diezgan mierīgi. Radošie jau, šķiet, kopumā ir pieraduši pie tāda dzīves ritma, kur darbīgu posmu nomaina pilnīgs tukšums un klusums, un reizēm ir vienkārši jāpasēž neziņā par nākamajiem soļiem.

Alise Joste

FOTO: Miks Jeluškins

Plāni mainījušies arī ceļošanas kontekstā. Būtu vēl sāpīgāk, ja jaunais albums būtu angliski un būtu saplānoti koncerti ārpus Latvijas. Kā, starp citu, ir ar to fokusu uz ārzemēm? 

Šobrīd fokuss ir pierimis. Braukt uz ārzemēm ir superīgi, un es to tiešām labprāt arī daru, bet ar jauno albumu liekas, ka ir pienācis jauns cēliens dzīvē, un tas vienkārši vairs neliekas tik aktuāli. Nav jau teikts, ka nevarētu dziesmas latviešu valodā aizbraukt atrādīt kādā konferencē, bet

laika gaitā esmu sapratusi, ka centieni pārdoties svarīgiem cilvēkiem ārzemēs paņem ļoti daudz enerģijas. Gribas vairāk piedomāt un izvērtēt, kur šādu resursu tērēt un ieguldīt.

1

Nosauc, lūdzu, trīs svarīgākās dziesmas šajā albumā. Un kāpēc tieši tās? 

Pirmā man pašai ievērības cienīga liekas "Nevar uzrakstīt", jo te nu beidzot dziesmā ir flauta, kura man nekrīt uz nerviem. Tas bija viens no elementiem, kuru vēlējos iekļaut, jo esmu ar šo instrumentu pavadījusi kopā teju desmit gadus, bet tā arī tas nebija līdz šim atradis vietu manā daiļradē. Tāpat man arī ļoti patīk tā visu dziesmu caurvijošā noliktā telefona sajūta. Ar šo dziesmu sākās ceļš pie albuma. Pavisam jaunu garšu vinila formā man ieguva "Vientulības disertācija". Šajā formātā tā pēkšņi pacēlās pavisam jaunā līmenī. Tā kā albums savā būtībā ir viena liela vientulības ķidāšana, tad arī sākotnējā iecere vispār bija visu nosaukt par "Vientulības disertāciju". Bet beigu beigās tas tomēr šķita pārāk nopietni. Un trešā – "Vilciņš". Beigu daļā dzirdamajā Gata soliņā ir kaut kas no Tarkovska. Viss tāds smeldzīgs un lēns, kaut iekšēji viss deg un gāžas.

Albuma recenzija.

2016. gadā intervija ar Alisi Josti.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Jānis Žilde. 

FOTO: #SIF_MAF2020