Krievija atgriežas Baltkrievijas spēlē: kas tālāk? (8)

Analizējot gājienu plašāk, tas varētu liecināt par vairākām lietām.

Pirmkārt, Krievija signalizē «nē» A. Lukašenko aizstājējiem. Par spīti atbalstam esošajam vadītājam, Krievija līdz šim ir bijusi mērena attiecībā uz S. Tihanovsku. Vienlaikus opozīcijas līdere nekad nav noliegusi iespēju arī turpmāk sadarboties ar Krieviju, radot telpu pārrunām abu pušu starpā.

Tomēr, skatoties uz S. Tihanovskas intensīvajiem atbalsta meklējumiem Eiropā un domājot Krievijai raksturīgās reālpolitikas kategorijās, var redzēt, ka neviens cits varas kandidāts nevar garantēt Baltkrievijas turpmāku prokrievisku orientāciju labāk kā politiski vājš un ekonomiski atkarīgs A. Lukašenko. Faktiski jebkurš turpmākais Baltkrievijas līderis varētu būt veiksmīgāks attiecību veidošanā ar Rietumiem nekā esošais, kas šo jautājumu padara ģeopolitisku, pielīdzinot to Ukrainas un Gruzijas situācijām.

Mērķis nav noturēt A. Lukašenko, bet saglabāt Baltkrievijas status quo vai nodrošināt vēl ciešāku divu valstu integrāciju.

Otrkārt, šis varētu būt signāls Eiropas Savienībai un citām iesaistītajam pusēm par to, ka Krievija nav ieinteresēta pārrunu procesā. Tai ir savs plāns attiecībā uz Baltkrieviju un ietekmes rīki tā īstenošanai, tādēļ nav nepieciešamas sarunas ar citiem spēlētājiem. Viens no scenārijiem varētu būt, piemēram, vienošanās ar esošo vadītāju par konstitucionāliem grozījumiem un vēlēšanām Baltkrievijā tādā laika intervālā, kas ļautu sagatavot un «nomārketēt» politisku alternatīvu A. Lukašenko.

Protams, nevar noliegt bezprecedenta apmēra protestu psiholoģisko spiedienu uz A. Lukašenko. Turklāt tas iet sazobē ar zināmu starptautisko spiedienu. Taču Krievijas ietekmes svirām objektīvu apsvērumu dēļ Baltkrievijā ir būtiski lielāks īpatsvars (vairāk nekā 50% Baltkrievijas ekonomikas ir atkarīga no Krievijas, Baltkrievijas teritorijā atrodas vismaz divi Krievijas militāri stratēģiskie objekti, Baltkrieviju ar Krieviju saista līgumsaistības tādu organizāciju ietvaros kā Kolektīvās drošības līguma organizācija, Krievijas – Baltkrievijas Apvienotā valsts, NVS Muitas savienība un citas). Tas vedina domāt, ka Eiropas Savienībai, kas sevi pozicionē kā iesaistīto pusi un potenciālu mediatoru, iespējamo ietekmes instrumentu arsenāls dialoga sekmēšanai var nebūt pietiekams. Turklāt daļa no ES spiediena instrumentiem varētu radīt grūtības Baltkrievijas iedzīvotājiem un veicināt vēl lielāku Baltkrievijas atkarību no Krievijas. Tikmēr ir maz ticams, ka ES šobrīd būtu gatava lietot būtiskus pozitīva rakstura instrumentus – apjomīgu finansiālu atbalstu, bezvīzu režīmu un citus, jo tas potenciāli radītu spiedienu uz pašu organizāciju, kam Baltkrievija nav ierindojama centrālo prioritāšu lokā.

Līdz ar to, lai panāktu progresu Baltkrievijas jautājumā, iespējams, būtu nepieciešams pie sarunu galda nosēdināt Krieviju, turklāt panākt, ka zūd tās interese atbalstīt A. Lukašenko režīmu.

Teorijā uzvedības maiņu var sekmēt divos veidos  - ar soda vai ieguvumu (stick or carrot) palīdzību. Praksē tas nebūs vienkārši, jo Eiropas Savienību veido 27 atsevišķu valstu intereses, un daudzām praktiska sadarbība ar Krieviju būtu svarīgāka par principiālu solidaritāti ar Baltkrieviju. Vienlaikus varētu domāt par gāzes vada Nord Stream II izbūves jautājuma aktualizēšanu, kas dienaskārtībā jau figurē saistībā ar A. Navaļņija saindēšanu.

Skatoties no motivācijas instrumentu perspektīvas, ES būs grūti piedāvāt ko tādu, kā dēļ Krievija atteiktos ne tikai no A. Lukašenko, bet arī no galvenā - ģeopolitiskā Baltkrievijas kontroles mērķa. Šā iemesla dēļ priekšā drīzāk gaidāms izaicinošs laiks bez ātra situācijas atrisinājuma.