Mīts vai patiesība: cilvēka spontānā pašaizdegšanās (3)

Lai arī pirmie zināmie spontānās pašaizdegšanās gadījumi (SPG) ir norisinājušies jau 17. gadsimta vidū, plašāku uzmanību tie piesaistīja 19. gadsimtā, kad Čārlzs Dikenss to izmantoja savā romānā “Saltais nams” (Bleak House, 1852—1853). Kad kritiķi apsūdzēja Dikensu, ka viņš padara īstu to, kas patiesībā neeksistē, viņš parādīja pētījumu, kurā bija dokumentēti 30 pašaizdegšanās gadījumi.

Aizdomas par nesenākiem spontānās pašaizdegšanās gadījumiem ir radušās, kad policija vai ugunsdzēsēji atraduši sadegušus līķus, tomēr neskartas mēbeles tiem apkārt. Piemēram, tiek uzskatīts, ka 2010. gadā savā istabā spontāni pašaizdegās 76 gadus vecais Maikls Feiertijs. Viņa apkārtni uguns nebija skārusi, rakstīts vietnē "History.com".

Ņemot vērā, ka cilvēka ķermenis lielākoties sastāv no ūdens un vienīgā degošā viela organismā ir taukaudi un metāns, spontānas pašaizdegšanās iespēja šķiet visai maza. Daudzi zinātnieki noliedz pašaizdegšanās teoriju, sakot, ka visos gadījumos tomēr ir bijis kāds ārējs liesmas avots, piemēram, sērkociņš vai cigaretes gals. Nereti upuri ir atrasti tuvu kamīnam vai plītij, kā arī ir zināms, ka daudzi no viņiem sevi aizdedzinājuši, cenšoties aizsmēķēt vai aizdegt sveci.

No otras puses, daži saka: lai cilvēka ķermenis pārvērstos pelnos, tam ir jādeg ar vismaz pusotru tūkstoti grādu pēc Celsija lielu temperatūru. Tāpēc ir diezgan neiespējami, ka nesadegtu arī apkārtējās mēbeles, ja vien cilvēks neaizdegtos ķermeņa iekšienē.

Iespējamo pašaizdegšanās iemeslu vidū ir baktērijas, statiskā elektrība, liekais svars, stress un pārmērīga alkohola lietošana. Tiesa, neviens no šiem iemesliem vēl nav zinātniski pierādīts.

Kādā nesenā hipotēzē britu biologs Braiens J. Fords vēsta, ka spontāno pašaizdegšanos var izraisīt alkohola lietošanas rezultātā organismā uzkrājies acetons.