Visi Skrastiņa spoguļi

Foto: Grāmatas “Artūra Skrastiņa Spogulija” prezentācija

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

28. septembrī Dailes teātrī atvēršanas svētkus aizvadīja kāds ilgi lolots darbs – pēc sešpadsmit gadus ilgušām pacietīgām sarunām un rakstīšanas dienas gaismu beidzot ieraudzījusi Līvijas Dūmiņas grāmata "Artūra Skrastiņa Spogulija". 

Sveikt Artūru Skrastiņu un Līviju Dūmiņu bija ieradušies tuvākie – gan draugi, gan radi. Sirsnīgā, jokiem bagātā Skrastiņa un viņa drauga Kaspara Rogas dialogā izskanēja dažādi atmiņu stāsti, viesi sveica ar Artūram Skrastiņam zīmīgiem muzikāliem priekšnesumiem. Gluži kā dzimšanas dienā. Un tīri teorētiski mēs to varētu arī tā nosaukt. Artūra Skrastiņa savdabīga pārdzimšana grāmatā.

"Artūra Skrastiņa Spogulija" – grāmata, kuras pabeigšana toreiz, kad ideja Līvijai Dūmiņai dzimusi, atstāta uz nenoteiktu termiņu, nu savu piedzimšanu piedzīvojusi pavisam zīmīgā gadā. Šis ir ne tikai Dailes teātra 100. darbības gads, bet arī 25. gads Artūram Skrastiņam šajā teātrī.

Līvijas Dūmiņas grāmata no citām biogrāfijām atšķiras vairākos veidos. Pirmkārt jau, meklējot šo grāmatu grāmatnīcu plauktos, nelūkojiet pēc Skrastiņa bildes uz vāka. Gaumīgi zilā, gandrīz 370 lapaspuses biezā grāmata šarmē ar minimālistisko, tomēr reizē mākslinieciski atjautīgo vāka noformējumu, rotaļīgi spēlējoties ar spogulijas jēdzienu. Var jau būt, ka smieklīgi ir pastiprinātu uzmanību pievērst grāmatas vākam, kamēr šajos vākos slēpjas, iespējams, daudz interesantāka informācija, piemēram, par Skrastiņa vecāko dēlu, kas, šķiet, bijis pēdējo dienu galvenais medijus interesējošais fakts, tomēr vizuāli “Artūra Skrastiņa Spogulija” tiešām ir viena no pievilcīgākajām “spogulijām”, kuru man nācies turēt rokās.

Aizkustinoši bērnišķīgās, skaistās ilustrācijas, ko veidojusi Artūra Skrastiņa ilggadējā kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, un, atļaušos teikt, mīlīgās izrāžu kostīmu skices tā vien, šķiet, vēsta – ja meklējiet sausus faktus par kādu multimiljonāru vai traģisku aktieri, šī nav īstā vieta. “Artūra Skrastiņa Spogulija”, lai arī aktiera dzīve tiešām bijusi skaudra un raiba, tomēr ir par cilvēcību un siltumu. Tā nepretendē uz mākslīgu podestu veidošanu Artūra Skrastiņa dzīvei, bet drīzāk tik tiešām ar tādu vieglu sirsnības ņirboņu acīs spoguļo Skrastiņa dzīvi.

Atverot grāmatu, pirmajā brīdī pretim raugās tāds maziņš haoss. Te vārdi kursīvā, te boldēti, dialogi mijas ar atmiņu pārstāstiem. Un, iespējams, tieši tā ir panākumu atslēga dzīvas grāmatas radīšanai. Tā un, protams, arī fakts, ka pats Skrastiņš, Dievs dod, vēl kādu laiku gozēsies teātra rampas gaismās. Šī nav monotona faktu atskaites sistēma. Vai zināt, kas ir vispatiesākais spogulis? Tā poētiski minot, gribētu teikt, ka acis. Un Līvija Dūmiņa to izmanto. Izmanto to vienkāršību, ar kādu cilvēks skatās uz cilvēku, līdzgaitnieks uz līdzgaitnieku, un galu galā Līvija Dūmiņā izmanto to vienkāršību, ar kādu uz sevi skatās parasts cilvēks, kurš visas savas maskas ir uzticībā atstājis nostāk.

Grāmata būvēta salīdzinoši vienkārši. Vairākās lielās nodaļās sadalīts Skrastiņa dzīves gājums, sākot ar pašu bērnību, vēl pirms Artūra dzimšanas. Taču grāmatai ir kāds, manuprāt, ļoti liels pluss.

Tā nav tikai grāmata par aktieri. Tā praktiski ir grāmata par aktiera paaudzi.

1

Artūrs Skrastiņš nav individuāli izaudzis par tautā iemīlētu aktieri, un Līvija Dūmiņa ļoti veiksmīgi to uztver. Tā vietā, lai vienkārši palūgtu Skrastiņa kolēģus pastāstīt par Artūru, Dūmiņa uz aktieri raugās kā Jāņa Streiča aktieri, Mihaila Gruzdova aktieri, Dž. Dž. Džilindžera aktieri utt., nozīmīgu lomu tomēr atstājot arī Skrastiņa līdzgaitnieku un kolēģu daiļrades pirkstu nospiedumiem, kas viegli matētu iekrāso Skrastiņa lielo dzīves spoguli.

Līvija Dūmiņa

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tomēr šķiet, ka šis ir brīdis, kad man jāatkāpjas no recenzijas uzstādījuma. Recenzēt biogrāfiju ir nedaudz muļķīgi, nedaudz smieklīgi un varbūt arī neprātīgi. Varam runāt tikai par to, cik prasmīgi grāmatas autore ir spējusi atrast īstos spoguļus, kas spētu uzrunāt lasītāju. Viss pārējais jau izriet no konkrētā cilvēka mērķtiecīgas virzīšanās uz saviem sapņiem. Esmu uzaugusi ar Kārli no "Rūdolfa mantojuma", Jēkabu no "Rīgas sargiem", raudājusi Dailes teātra krēslā, skatoties uz Makmērfiju, un neviens jaušs vai nejaušs fakts no mana un, domāju, arī daudzu citu jaunās paaudzes cilvēku bērnības aktiera dzīves nespēs runāt spilgtāk par to darbu, ar kādu aktieris savu skatītāju uzrunājis. Es aktiermeistarību nemēru "Spēlmaņu nakts" balvās, un jāsaka vien paldies Līvijai Dūmiņai, kas pirms sešpadsmit gadiem nebaidoties metās upē, kuras virziens tobrīd nebija ne līdz galam zināms, ne paredzams. Laikam būs iepeldējusi Daugavā.

Foto: Grāmatas “Artūra Skrastiņa Spogulija” prezentācija.

Uz augšu
Back