Izstāstiet, lūdzu, dažos teikumos “XY Quartet” esenci!

Alesandro: Tas ir projekts, kas sācies pirms desmit gadiem. Mēs ar Nikolā abi esam tā līderi. Sanācām kopā, jo abi vēlējāmies izpētīt jaunus mūzikas pamatelementus – jaunus ritmus, jaunus stilus, jaunus veidus, kā improvizēt. Un vēlējāmies arī pastāvīgu grupu, ar ko strādāt. Bijām ļoti priecīgi, ka mums piekrita pievienoties Saverio Tasca ar vibrafonu un Luca Colussi ar bungām. Tas ir pārvērties jau par četriem kopā ierakstītiem albumiem.

Tas ir profesionālu mūziķu kopprojekts, vai esat arī draugi no vienas ģeogrāfiskās lokācijas vai jau citiem muzikālajiem projektiem?

Nikolā: Mūsu galvenais mērķis ir kopā strādāt un izpētīt mūzikas iespējas. Tādēļ bija svarīgi savākt kopā grupu, kuras dalībnieki ir no viena reģiona. Džezā tā mēdz būt liela problēma.

Mēs visi četri esam savstarpēji pazīstami jau daudzus gadus. Esam draugi, kopā gatavojam ēst, runājam par mūziku un, protams, to arī spēlējam.

Vienmēr esat spēlējuši džezu vai mēdzāt aizrauties arī ar citiem mūzikas stiliem? Piemēram, jaunības gados.

Alesandro: Mēs sākām kā džeza mūziķi. Saverio ir vibrafonists un arī pasniedzējs mūzikas augstskolā, kuram ir arī atsevišķa mūsdienu klasiskās mūzikas izpildītāja karjera. Bet ar “XY Quartet” mēs spēlējam ļoti dažādu stilu sajaukumu. Tas ir džezs, improvizācija, bet mēs arī mēdzam komponēt, izmantojot dažādas mūsdienu klasiskās mūzikas paņēmienus.

Vai koncertos spēlējat vienu programmu, vai mēdzat variēt atkarībā no vietas, kur uzstājaties?

Nikolā: Ierasti mums ir sava konkrēta programma, ar kuras palīdzību parasti rodam atgriezenisko saikni ar publiku. Programma ir dažāda – daži skaņdarbi labāk iederas klubā, citi vairāk domāti klusākai, ambientākai atmosfērai, piemēram, teātrī. Taču mūsu mērķis ir spēlēt savu mūziku dažādās vidēs, mums ir skaidra estētiskā ideja, ko vēlamies pateikt. Protams, saikne ar publiku ir ļoti svarīga un mēs tam pievēršam uzmanību, taču nesākam arī pārāk pielāgoties. Klubā ir viegli dabūt atgriezenisko saikni, spēlējot džeza standartus, taču tas nav tas, ar ko vēlamies nodarboties. Tas nav nekas slikts, taču ne tāpēc nodibinājām “XY Quartet”. Esam arī novērojuši, ka pēdējos gados gan Itālijā, gan citur Eiropā publika ir mainījusies un vēlas dzirdēt mūziķu pašu sacerētas kompozīcijas. Ja tu tās spēlē ar enerģiju un tev ir skaidra estētiskā ideja, ko vēlies pateikt, tad tas darbojas pat labāk, nekā spēlējot jam session ar džeza standartu izmantošanu. Kā jau Alesandro minēja, mēs spēlējam savu mūziku, kas ir stilu sajaukums. Tajā var saklausīt arī, piemēram, progresīvā roka iezīmes. Dzīvojam līdzi jaunākajām tendencēm uz džeza skatuves gan Amerikā, gan Eiropā. Dažreiz mums mēdz teikt, ka mūsu mūzika ir pārāk sarežģīta. Man nepatīk šāds uzstādījums, jo mūzika vienmēr ir viegla. Sarežģīta var būt tikai valoda, kādā tā tiek pasniegta, tādēļ tā pieprasa uzmanību, kas klausītājiem ne vienmēr piemīt.

Kā jau noskaidrojām, grupai ir divi līderi. X esot Nikolā un Y esot Alesandro. Kā tas vispār darbojas? Joprojām esat draugi, viss ir kārtībā?

(Abi gardi smejas.) Alesandro: Jā, jā! Mums ir vajadzīgs laiks, lai kopā izrunātu muzikālās idejas, ko vēlamies realizēt. Ar Nikolā esam pazīstami kopš 20 gadu vecuma, pazīstam viens otru ļoti labi, un tas palīdz arī radošajā procesā. Esam kopā nodibinājuši arī mūzikas izdevniecību un asociāciju nusica.org, kas organizē lokālu mūzikas festivālu. Pirms desmit gadiem nolēmām, ka vajag arī kopā muzicēt. Man ir muzikāli ļoti interesanti, jo mums ir atšķirīgas idejas. Tas ir ļoti stimulējoši, ja ir otrs līderis, kurš ierosina jaunus izaicinājumus. Man tas šķiet labāk, nekā būt vienam līderim, jo rada vēlmi izpētīt aizvien jaunas muzikālās teritorijas.

Nikolā: Mēs esam atšķirīgi arī kā personības, tādēļ tas ir labs balanss. Parasti, pirms kaut ko sāk kopā, ir gudri iepazīt citam citu tuvāk. Mūziķa dzīve nav viegla – jārod jauna enerģija sākt jaunus projektus, darīt visu ar pilnu jaudu, ticēt tam. Kad man ir slikts garastāvoklis, Alesandro allaž ir tas, kurš saka – eu, ejam tālāk! Un otrādi. Kā jebkurās attiecībās, galvenais ir kopīgs mērķis. Ja abi zina, ko vēlas sasniegt, tad rodas auglīga diskusija par to, kā to panākt. Ja ir šī skaidrība, tad patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Kopā tiek pieņemti racionāli vai dažreiz arī iracionāli lēmumi, un notiek virzība uz priekšu. Tā ir vieglāk, arī šajos Covid-19 laikos.

Par spīti tiem esat ieplānojuši nelielu Eiropas turneju, ko, cerams, arī izdosies pilnībā veikt. Covid-19 laikā esat radījuši tai jaunu programmu?

Alesandro: Mums vienmēr ir kādi jauni skaņdarbi, ko piedāvāt klausītājiem! Mums patīk eksperimentēt. Programmā būs gan vecāki, gan pavisam jauni skaņdarbi. Katra turneja mums ir kā jauns izaicinājums, jo nekad nevēlamies sēdēt uz vietas. Viss vienmēr ir muzikālā attīstībā. Un tas ir interesanti.

Tas nozīmē, ka tuvojas arī jauna albuma ieraksts?

Alesandro: Jūlijā jau ierakstījām jaunu albumu, bet šoreiz mums pievienojās arī četri klasisko perkusiju spēlētāji. Tas mums bija mums kaut kas absolūti jauns – astoņu cilvēku sastāvs, cita veida domāšana. Taču četratā plānojam ierakstu nākamgad. Ir īstais laiks attīstīt jaunas prasmes un attiecīgi arī kompozīcijas.

Nikolā:

Man arī liekas, ka muzikālais process vairs nav tik ļoti pakārtots tieši jaunu disku izdošanai.

Tie mūsdienās vairs nav modē. Ir vienkārši muzikāls process, grupas attīstība, jauni izaicinājumi, lai pašiem būtu interesantāk spēlēt koncertus.

Esat arī konceptuālisti. Jums, piemēram, ir albums “Orbite”, ko izdevāt 2017. gada 12. aprīlī. Datumā, kad 1961. gadā astronauts Jurijs Gagarins kļuva par pirmo cilvēku, kurš aplidojis apkārt zemeslodei. Šeit Gagarinu zina gandrīz visi, jo Latvija tolaik bija Padomju Savienības sastāvā. Kādēļ tas ir tik nozīmīgi jums? Esat kosmosa fani?

Nikolā: Alesandro, nu, lūdzu!

Alesandro: Esmu kosmosa fans. Mani arī vienmēr interesējis, kādu mūziku mēs spēlētu, ja lidotu kosmosā. Mūzikai kosmosa kuģī būtu jābūt radītai, ietekmējoties no ļoti dažādas stilistikas, jo kosmosa kuģos parasti ir cilvēki no dažādām pasaules vietām. Un tajā pašā laikā tai būtu jābūt mūzikai, kas ir nedaudz abstrakta un pieprasa netipisku spēlēšanas tehniku. Centos iedomāties šo citādāko mūziku un attīstīt šo ideju albuma skaņdarbos. Ārpus mūzikas mani vienmēr fascinējuši astronauti – pionieri, kas pirmie dodas kosmosā, pirmie izkāpj uz Mēness… Šiem cilvēkiem ir ļoti interesanti dzīvesstāsti, jo tajos nemaz nevar būt nekas ikdienišķs. Tā ir piedzīvojumiem pilna dzīve. Tāpēc šis albums bija arī kā veltījums viņiem.

Vai arī Rīgā nospēlēsiet kaut ko no albuma “Orbite”?

Nikolā: Noteikti! Atceros, ka spēlējām skaņdarbu “Valentina Tereshkova” no šī albuma Polijā un publika burtiski uzsprāga.

Alesandro: Mums tas bija liels pārsteigums, jo Itālijā viņa nav tik populāra. Bijām ļoti patīkami pārsteigti. Pēc tam cilvēki mums stāstīja stāstus, kur viņi atradās un ko darīja, kad notika leģendārie lidojumi kosmosā. Sapratām, ka mūzika kārtējo reizi ir vienojusi cilvēkus ar tajā ietverto ideju.

Rīgā jums arī būs iespēja aprunāties ar cilvēkiem, jo pasniegsiet arī meistarklasi. Ko gaidīt no tās?

Alesandro: Esam attīstījuši dažas tehnikas, kā saceram mūziku un kā improvizējam. Par to arī pastāstīsim un šo un to nodemonstrēsim. Es personīgi pastāstīšu par intervāliem, jo esmu aizrāvies ar toņkārtām jeb tā dēvēto dodekafonisko konceptu.

Nikolā: Es savukārt pastāstīšu par multimetru jeb spēlēšanu dažādās ritma struktūrās un kā to darīt plūstošā veidā. Pievērsīšos arī fiksētajiem skaņaugstumiem, veidam, kā analizēt un komponēt mūziku, izmantojot konkrētu nošu salikumus. Mazliet tāda mūzikas matemātika, bet ļoti noderīga, jo palīdz atrast jaunas attiecības ar skaņu pasauli vairāk ierasto vietā. Mums pašiem ir ļoti interesanti kombinēt šīs jaunās idejas džezā. Tā ir aizraujoša izpēte. Protams, mūsdienās jauna skaņu pasaule pavērusies arī pateicoties dažādu tehnoloģiju attīstībai, bet mēs ar to pārāk neaizraujamies.

Esat tātad vairāk analogie eksperimentētāji bez daudziem gadžetiem, pedāļiem un kontroles paneļiem.

Alesandro: Tā var teikt, bet man personīgi patīk arī elektronika, programmatūra un pedāļi. Taču es domāju, ka “XY Quartet” spēks ir tieši ļoti vienkāršu instrumentu izmantošanā negaidītu rezultātu sasniegšanā. Mērķis ir mijiedarboties savā starpā kā mūziķiem. Kā jau Nikolā minēja, mēdzam izmantot atšķirīgu stratēģiju no vispārīgi pieņemtās, pārāk neiespringstot par to, kas šādā veidā var sanākt. Tā rodas brīva improvizācija.

Esmu lasījis, ka esat diezgan unikāla grupa arī Itālijā. Šeit nav runa par kādu nebūt jauno džeza skatuvi vai ko tamlīdzīgu.

Nikolā: Tas ir labs jautājums. Mēs tik tiešām esam diezgan unikāli. Protams, Itālijā ir daudz interesantu grupu. Lielākā daļa arvien vairāk izmanto arī elektroniku, kā tu jau minēji. Un man arī nav pret to iebildumu. Galvenais ir jaunu skanējumu un interesantas mūzikas radīšana. Es arī negribētu mūs pieskaitīt kaut kādai jaunajai džeza skatuvei, jo esam tomēr piecdesmitgadnieki! Nesaku, ka jau veci, bet nākam no paaudzes, kurā lielākā daļa mūsu kolēģu spēlē tradicionālo džezu vai arī pievērsušies septiņdesmito gadu frīdžeza vilnim. Mēs cenšamies darīt kaut ko citu, bet, ja salīdzina ar jaunajiem mūziķiem, mums ir ļoti atšķirīgs pieredzes fons. Problēma bieži vien ir ekspektācijās. Mēdzam pārsteigt publiku, jo, ieraugot mūs, viņi gaida cita veida mūziku. No vecajiem gaida to, no jaunajiem to. Patiesībā tas tad vairs nav stāsts par radošumu. Radošums ir tad, kad grupai ir atrasts savs ceļš, pa kuru doties un kurš visiem iesaistītajiem šķiet aizraujošs. Un mums tāds ir.

Alesandro: Kad organizējam paši savu festivālu, aicinām daudz jaunos mūziķus, kuri šķiet interesanti un vēl meklē savu īsto ceļu. Ir prieks viņiem palīdzēt šādā veidā, jo mēs savu ceļu jau esam atraduši.

Koncertbiļetes meklē šeit.