Neskatoties uz to, ka pasaules politiskā karte vēsturiski ir mainījusies, pasaules ģeogrāfija ir palikusi relatīvi nemainīga. Tima Māršala grāmatā Prisoners of Geography tiek uzsvērts, ka tieši ģeogrāfija ir tā, kura nosaka valstu likteni un ir veidojusi zināmas tradīcijas ārpolitikā un iekšpolitikā. Rakstā detalizēti aplūkots viens no autora minētajiem gadījumiem – Krievija.

FOTO: publicitātes

Grāmata:

Tim Marshall (2016). Prisoners of Geography: Ten Maps That Tell You Everything You Need To Know About Global Politics. Elliot and Thompson Limited

Grāmatu iespējams iegādāties lielākajos interneta veikalos.

Tims Māršals savā darbā pieskaras vairākiem pasaules reģioniem un valstīm, kuru vēsturisko attīstību, viņaprāt, ir noteikusi ģeogrāfija. Darbā tiek apskatīta gan mūsu lielā kaimiņvalsts Krievija, gan Ķīna, gan Rietumvalstis (ES un ASV), Āfrika, Tuvie Austrumi, Latīņamerika, Āzija un pat Arktika. Šīs nodaļas caurvijošais centrālais arguments ir diezgan vienkāršs un pat savā ziņā triviāls – visu pasaules līderu darbības ierobežo ģeogrāfija. Pieņemot lēmumus par karu, mieru, sankcijām, savienību izveidošanu, politiķi ir spiesti rēķināties ar kalniem, upēm, jūrām un citiem ģeogrāfiskajiem elementiem. Māršals gan piebilst, ka pasaules politikas norišu izpratnei ir nepieciešams izprast arī tādus svarīgus faktorus, kā idejas, kustības un psiholoģiju, bet bez ģeogrāfijas zināšanām šī izpratne nebūs pilnīga.

Ņemot vērā šīs valsts būtisko nozīmi Latvijas un visas Austrumeiropas politikā, raksta turpinājumā tiks apskatīts Māršala teiktais par ģeogrāfijas lomu Krievijas ārpolitikā un iekšpolitikā.

Ģeogrāfija un Krievija

Skaidrojot Krievijas stratēģisko domāšanu, Māršals izmanto salīdzinājumu ar trīsstūrainu picas šķēli - Krievijas teritorijas spicākais stūris atduras pret Polijas teritoriju, kura atrodas šaurā Lielā Eiropas līdzenuma punktā. Nezinātājam – Lielais Eiropas līdzenums stiepjas no Francijas teritorijas līdz pat Urālu kalniem un Polijas teritorijā tā platums ir tikai aptuveni 482 km.

Māršala minētā ideja par picas šķēli un Krieviju

FOTO: Google Maps

Autors norāda, ka šā iemesla dēļ Polija Krievijai vienmēr ir bijusi ģeogrāfiski ļoti svarīga no militārās aizsardzības viedokļa. Nepieciešamības gadījumā Maskava var izmantot Polijas teritoriju, lai sakoncentrētu savus militāros spēkus un veiktu preventīvu uzbrukumu potenciālajiem Rietumvalstu agresoriem. Tomēr gadījumā, ja Polijas teritorija tiek zaudēta, Krievijas militārajiem spēkiem ir nepieciešams aizsargāt teritoriju, kura jau valsts pierobežā ir aptuveni 3218 km plata (kļūstot arvien platākai līdz pat Urāliem). Skaidrs, ka tik plašā frontē nodrošināt militāro aizsardzību būtu grūti arī labi apbruņotai un pieredzējušai armijai. It īpaši tāpēc, ka šeit nav dabīgo aizsargbarjeru, aiz kurām būtu iespējams izveidot vērā ņemamas aizsargpozīcijas.

Tradicionālā Krievijas aizsardzības stratēģija tādējādi ir bijusi uzbrūkošās armijas ievilināšana arvien dziļāk savā teritorijā.

45

Šīs ievilināšanas mērķis ir panākt, lai maksimāli tiktu izstieptas pretinieka apgādes līnijas un uz to negatīvi sāktu iedarboties nedraudzīgs klimats (piemēram, slavenā Krievijas ziema). Par šīs stratēģijas efektivitāti pārliecinājās gan Napoleons 1812. gadā, gan arī Hitlers 1941. gadā. Tomēr, lai šī stratēģija efektīvi darbotos, Krievijai vienmēr ir bijušas nepieciešamas plašas buferzonas, kuras vajadzības gadījumā varētu izmantot kā atkāpšanās ceļu uz valsts sirdi – Maskavu un tās apkārtnē esošajām teritorijām uz ziemeļiem un dienvidiem. Māršals norāda, ka tajās dzīvo aptuveni 78% valsts iedzīvotāju un atrodas arī lielākie apdzīvotie  centri.

Šā iemesla dēļ Krievijas vēsture vienmēr ir bijusi saistīta ar teritoriālo ekspansiju. Nepieciešamība aizsargāt valsts kodolu ir to mudinājusi iegūt arvien jaunas buferzonas gan uz rietumiem, gan austrumiem, gan ziemeļiem, gan dienvidiem. Ekspansija parasti ir notikusi līdz brīdim, kad tiek sasniegtas dabīgas aizsargbarjeras (piemēram, Baltijas jūra un Karpatu kalni rietumos, Kaukāza kalni un Āzijas tuksneši dienvidos, Arktikas ledāji ziemeļos un Klusais okeāns austrumos). Māršals norāda, ka vislielāko drošību šajā dimensijā Krievija bija ieguvusi PSRS laikā, kad tās teritorija sasniedza visas šīs dabīgās aizsargbarjeras un Maskavas ietekmē atradās gan stratēģiski svarīgā Polija, gan citas Centrāleiropas valstis. Tomēr situācija pēc PSRS sabrukuma ir mainījusies un Kremlis ir bijis spiests samierināties ar to, ka ir tikušas zaudētas Baltijas valstis, Ukraina, Baltkrievija, Centrālāzija un liela daļa no Kaukāza (nemaz nerunājot par Krievijas drošībai svarīgajām Varšavas pakta valstīm). Vēl ļaunāk - agrākajās Krievijas buferzonās un arī Varšavas pakta valstīs ir notikusi NATO ekspansija (kuru Maskava redz tikai kā ASV militāru veidojumu).

Lai gan NATO Krieviju militāri neapdraud, Māršals uzskata, ka pēkšņais PSRS sabrukums ir pierādījis, ka valsts drošības politika ir jāskata ilgtermiņā.

45

Respektīvi – NATO spēki nākotnē var tikt izmantoti arī ofensīvos nolūkos. Vēloties novērst tālāku buferzonu zaudējumu, Krievija tik agresīvi reaģēja uz Ukrainas centieniem tuvināties Eiropas Savienībai (kuru Krievija tāpat redz kā ASV ietekmes zonu) un Gruzijas centieniem pievienoties NATO.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins

FOTO: AP/Scanpix

Māršals arī norāda, ka buferzonu iegūšanas politikai ir bijusi ēnas puse. Neskatoties uz to, ka Krievijas vēsturiskais centrs ap Maskavu ir pakāpeniski tapis arvien aizsargātāks, valsts savā kontrolē ir ieguvusi arvien vairāk iedzīvotāju, kuru reliģiskā un etniskā piederība nereti atšķiras no valsts centrālajā daļā dzīvojošo reliģiskās un etniskās piederības. Bieži vien šo iedzīvotāju lojalitāte Maskavai ir bijusi salīdzinoši vāja, kas ir mudinājis veidot spēcīgas un agresīvas iekšpolitiskās drošības sistēmas. Tas savā ziņā ir konstruējis Krievijas autoritāro dabu.

Visbeidzot, analizējot Krieviju, grāmatā tiek arī ieteikts pievērst uzmanību ūdens un kuģošanas faktoram. Krievija tradicionāli ir ģeogrāfiski bijusi neizdevīgā pozīcijā saistībā ar pieeju neaizsalstošām ostām. Autora prāt, šis vitāli svarīgais elements nodrošina iespēju spēlēt lielvaru līgā, un Krievija savu trūkumu bieži vien ir centusies kompensēt ar Tālajos Austrumos esošajiem naftas, gāzes un citiem dabas resursiem (kas ir ne mazāk svarīga šo teritoriju pievienotā vērtība kā buferzonas funkcijas pildīšana). Tomēr vēlme iegūt pieeju ostām vienmēr saglabājusies. Šo apgalvojumu pierāda gan slavenā cara Pētera I ārpolitika Baltijas jūras reģionā, gan Katrīnas Lielās ārpolitika Krimas pussalā. Turklāt tālu nav jāmeklē arī mūsdienīgāki piemēri. Māršals uzsver, ka liels iemesls, kāpēc Krievija 2014. gadā izvēlējās okupēt Krimas pussalu, bija tās vēlēšanās nezaudēt piekļuvi Melnās jūras ostai. Tāpat arī Kremļa stingrais atbalsts Bašara Al Asada režīmam Sīrijā zināmā mērā var tikt izskaidrots ar vēlēšanos aizsargāt savu Vidusjūras flotes bāzi Latakijas provincē.

FOTO: MLADEN ANTONOV / AFP

Nodaļu par Krieviju Māršals pabeidz ar interesantiem vārdiem. Neskatoties uz to, ka Krievijai ir bijušas daudzas sejas – Maskavas lielkņaziste, Krievijas impērija, PSRS, Krievijas Federācija, izaicinājumi ir saglabājušies tie paši.

Neatkarīgi no tā, vai pie varas ir Ivans Bargais vai Vladimirs Putins, un neatkarīgi no tā, vai pie varas ir komunisti vai kapitālisti, Lielais Eiropas līdzenums vienmēr ir bijis plakans un ostas vienmēr ir aizsalušas.

45

Politiskā karte, protams, ir mainījusies, bet Vladimiram Putinam ir jārisina tās pašas problēmas, kuras savulaik bija jārisina Pēterim I.

TVNET lasa ir grāmatu apskatu rubrika, kurā portāla žurnālisti un redaktori apspriež aktuālās literatūrā atrodamās idejas par politikas, ekonomikas un citām ar sabiedrības funkcionēšanu saistītām tēmām.